EIRITMIJA – DZIEDINOŠĀ KUSTĪBU MĀKSLA, (Papildināts)

EIRITMIJA – DZIEDINOŠĀ KUSTĪBU MĀKSLA

Fragments no Elzas Horni grāmatas “SOCIĀLĀ HIGIĒNA”

Cilvēks visos laikos ir jutis vajadzību paust savus iekšējos pārdzīvojumus ar kustībām. Sākotnēji viņš varēja tieši uztvert dabas norises un gada ritus, pavisam dabiski izjūtot tiem atbilstošus ritmiskus procesus savā ķermenī. Tas vedināja mūsu senci veikt dejveida kustības, kas ar laiku ieguva rituāla nozīmi. Bet, ja deju jau izpilda kā rituālu, tiek izteikta vēlme tuvoties pārjutekliskās pasaules noslēpumiem. Ēģiptē rituāldejas sākās līdz ar Ozīrisa kultu. Tajā apļa dejas atdarināja zvaigžņotās debess kustību. Grieķi uzskatīja, ka deju radījuši dievi. Arī Platons vairākkārt izteicis domu, ka deja esot dievu dāvana, kas atbilst cilvēka dabīgajai spējai paust savas sajūtas ar kustībām. Grieķi pazina dejas dziedniecisko ietekmi uz cilvēku. Īpašu deju izmantoja arī kareivju apmācības procesā. Pirra deja, ko apraksta Homērs, ir apbedīšanas rituāla sastāvdaļa. Romieši bija iecienījuši dejas drāmu bez vārdiem – pantomīmu.

Arī mūsu senčiem neviens rituāls netika izpildīts bez dejas: pādes dīdīšana, līgavas mārtošana, bedību pēdu izmīdīšana. Visu gadskārtu ritmos neatņemama sastāvdaļa ir rituālas dejas.

Ja cilvēks kļūdās paša dzīvē, valsts lietās, būdams armijas vadonis, vai tad mēs nesakām, ka viņš ir spēris nepareizus soļus?

Ritmiskais – cilvēks līdzsvarā

Ritmiskuma būtību visuzskatāmāk parāda svari, kuri svārstīšanās procesā meklē līdzsvaru. Svari zināmā mērā atklāj arī cilvēka būtību un parāda to, ka līdzsvara stāvoklis nav konstanta parādība, bet to iegūst ritmiskā svārstībā, ko redzam, vērojot svaru mēlīti.

Katrs cilvēks, lai kur arī atrastos, var pārliecināties, ka dzīve svārstās starp diviem pretējiem spēkiem: starp zemes pievilkšanas spēku, kas saplacina un novada enerģiju līdz materiālam stāvoklim un gaismu izstarojošo spēku, kas apliecina bezgalību un raksturo to, ko dzīvas būtnes ar maņu orgāniem nespēj uztvert un ko mēs saucam par garu.

Involūcija – evolūcija, sistole —diastole , saspringums – atslābums, punkts – vide ir mūsu dzīves likumsakarības. Cilvēks atrodas līdzsvara meklējumos starp šīm savstarpēji saistītajām polaritātēm.

Mums jāsaprot, ka neesam  ne vieni, ne otri, ka mums zemes dzīves laikā ir dots uzdevums savienot šos neaizsniedzamos pretpolus, samierināt tos, lai gan iesākumā tas var likties neiespējami. Tie taču ir tikpat savstarpēji naidīgi! Šī uzdevuma veikšanai cilvēkam dots viens orgāns – tā ir sirds, pats jūtīgākais orgāns, kas viena pati spēj to paveikt.  

Sirds veidota kā ritmisks un jūtīgs asinsrites plūsmas orgāns, centrs vadošajiem spēkiem mūsu organisma iekšienē. Un, ja nu šis spēks mūsos ir pārlieku vājš, ja atļaujam dominēt vienam vai otram polam, rodas līdzsvara trūkums. Tas parādās mūsu attiecībās ar pasauli un apkārtējo sabiedrību. Mēs kļūstam fiziski un garīgi neveseli un izstrāvojam neapmierinātību.

Taču, ja vēlamies palikt uzticīgi savai būtībai, mums jārūpējas par savu kustīgumu, par savu ritmiskumu. Izšķiroša iedarbība ir tikai sirds reģionam. Eiritmijas uzdevums ir veidot un stiprināt šo spēju. 

