Antroposofija ir garīga kustība, kuru 20.gadsimta sākumā izveidoja austriešu filosofs Rudolfs Šteiners (1861-1925) ar saviem sekotājiem. Antroposofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnveidot un piepildīt ar patiesu garīgu saturu praktiski visas cilvēka dzīves sfēras, tas ir pārveidot cilvēci tā, lai mums būtu garīga izpratne pašiem par sevi un par to, kas mūs apņem. Rudolfs Šteiners antroposofiju ir veidojis kā “Gara zinātni”, ar kuras palīdzību cilvēks var pieredzēt garīgo spēku darbību sevī, dabā, pasaulē un kosmosā. Viens no antroposofijas mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas atkalapvienošana. Šo trīs dzīves dimensiju vienotība ir pastāvējusi senajā pasaulē, un arī antroposofija sevī saskata šo apvienojumu. Ar Rudolfa Šteinera palīdzību antroposofiskās idejas ir iedzīvinātas tādās dzīves nozarēs, kā izglītība (Valdorfpedagoģija), medicīna, bizness, arhitektūra, māksla, reliģija, lauksaimniecība (biodinamiskā lauksaimniecība). Antroposofija, kā gara zinātne ar ezoterisku zināšanu (zināšanas par garīgo spēku darbību cilvēkā, uz Zemes un kosmosā) palīdz cilvēka praktiskajā (eksoteriskajā) dzīvē. Antroposofija māca apgūt garīgu izpratni par pasauli, izzinot garīgo spēku un garīgo būtņu (tai skaitā mūsu pašu) esamību un darbību, kā arī apgūto praktiski pielietot ikdienas dzīvē.
Antroposofija: zinātne, māksla, reliģija
Antroposofijā nozīmīga ir evolūcijas koncepcija – viss dzīvais nepārtraukti mainās un attīstās. Šteiners cilvēces vēsturi saista ar cilvēka apziņas attīstību. Šteiners runā par dažādiem cilvēces attīstības posmiem, nosaucot mūsu laiku par “Apziņas dvēseles laikmetu”, ar to domājot, ka šajā laikā mēs arvien vairāk apzināmies savu dvēseli, savu individualitāti, savu garīgumu. Šteiners uzskata, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, iezīmē fundamentālu pagriezienu cilvēka apziņā, kā arī uztverē par sevi un pasauli. Šī jaunā apziņa, pēc Šteinera domām, ir tas faktors, kas atkal apvieno zinātni, mākslu un reliģiju. Šīs trīs cilvēces esamības dimensijas mijiedarbībā transformējas uz jaunu savas attīstības pakāpi. Tā ir zinātne, kas atzīst un respektē garīgi un dvēseliski tveramās patiesības; reliģija, kas cilvēku mudina ne tikai uz ticēšanu, bet arī uz zināšanām par garīgiem spēkiem un uz to iepazīšanu; māksla iepriekš minētas patiesības apvieno. No teorijas antroposofija var pāriet cilvēka dzīvā pieredzē, jo mūsu katra dzīve šobrīd ir saistīta ar vienu no šīm trim cilvēka esamības dimensijām. Šteiners saka, ka zinātne arvien vairāk ieinteresēsies par garīgiem spēkiem un garīgām būtnēm, to darbību fiziskajā pasaulē, un arvien mazāk zinātne nodarbosies ar tīri materiālām, mehāniskām, statistiskām lietām, kas maz ko parāda no garīgās pasaules. Antroposofija kā Gara Zinātne parāda, ka zinātnes un reliģijas pārstāvji var darboties kopīgi. Šī kopdarbība, kas balstās uz savstarpēju cieņu un respektu, ir viens no antroposofijas pamatakmeņiem, kā arī viens no priekšnoteikumiem tās sekmīgai attīstībai.
