Eņģeļu gaviles un Zemes miers svētajā naktī

 

Lūkasa evaņģēlijs ziņo par ganiem, kuri svētajā naktī atradās laukā pie Bētlemes. Viņiem parādījās Tā Kunga eņģelis un pasludināja Jēzus bērna piedzimšanu. Tikko kā eņģelis bija izrunājis savu vēstījumu, skatam atvērās debesu dziļumi, un bija dzirdams eņģeļu koris: Gods Dievam augstumos, un miers virs Zemes labas gribas cilvēkiem!

Cik vien tālu sniedzas vēsturiskā tradīcija, vienmēr ir ziņots, ka eņģelis – vai kāds Dievs, kā to nosauc citās kultūras tradīcijās – parādās cilvēkam un dod savu vēstījumu. Šie vēstījumi ir atklāsmes reliģiju avots. Arī svētajā naktī gani uzzina no eņģeļa, kas ir noticis Betlēmē. Bet tad gani kļūst par lieciniekiem tam, kas notiek debesīs. Eņģeļu slavas dziesma nav ziņojums cilvēkiem, tā ir pašu eņģeļu dzīve, kurā nu atsevišķi cilvēki īsu brīdi var būt līdzdalīgi.

Dzīve ar eņģeļiem – tā bija paradīze, ko cilvēks ar grēkā krišanu ir atstājis. Lai arī paradīze tapa aizēnota, tomēr tās iedarbību varēja sajust sfēru harmonijā, kuru senatnes cilvēki pārdzīvoja, apbrīnojot zvaigžņotās debesis. Bētlemes laukā gani sajuta ne vien debesu harmoniju, bija dzirdami arī eņģeļu dziesmas vārdi. Vārdi, kas nav paradīzes atskaņa, bet gan acumirklīgs eņģeļu teiktā pārdzīvojums. Tā ir augstākā atklāsme, kuru pārdzīvo eņģeļi, kad viņi vēro Bētlemes silīti.

Šie it kā vienkāršie eņģeļu vārdi, kas pierakstīti sengrieķu valodā, ir grūti tulkojami. Katrs vārds rosina uz nopietnām pārdomām attiecībā uz to raksturu.

“Doxa en hyphistois Theo”, – skan pirmā rindiņa. Doxa ir debesu gaisma, kurā sevi atklāj dievišķais Radītājs. Kā rodas eņģeļu pasaules gaisma?

Kad Zemes attīstības pirmsākumos radība iziet no Dieva klēpja, visupirms augstie eņģeļi, tad pārējie un beidzot arī cilvēks atdalās no Dieva, runā atsevišķi eņģeļi – tie, kuri bija dzirdējuši Radītājvārdu. Viņi runā to, kā bija izpratuši dievišķo gribu attiecībā uz Zemes attīstību. Kad eņģeļi saprot dievišķo gribu, starp viņiem izveidojas garīgā gaisma. Eņģeļa būtība nav gaisma, bet gan apbrīnas un pielūgsmes pilna Dieva uzlūkošana un mīlestība uz Radītājvārdu, kas vērsts uz cilvēkiem.

Doxa, gara gaisma, vērsās pie Dieva (Theo) radīšanas augstumos (en hyphistois). Šie vārdi skan arī kā eņģeļu lūgšana.

Pēc tam, kad eņģeļi bija uzlūkojuši Dievu, viņi vērsās pie Zemes: kai epi gēs eirēnē – un uz Zemes miers. Miera spēks starp eņģeļiem rodas no Dieva uzlūkošanas. Miers ir dievišķs spēks, kas sūtīts eņģeļiem, jo viņi ir vienoti savā atbildībā par Radītājvārdu. Miers virs Zemes nevar rasties, kad cilvēki to nolemj noslēgt. Noslēgt var kara laika pamieru, bet ne mieru. Mēs varam pamanīt, kā pēc smagas dienas mūs apņem miega miers, vai kā nāves miers ienāk mirstošā cilvēkā. Tas var notikt tad, kad diena vai visa mūsu dzīve paliek mūsos klusi mierīga, kad tā atveras saskaņai ar mūsu patieso būtību. Un tā Zeme kļūst klusi mierīga svētajā naktī. Tā klausās eņģeļu vārdos.

Šo svētās nakts noslēpumu ir nojautusi rakstniece Selma Lāgerlēva, kura to apraksta Kristus leģendās: kā strauti pārstāj čalot, vējš pārstāj pūst un starp zvēriem vairs nepastāv naids. Cīņā par eksistenci daba ir atsvešinājusies no savas patiesās būtības, bet svētajā naktī Zeme atkal atgriežas pirmatnējā harmonijā. Ne tikai diena vai dzīve paliek klusi mierīga, bet gan visa Zemes attīstība, un līdz ar to tā atveras paradīzes Jēzusbērna saņemšanai. Kad Zeme sevī uzņem Eņģeļu dzīvi, pār to var nolaisties miers. Nemierīgi paliek tie, kas neuzlūko eņģeļu pasauli, dēmoni un cilvēki, kuri paliek sevī noslēgti.

Evaņģēlija teksts pēc tam, kad virs Zemes ir pavēstīts miers, turpina tālāk: en anthropois endokia – miers kļūst cilvēku (anthropois) līdzdaļa (endokia). Grūti pārtulkojams vārds. Tas saskan ar teksta pirmo vārdu “doxa”. Miers cilvēkiem, kuros ir debesu gaisma (doxa). Evaņģēlija teksts ir tā komponēts, ka tas sākas ar vārdu doxa, tātad ar gaismu no augstās eņģeļu pasaules un ar vārdu endokia noslēdzas, proti, ar gaismu, kas ienāk cilēkā no debesīm. Ja tulkojumā teikts par “labo gribu”, tad līdz ar vārdu “labi” nepieciešams saklausīt arī vārdu “gaisma” – cilvēkiem ar labu, gaišu gribu.

Gani kūtiņā atrod ne tikai apstiprinājumu vārdiem, kurus Tā Kunga eņģelis uz viņiem bija runājis. Arī eņģeļu kora vārdi bija piepildījušies. Miers virs Zemes sāka darboties. “Un vīri, kuri to dzirdēja, ļoti izbrīnījās.”

Vārdu “miers” ir grūti izrunāt pēc pēdējo laiku šausmām. Vai eņģeļu vēstījums ir miris? Mūsu laikmets ir nemierīgs, bet eņģeļi nav solījuši miera laikmetu, kas sāksies, bet gan miera spēku, kas nolaižas pār labas gribas cilvēkiem.

Lai arī cik briesmīgi ir 20. un 21. gs. notikumi, ir bijuši atsevišķi laikabiedri, kuri nav sekojuši naidam, un savos apspiedējos, savos slepkavās, kuri paši sev jau kļuvuši sveši, spējuši saskatīt cilvēkus. Tie ir bijuši klusie un bieži nezināmie varoņi, kuros svētās nakts miers darbojas. Viņos var sajust Dieva tuvumu. No viņiem nāk gaisma, jo viņi ir sapratuši, kas Dievam ir padomā attiecībā uz cilvēkiem.

 

Pēc antroposofiskiem materiāliem sagatavojis Uldis Saveļjevs