Eiritmija nav vienkārši fiziski vingrinājumi —  kā vingrošana vai dažādi citi sporta veidi, kas vispirmām kārtām nostiprina cilvēka ķermeni. Tomēr tā nav arī deja, kas sākotnēji bija reliģisku rituālu sastāvdaļa, bet mūsdienās izsaka kādu noteiktu dvēseles pārdzīvojumu vai subjektīvas emocijas. Eiritmija virza garīgo saturu uz objektīvo mērķi, lai ļautu saskatīt augstākās likumsakarības. Tādējādi tā spēj attīstīt pasauli un harmonizēt mūsu vidi. Un, dodot nosaukumu šim jaunajam mākslas veidam, grieķu jēdzienam rhytm priekšā lika zilbi eu. Šī zilbe ir saturiski ļoti etilpīga. Tā nozīmē — harmonisks, skaists un labs. Tādēļ, skaidrojot eiritmijas jēdzienu, varam lietot vārdus harmoniskais ritms.

Eiritmijas pamatlicēja Rūdolfa Šteinera vārdiem runājot, šo mākslas veidu pareizi izprast var tikai tas, kurš aptver, ka cilvēks ir radīts kā Visuma sastāvdaļa. Eiritmijas žesti nav ne izdomāti, ne konstruēti. Tie ir noteicošo, visaptverošo kustību likumu izpausmes formas, kas caurvijušas pasaules radīšanas norisi un noteiktā apjomā iemājojušas cilvēka organismā. Priekšnojautās mēs pārdzīvojam Visuma un cilvēka mijiedarbību un mācāmies izprast cilvēku kā mikrokosmu makrokosmā attiecīgajā laika periodā. Ar savām izcilajām gaišredzības dotībām Rūdolfs Šteiners spējis atklāt šīs likumsakarības un ar eiritmijas kustībām parādīt tās uzskatāmā formā.

Mēs zinām, ka Izplatījumā pastāv ritms. Ārpus mūsu planētas notiek varenas zvaigžņu kustības pa dažādiem, stingri noteiktiem ceļiem. No Zemes mēs vērojam ritmisku saules lēktu un rietu. Tur atrodas Visumu aptverošais, varenais zodiakālais loks, kura iekšienē notiek planētu pārvietošanās pa zināmiem ceļiem, to tuvināšanās Saulei un attālināšanās no tās, noris gaismas apmaiņa starp planētām. Šos apbrīnojamos zvaigžņu ceļojumus tēlaini raksturojis dzejnieks Makss Roišle: “Pasauļu ķermeņi dzied staru kūļu vijumos”. Bet kristiešu mistiķis Silēzijas Angeliuss to apraksta šādi: “Saule rosina it visu, liek visām zvaigznēm dejot. Un, ja tu neatrodies kustībā, tad zini

— tu neesi daļa no veseluma.” Senajos laikos dažādu valstu gudrie zināja par šīm attiecībām. Par to liecina milzums kulta deju, riņķa danči un rotaļas. Pitagora skaitļu mācība atbilst planētu svārstībām un tām pakļautajām skaņu attiecībām, ko vēlākajos laikos vispārsaprotamā manierē izklāstījis Johans Keplers darbā “Pasaules harmonija”.

To, cik liela nozīme mūsu planētas dzīvē ir Visuma pasaules kustībām, uzskatāmi demonstrē gada cikliskais ritums dabā ar pavasari, vasaru, rudeni un ziemu, kā arī dienas gaita. Mēs vērojam šo parādību arī ūdens cirkulācijā: “No debesīm nāk ūdens, uz debesīm tas ceļas, tad atkal tam jādodas uz zemi šai mūžīgā ritējumā.” Tā to interpretējis Gēte. Mēs šo parādību piedzīvojam arī caur paisumu un bēgumu, augu sulu rašanos, izgarošanu un atgriešanos atpakaļ zemē — nokrišņu veidā. Cilvēka organismā šis ritms atklājas asins cirkulācijā, pulsa darbībā, elpošanā, caur dažādiem orgāniem – sirdi, plaušām, vielmaiņu, kuņģi, zarnu traktu, aknām, nierēm un liesu. Visi šie orgāni pakļaujas ritma likumiem. Ja to ritms tiek izjaukts, rodas veselības traucējumi, slimības un citas ciešanas.