Kristus nozīme antroposofijā
Nozīmīga vieta antroposofijā ir tam, ko Šteiners sauc par “Golgātas Mistēriju” vai “Kristus Notikumu”. Šteinera skatījumā Kristus kā kosmiska būtne nāca uz šo pasauli un ar savu dzīvi, mācību, savu nāvi un augšāmcelšanos iezīmēja pagrieziena punktu Zemes un visa kosmosa pastāvēšanā. Šteineram tas ir ne tik daudz reliģisks vai ticības jautājums, bet fundamentāla un objektīva patiesība. Šteiners skaidro to, kā Kristus Būtne savienojas ar Zemi, kā mums ir jāizprot Kristus dzīvība un darbība uz Zemes, lai mēs saprastu dabu, apkārtējo pasauli un viens otru.
<i>“Apziņas dvēseles laikmetā cilvēkiem jāattīsta ne tikai abstrakta, sausa zinātne, kas nocietina cilvēka būtni, un, kas mūsdienās tiek cildināta kā tāda, kas glābj pasauli, bet ir jāattīsta tāda zinātne, kas var iedziļināties pazemīgā visu to svēto simbolu uztverē, kurus Dievs licis šai pasaulē, kas ir atrodami visās norisēs, kas cilvēcei sniedz patiesu prieku, bet arī, kas visā tajā, ar ko Dievs cilvēci pārbauda. Ja cilvēce vēl spēs veikt laboratorijas eksperimentus sakramentāli – augstākā līmenī, un ja tā spēs operāciju galdu uztvert kā altāri, nevis kā amatnieka darba vietu, tad pienāks laiks, kuru šodienas dvēselēm pieprasa dievišķā evolūcija.... Es reiz teicu, un tas nav teikts retoriski vai no dziļām zināšanām par dvēseli: kamēr mūsu fizika, mūsu mehānika, visa ārējā zinātne nebūs caurstrāvota ar Kristus impulsu, zinātne nesasniegs savus mērķus. Par Golgātas mistēriju mums jārunā ne tikai vēsturiski; cilvēcei jāapzinās, ka kopš Golgātas Mistērijas dabas fenomeni ir jāpēta, ņemot vērā to, ka Kristus ir bijis uz Zemes. Patiesi kristīga zinātne nedomās tikai par atomiem un to likumībām vai enerģijas uzkrāšanu. Tā meklēs Kristus atklāsmi visos dabas fenomenos, un tā atklās cilvēcei tās sakramentālo būtību. No pārdomām par dabu šajā gaismā radīsies sajūta par morāliem, sociāliem, politiskiem un reliģiskiem cilvēka dzīves principiem, kas patiešām dos atbildes uz cilvēka dzīves prasībām. Ja mēs uzņemam sevī dievišķo, kas ir dabā, ja savās zināšanās par dabu mēs tuvojamies Kristus spēkam, tad mēs visās dzīves sfērās, visos savos darbos ienesīsim Kristoloģiju. Ja mēs nespējam uz apkārtējo dabu raudzīties tā, it kā tā būtu Kristus caurstrāvota, ja mēs nespējam atklāt Kristus aktivitāti visās cilvēka darbībās, pat, ja tās ir traucējošas darbības, tad arī mēs nespēsim sociālajā, morālajā un politiskajā dzīvē piepildīt sava laika prasības.”</i> Rudolfa Šteinera lekcijas “Trīs cilvēces evolūcijas plūsmas” fragmenti.