Mūsu dzīve kļūst harmoniskāka, veselīgāka un laimīgāka, ja mēs esam saskaņā ar vispārējiem kosmiskajiem ritmiem un tos ievērojam, taču mūsdienu neritmiskajā ikdienā to nav viegli izdarīt. Cilvēkam jāpieliek lielas pūles, lai pareizi izturētos pret  neharmonisko rītdienu un pret savu civilizācijas antivides destruktīvajai ietekmei pakļauto, slimīgo ķermeni. Tas prasa intensīvus pūliņus, un tieši eiritmija te var sniegt jūtamu palīdzību.    

Kosmiskais vārds

Kādas tad īsti ir eiritmijas izejas pozīcijas? Kādas kustības tā pārstāv, ja jau tās neizriet no ķermeņa, bet gan no gara? Mēs visi no pieredzes varam vērot, vai mūsu kustības ir atkarīgas no ķermeņa un tā attiecīgajiem locekļiem vai nē. Aplūkojot mirušos, mēs ar iekšēju satraukumu atzīstam, ka materiālajam ķermenim vairs nav dzīvības pazīmju, tas vairs nespēj kustēties. Tas nozīmē, ka jābūt kaut kam vēl, kaut kam tādam, ko mēs nevaram saskatīt, nevaram sajust, bet ko varam pazīt tikai  pēc tā kustībām. Šo ”nesajūtamo” mēs saucam par “garīgo”  jeb cilvēka dvēseli.

Tādējādi, pirms sākam savas ķermeniskās kustības, kaut kas mūsos tās ierosina. Šis rosinātājs ir doma jeb “garīgais”. Vissmalkākās ķermeniskās kustības veic runas orgāni. Lai noformulētu un izrunātu dažādas skaņas, cilvēka aukslējas, mēle, zobi un lūpas veic ļoti precīzas kustības. Pretēji dzīvniekam piemītošajām vienveidīgajām skaņām, cilvēks spēj runāt, veidojot visdažādākos gaisa plūsmas modeļus, radot atšķirīgas skaņas un līdz ar to valodas. Dzīvnieku pasaulē skaņa ir tikai iekāres izpausmes forma, bet domu viņi nespēj paust. Tāpat arī mazs bērns, kurš sāk veidot skaņas, ar tām prot izrādīt tikai apmierinātību un neapmierinātību, izsalkumu, sāpes un prieku. Ar laiku, kļūstot vecākiem, bērni pakāpeniski sāk izteikt objektīvus priekšstatus un jēdzienus. Tātad skaņu veidošana ir domāšanas elements, un tikai cilvēkam piemīt cildenā spēja runāt. Rūdolfs Šteiners lekciju ciklā “Pasaules radīšanas noslēpumi” izsakās konkrēti: “Tas, kas piemīt tikai cilvēkam un nepiemīt nevienai citai būtnei uz Zemes, ir runa, kas izpaužas skaņās – tā padara cilvēku par cilvēku.”

Katrai skaņai piemīt unikāla forma un to veido notiektu runas orgānu kustības. Tajās izpaužas visi radīšanas virzošie spēki, un vērojumos mēs pārliecināmies, ka tieši to pašu plašākā un palielinātā veidā var parādīt arī ķermeniski. Kad vēlamies kaut kam piešķirt lielāku nozīmi, izmantojam roku, kāju, galvas kustības, ko saucam par žestu valodu. Tādējādi varam sākt saprast, ka jaunizveidotā Rūdolfa Šteinera eiritmijas kustību māksla ir tieši saistīta ar vārdu, skaņu un toni. Tā ir balsenes kustību ārēja izpausme – redzamā runa. Cilvēks pats kļūst par runas — tātad arī gara  — izpausmes rīku.

Taču skaņu un runas veidošana nav iespējama bez dzīvinošas gaisa plūsmas un šādi mūsos atklājas radošās dievības iemiesojums, kura zemei iedvesusi dzīvības dvašu. Senos laikos valdīja uzskats, ka dievišķais cilvēkam piešķīrusi runas dāvanas.      

Runāja par debesu spēkiem, kas, tiecoties lejup uz zemi, devuši cilvēkiem spēju runāt.         Dievišķos Vārdu uztvēra kā Radītājus visai zemes dzīvei ar visām tās daudzveidīgajām formām, kustībām, procesiem.

Iespējams, šo priekšstatu par dzīvinošo kustību un Dievišķo Vārdu vieglāk izprast ar skaņu figūrām, kuras pētījis Dr. Hanss Jennijs un publicējis divas grāmatas,  pētījumus un fotogrāfijas daudzos starptautiskos žurnālos. Fotogrāfijās redzami dažādu formu veidojumi smiltīs, putekļos, pulverī. Piemēram, uzskatāmi var aplūkot, kā, izrunājot skaņu “O”, jutīgā materiālā veidojas skaidri redzama noapaļota forma. Tas mums palīdz saskatīt Dievišķā Vārda iedarbību, kas radoši un veidojoši iejaucas pirmatnējā haosā. Kosmiskais Vārds ir dzīvības pirmavots. Kristus par sevi ir teicis: ''Es esmu Alfa un Omega”. To mēdz tulkot kā “Es esmu Sākums un Gals”, bet konkrētāk varētu sacīt ”Es esmu viss alfabēts”. Alfabēts no A līdz Z, kurā ir visi vārdi. Saprotams, ka Jāņa evaņģēlijā minētais Vārds nenozīmē kādu atsevišķu vārdu – Dievišķais Vārds vienlaikus ir viss alfabēts, no kura izplūst tajā koncentrētās Visuma kustības un līdzīgi tam, kā  eksistē patskaņi un līdzskaņi, arī Dievišķā Vārda spēku veido divi impulsi: kustīgās planētas vai klejojošās zvaigznes un fiksētās zodiakālā loka zvaigznes.

Visaptverošo garīgo radīšanu var iepazīt tikai ar sevišķi jutīgu vērošanu, tomēr ir kāda parādība, kas mums ļauj šo procesu saskatīt. Tā ir gaisma, kas rada kāvus.  Tad mēs redzam, kā tās izstarošana un starojuma gradācijas dialogā ar atmosfēru veido tās pašas formas un kustības, ko mēs, formējot skaņas. Gaisma mums parādās kā stars, kas atbilst līnijai ar punktu — kā ”I”. Vēl varam redzēt leņķi veidojošus starus ar šķērssvītru burta ”A” formā un no centra augošu apļveida formu, kas līdzinās burtam “O”, tālāk redzam paralēlu un perpendikulāru gaismas formu šķērsojumu. A-E-I-O-U: leņķis, šķērsojums, līnija ar punktu, apļojums un paralēles – galvenās ģeometriskās līnijas. Un tās samazinot, nonākam pie savām rakstu zīmēm. No debesīm uz zemi tiecas vareni gara spēki, kas iegremdējas matērijā, izveido cilvēcisku tēlu, pulsē tā orgānos, lai balsenes pagrieziena punktā sāktu skanēt kā vārds, kā runa - paplašināti un cilvēka garīgajam ķermenim uztverami. Un pēc tam atkal pazūd Visuma ēterā – brīvā izlīdzinājumā starp garu un matēriju. Cilvēks ir pretstatu vienība. Tas uzskatāmi izpaužas eiritmijā. Eiritmizējot mēs funkcionējam kā starpnieki starp varenām, sākotnējām radīšanas kustībām un nesam patiesu veselību savam vārīgajam, slimīgajam pasaulīgajam ķermenim.