Antroposofija un atziņa
Antroposofija savā būtībā balstās uz atziņu, atziņu par garīgo pasauli. Šī atziņa par garīgo pasauli ir iegūstama ar apzinātu un neatlaidīgu to augstāko spēju attīstīšanu, kas, kā Rudolfs Šteiners min savā grāmatā “Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas”, snauž katrā cilvēkā. Šteiners arvien uzsver, ka, ja ceļā pretī šai atziņai trūkst nepieciešamā neatlaidība un pūliņi, tad cilvēku var pārmākt ilūzijas un maldi. Tuvojoties garīgajai pasaulei, cilvēkam jāiziet savs atziņas ceļš. Runājot par savām pieredzēm, Šteiners saka, ka viņam garīgā pasaule ir bijusi atvērta jau kā bērnam, un jau agrā jaunībā viņš ir sapratis, ka viņa uzdevums ir parādīt cilvēcei iespējas un ceļus pretī garīgajai pasaulei. Bet, saprotot, ka lielākā daļa viņa laikabiedru noliegs jau pašu šādu zināšanu un atziņu iespējamību, Šteiners pats iedziļinājās sava laika zinātnē un ieguva filosofijas doktora grādu. Tādēļ arī vairs neviens nevarēja saukt viņu par vienkāršu sapņotāju.
Un tomēr, ne savas dzīves laikā, ne pēc nāves Šteiners pasaules acīs nav guvis tādu atzinību, kāda patiešām pienāktos atbilstoši viņa atklājumiem. Tikai salīdzinoši nedaudzi cilvēki ir gatavi pieņemt un atzīt, ka kādam vispār ir iespējams gūt patiesu ieskatu par garīgo pasauli, un ka var būt tāda Gara Zinātne, kuru varētu stādīt līdzās “parastajai” zinātnei. Lai gan Šteiners sarakstījis vairākas grāmatas, kas tulkotas daudzās pasaules valodās, lai gan viņš ir nolasījis vairāk kā sešus tūkstošus lekciju, kas arī lielākoties ir izdotas, lai gan visā pasaulē arvien pieaug Valdorfa skolu skaits, kurās bērnu izglītošanas principi balstās tieši uz Šteinera mācību, lai gan visā pasaulē arvien populārāka kļūst biodinamiskās lauksaimniecības produkcija, kas arī balstās uz antroposofiju (un šo antroposofisko aktivitāšu uzskaiti varētu turpināt), tomēr antroposofiskās idejas nerod ārkārtīgi plašu sabiedrības masu atbalstu. Kādēļ tas tā ir? Ja Šteiners būtu bijis tikai filosofs vai tikai teologs, tikai lauksaimnieks, arhitekts, mediķis, skolotājs u.t.t., tad šis specializāciju lauks atstātu viņam lielāku vietu vienalga kurā nozarē viņš darbotos. Bet Šteiners pārzināja visas šīs specialitātes. Aiz mums pierastās realitātes viņš spēja pieredzēt garīgo realitāti, tā aptverot visas lietas kopumā.
Cilvēki, kam šādu spēju nav, šī saprotamā iemesla dēļ arī šādu zināšanu iespējamību bieži uzskata par māņiem vai arī sauc tās par “misticismu”. Un tomēr pastāv dažādas iespējas atspēkot šādas pretenzijas. Viena iespēja ir parādīt to, kā šis “mistiskās” idejas sekmīgi pierāda sevi pavisam parastās mūsu dzīves apritēs. Piemēram, te var minēt biodinamisko lauksaimniecību, kuras sasniegumus pasaulē pierāda “zinātniski” akceptētas metodes. Kā vienu no daudziem piemēriem var atcerēties arī, ka Šteiners jau 20.gadsimta pašā sākumā norādīja uz saistību starp fluoru un zobiem. Šo saikni citi zinātnieki atklāja tikai daudz vēlāk.
Lai pieredzētu antroposofijas nesto realitāti katram, kas ar to sastopas, ir jāiziet kāds atziņas ceļš. Šteiners pats ir stingri nostājies pret to, lai viņa mācības pieņemtu ar “aklu” ticību. No Šteinera biogrāfijas darbiem var saprast, ka viņš ir bijis sirsnīgs un pazemīgs cilvēks, patiess Kristus kalps, no kura atstātā mantojuma mēs varēsim smelt vēl paaudzēm ilgi.
(Pēc Kārļa Kļavas raksta žurnālā “Vides Vēstis” www lapai sagatavoja Valdorfpedagogs, mag. Paed. Ieva Zunda.)
www.antroposofija.lv