Eiritmijas žestu valoda

Tagad aplūkosim dažus eiritmijas skaņu žestus, lai gan kustību ir grūti aprakstīt tāpat  kā uzzīmēt un aplūkot zīmējumā var tikai nedzīvus tēlus. Veidojoties skaņai, piemēram, skaņai “A”, kas pauž izbrīnu, pārsteigumu. Ļoti plaši atvērtas balss saites, rīkle, kakls un atbilstošā leņķī pavērtas rokas, kā mēs to spontāni darām ikdienā, kad jūtam prieku par otru cilvēku vai par kaut ko brīnāmies. Šie žesti ir plastiski un tēlaini izteikti dažādos laikmetos. Kultūras vēsturē tos raksturo kā goddevības žestus. Tālāk aplūkosim skaņu “E” un pārējo patskaņu rindu atbilstoši Rūdolfa Šteinera skaidrojumam. Tā kā runas spēja ir ierobežota, mēs jūtam kvalitatīvu atšķirību. Arī eiritmiski, piemēram, izplešot un sakrustojot rokas. Tādā veidā mēs norobežojam sevi no apkārtējās pasaules. Arī ikdienā saspringtas gaidīšanas vai aizsargāšanās žesti izpaužas roku stāvoklī. Pretnostatot sevi pasaulei, vispirms apzināmies sevi, savu iekšējo spēku, iekšējo ES. Skaņu “I” sastopam daudzos vārdos. Ar šo skaņu  mēs esam patskaņu rindas viducī. Izrunājot to, balsenei ar runas orgāniem blakus izveidojas kopējs punkts, kuru var salīdzināt ar svaru mēlīti starp divām polaritātēm. Eiritmijā žests “I” izsaka cilvēka individualitāti, viņa spēju noturēt līdzsvarā ķermeni, brīvi turēt galvu un no šī ķermeņa centra augušās rokas, uzturēt balansu starp ķermeņa augšējo un apakšējo daļu, labo un kreiso pusi, kustībām uz priekšu un atpakaļ. Tad virzāmies tālāk pie kompaktākām, iekšēji piesaistošākām skaņām. Pie nākamā patskaņa “O” eiritmiskajā žestā mēs noapaļojam rokas — gluži kā apskaujot. To darot, pārdzīvojam iekšēju siltumu un piepildījumu, dvēseles telpas apjausmu. Pēdējais patskanis “U” ir pretstats “A”. Tas savelk kopā runas orgānus, bet rokas pastiepjas paralēli — kā savienojoties mierā un vēsumā. Šis sakoncentrētais spēks atkal vēršas virzienā uz iekšu. Mēs sajūtam lielu atšķirību salīdzinājumā ar pretējo, atvērto “A”, kura uztvertspējīgā būtība izstaro gribasspēku. Šajā patskaņu rindā mēs apgūstam involūcijas un inkarnācijas norisi, kas atbilst cilvēka radīšanas principam: sākums ar bērna atvērto būtību “A” ved caur dzīves viduci “O” uz ķermeniski savilktu, pārapgarotu un sevī koncentrētu sirmgalvi. Īsumā varam aprakstīt arī līdzskaņu un to žestu būtību. Izrunājot patskaņus, izpaužas galvenokārt dvēseles noskaņojums, bet līdzskaņus – dabas kustības. Diezin vai ir atšķirība starp kāda auga krāsu un garīgo saturu. Līdzskanī “L” atsevišķos vārdos cieto skaņu skaidri nejūtam. Tai pretējā ir skaņa “K”, kas izskan kā norobežota, stūraina un zobaina skaņa. Skaņu “T” izrunājam noteikti, skaidri definētu. Īsāk sakot, līdzskaņu plastiskumā un tiem atbilstošajos  eiritmijas žestos parādās elementus veidojošais spēks, tā pārvērtības un cīņa.

Ar mūsu tēlaino uztveri, paši iepludinām smalkus dzejisku skaņu elementus un mūzikas skaņas, kas satur mākslas impulsu, dzejas pantmērā ritmizētu muzikālu takti sava ķermeņa ekstremitātēs. Tādā veidā mēs izdzīvojam no Visuma dzīlēm nākošos žestus un ritmus ar cildeno instrumentu – ar Dieva radīto cilvēka ķermeni.         Vispārinot augšminēto, varam teikt, ka skaņas veidojošais dzīvais Dievišķais spēks ir bijis gudriem cilvēkiem pazīstams visos laikmetos. Rūdolfs Šteiners norādījis, ka agrākajos laikos bija pazīstamas spējas iedarboties uz cilvēka veselību ar noteiktām skaņām. Spēja apzināti just garu fiziskajā ķermenī caur skaņu uzplauka senajos enerģētiskajos centros. Visu tautu un kultūras laikmetu gudrie veica uzdevumu — pietuvināt cilvēku Dievišķajai (garīgajai) pasaulei ar meditatīvajiem vingrinājumiem  sagatavojot cilvēku apgaismībai. Par to liecina:

·          senie tantriskie dokumenti,

·          indiešu un ķīniešu jogas ceļš,

·          zoroastriešu Mitras liturģijas apraksti,

·          ēģiptiešu kapeņu mantriskās skaņu sistēmas,

ko uz Grieķiju nogādāja Pitagors un tad izzināja tās,

·          meksikāņu un skandināvu rūnas.

Visi šie garīgie skaņu vingrinājumi un mantras nonākušas līdz mums rožkrustiešu tradīcijās. Sevišķi labi alfabēta izcilo nozīmi izprata Jākobs Bēne un arī mūziķis J. B. Kernings, kurš pārsteidzošā veidā savos neizdotajos manuskriptos paudis pamudinājumu – skaņas sapludināt ekstremitāšu sistēmā. Tomēr visa ķermeņa radīto un izteikto žestu un darbībā transformējušās skaņas dziļāko būtību mums atklājis Rūdolfs Šteiners. Ar eiritmiju cilvēks kopumā atklājas kā Dievišķā Vārda iemiesojums un, izejot no šīm pozīcijām, mēs varam saprast tās nozīmi cilvēces attīstībā.

Cilvēka veidošanās bērnībā un jaunībā

Nodarbības sociāli higiēniskajā eiritmijā jāuzsāk jau bērnībā. To var darīt no trīs gadu vecuma, kad bērns sāk apzināties pasauli un audzināšanai jākļūst avien intensīvākai. Privātajos bērnudārzos un vēlāk Valdorfskolās, kur eiritmija ir obligāta mācību sastāvdaļa, tā kalpo pedagoģiskiem mērķiem, harmonizācijai un ir augošā cilvēka spēka un veselības avots. Jau mazotnē, ja pastāv zināma iedzimta ķermeņa nepilnība vai ārējās ietekmes radīta nepareiza attīstība, var rasties nepieciešmība pēc savlaicīgi lietotas ritmikas.. Ar centīgu eiritmijas nodarbību palīdzību var savlaicīgi novērst dažādus attīstības traucējumus. Tomēr visvairāk eiritmija ietekmē cilvēka gribasspēka attīstību. Līdz ar to varam teikt, ka eiritmijas nodarbības ir nepieciešams mācību līdzeklis. Divpadsmit skolas gados eiritmija ietekmē apziņas procesu, stimulējot pakāpenisku garīgā iepludināšanu caur dvēseli ķermeniskajā un līdz ar to — arī augošā bērna garīgo un fiziisko veselību. Tā raida impulsu pret vienpusīgu intelektualizāciju un jūtu vēsumu mūsdienu pasaules strauji pieaugošās spriedzes un rupjību atmosfērā. Pastāv bīstamība nonākt masu ietekmē un būt garīgi iztukšotam. Ar šausmām redzam, kā pareizo virzību neatradušie, saspringtie dvēseles spēki sliecas uz graušanu un ārdīšanu, pakļaujas haosam un noziedzīgām darbībām. Ritmiskais kalpo kā atsvars. It sevišķi sirds, no kuras nāk impulsi veselīgai augšanai un harmoniskai attīstībai. Neapšaubāmi, tam var noderēt jebkuras radošas nodarbības. Ar kustībā ietverto mākslas impulsu klātbūtni gribas vingrinājumos līdz šim skolās dominējošās prāta nodarbības iegūst būtisku sabalansētību un pedagoģisko centienu mērķi kļūst vieglāk sasniedzami.

Un tad mēs varam izprast Rūdolfa Šteinera rakstītās bērna lūgšanas sākumā paustās domas dziļumu:

No galvas līdz kājām es esmu dievišķs tēls,

No sirds līdz rokām es izjūtu dievišķo vēsmu,

Kad runāju, es sekoju dievišķai gribai.

Eiritmijas dziedinošās kustības

Jau eiritmijas pašos pirmsākumos Rūdolfs Šteiners norādīja, ka eiritmijai bez mākslas aspekta piemīt arī terapeitisks un higiēnisks uzdevums. Lūk, viņa skaidrojums: “Kustības, kuras nāk no cilvēka auguma, ietilpst viņa asinsrites un elpošanas plūsmā kā normālas kustības, kā veselības veicinātājas un uzturētājas. Tādēļ varam izvērtēt eiritmijas kustības kā mākslas veidu, tālāk noformulēt un radīt terapeitiski higiēnisku eiritmiju.”

Kāda tad šodien ir atšķirība starp terapeitiski higiēnisko eiritmiju un eiritmiju kā mākslu? Galvenie žesti, protams, ir identiski. Taču, tāpat kā no koka stumbra uz visām pusēm iet zari, tā arī eiritmijā ir trīs atšķirīgi virzieni: eiritmijas māksla, pedagoģiski didaktiskā eiritmija un terapeitiski higiēniskā eiritmija. Apkopojot dažādu slimību un savārguma stāvokļiem raksturīgās eiritmijas žestu metamorfozes, Rūdolfs Šteiners radīja visaptverošu eiritmijas atveseļošanās sistēmu. Dziedinošā eiritmija atšķiras no citām šīs mākslas formām ar to, ka tā netiecas izpausties ārēji, bet gan virzienā uz iekšu. Rūdolfa Šteinera vārdiem runājot, “dziedinošās eiritmijas gadījumā tas, kas eiritmiskajā mākslā dzīvo caur atdošanu, top novirzīts uz iekšu”. Vēl kāda būtiska atšķirība – pretēji eiritmiskajai mākslai, kuras uzdevums ir ar fantāzijas tēliem parādīt kaut ko gluži jaunu, terapeitiski vingrinājumi ir intensīvs, regulāri atkārtots darbs ar vieniem un tiem pašiem žestiem un žestu secību. Vingrinājumus jāsastāda lēni un pamatīgi, novērojot to iedarbību, jo pacienta stāvoklis pakāpeniski mainās. Šādiem vingrinājumiem un kustībām ir daudz nozīmīgāka dziedinoša iedarbība un tie atšķiras no vingrinājumiem, kurus veic ķermeņa fiziskā stāvokļa uzlabošanai. Vajadzīga speciāla izglītība, lai izprastu, ka mūsu ķermeņa formu un pat orgānus ar to funkcionālajām kustībām veidojuši tie paši spēki, kas aplūkoti nodaļā par runas veidošanos. Mēģināsim to nodemonstrēt ar piemēru. Kad aplūkojam cilvēka ķermeni un tā dinamiku, tad ievērojam tā virzību attiecībā pret zemes smaguma punktu. Kā koks ar saknēm sūc zemes dzīvības sulu stumbrā un, izdzenot zarus, raida tos pret gaismu, tā arī cilvēka stāvs liecina par tiekšanos uz augšu — ar mugurkaulu caur pleciem līdz pat galvai — virzienā uz gaismu. Kā koks, tā cilvēka ķermenis veidot pēc garīgajiem likumiem un tajos rit “dzīvības sula”. Šai dzīvības plūsmai atbilst līdzskaņa “L” žests. Tāpat kā koka sulas, kas caur saknēm virzās uz augšu pa stumbru un zariem, lai mestu loku lapu vainagā un liktu raisīties ziediem, atdotos gaismai, tā arī cilvēks eiritmiski aptver abām rokām ķermenī slēptos spēkus un izplata tos uz sāniem, ceļ uz augšu virs pleciem un rokām, ēteriskajā vidē, no kuras var atkal atgriezties atpakaļ, uz zemes. Šo savākšanas un gaismā palaišanas kustību mēs pazīstam savā asinsritē, kas koncentrējas sirdī un perifēri izplūst kapilāros. Senos laikos šīs zinības attēloja ka'”dzīves koku”, un tas ir redzams visdažādākajos mākslas darbos. Līdzīgi ritmiski procesi notiek arī ar vielmaiņu cilvēka ķermenī. Pasekosim barības ceļam — vispirms to sagremo, tad, ar peristaltiskām kuņģa un zarnu kustībām pārtop šķidrumā, ritmizējas un veic garo ceļu caur zarnām līdz izvadorgāniem. Šai ceļojumā miljoniem smalku bārkstiņu veicina barības plūsmu. Tā savācas lielajā aknu vēnā, vārtu vēnā, lai sazarotos aknu kapilāros, būtu ķīmiski pārstrādāta un atkal izplatītos ēterā. Tad asins plūsma atkal satek labajā sirds kambarī, lai pēc tam plaušu pūslīšos izplestos līdz pat 120 m² platībā un no jauna satecētu kreisajā sirds kambarī. No šejienes — nu jau ceturtajā etapā — pa arteriālajiem asinsvadiem, milzīgi sašaurinoties kapilāru reģionā, tā nonāk organisma šūnu sistēmā. Šajās ritmiski plūstošajās sakoncentrēšanās un izdalīšanās darbībās cilvēka ķermenī atkārtojas “L” žests. Vingrinot “L” žestu, atkārtojot to dažādās variācijās, varam šim organiskajam aprites procesam izstrādāt zināmu rezonansi. Izmantojot speciālas skaņu kustības, izzūd nogulsnēšanās un nosprostošanās tendence. Ja, vingrinoties ar līdzskaņiem mēs nonākam to izejas valstībā – zodiakālajā sfērā ar formu veidotājiem spēkiem, tad ar patskaņiem nonākam to sākuma valstībā – planētu sfērā. Un vienlaikus arī pie orgānus radošajiem spēkiem. Pacentīsimies to saprast ar piemērem. Kad aplūkojam dažādu orgānu attēlus, redzam, ka tie katrs veidoti pēc konkrēta un specifiska uzbūves plāna. To struktūrā varam pamanīt pilnīgi atšķirīgas likumsakarības, un zemes subjektos tos iemitina pārpasaulīgi spēki, kas darbojas visas ķermeniskās dzīves garumā, liekot just grūtības tikai slimības gadījumā. Tad speciālists var norādīt, tieši kādi žesti ir attiecīgo orgānu un to procesu plastikas pamatā. Piemēram, nieru šķērsgriezumā varam pamanīt, kā asinsvadi un urīnvadi staru veidā sadalās centrbēdzes virzienā. Un mēs atceramies patskaņa “A” žestu, lai ar gribasspēku sekmētu slimā vai deformētā orgāna funkcijas uzlabošanos. Turpretī liesā atrodas izteikti paralēli asinsvadi. Otiņveida artērijas tālāk nesadalās un liesas lagūnveida vēnas atbilst paralēli novietotām rokām, veidojot eiritmijas žestu “U”. Tieši so žestu varam vingrināt, lai sekmētu slimā orgāna darbību.  Kā trešo piemēru aplūkosim aknu šķērsgriezumu, kas atgādina asinīm piesūcinātu sūkli. Šajā orgānā darbojas noapaļotā patskaņa “O” spēkus, tādēļ, strādājot ar aknām, izmantojam eiritmijas žestu “O”. Taču šī darba ietvaros nav iespējams detalizēti izskaidrot ārstniecisko eiritmiju. Tas ir ļoti apjomīgs un atbildīgs uzdevums.

Lai kļūtu par ārstnieciskās eiritmijas speciālistu, jāapgūst četrgadīgs vispārējās eiritmijas mākslas kurss un papildus vienu gadu jāmācās ārstnieciskā eiritmija. Papildkursā apgūst slimības, anatomiju, psihoterapiju, ārstniecisko pedagoģiju, mūziku, runas veidošanu un citus priekšmetus.  Seko pusgadu ilga prakse profesijas izvēlei kādā klīnikā, Valdorfskolā vai ārstnieciski pedagoģiskajā iestādē. Tikai tad students saņem diplomu. Noslēdzošā profesionālā izglītība ir izstrādāta sadarbībā ar ārstu.

Ārstnieciskā eiritmija kā gribas vingrināšana

Šodienas apstākļos varam uzskatīt, ka ir tikpat kā neiespējami izvairīties no kaitīgām apkārtējās vides ietekmēm. Modernā dzīvesveida iespaidā cilvēka organisms novājinās, izjūk vitālo funkciju regularitāte, rodas stress un dzīvības plūsma kļūst vājāka. Parādās pirmās slimības pazīmes: asinsrites traucējumi, sirds aritmija, elpas trūkums, vielmaiņas traucējumi. Ārsti to sauc par latento stāvokli, veģetatīvo labilitāti vai distoniju. Arī ķermeņa daļas zaudē elastību un kļūst stīvas kā reimatisma sākuma stadijā. Regulāri pildot profilaktiskus eiritmijas vingrinājumus, varam novērst šo nekontrolējamo un negatīvo ietekmi, jo tieši apziņā mēs veidojam pretdarbību. Paļauties uz brīnumu nav mērķtiecīgi, ir jāpapūlas, lai organisma atveseļošanās notiktu pietiekami mūsdienīgi, jo nepietiek ar epizodisku eiritmijas vingrinājumu veikšanu. Nav pieļaujami ilgi pārtraukumi vai vingrinājumu pildīšana tikai faktiskās saslimšanas periodā. Tikai tad, ja katru dienu pildīsim tos koncentrēti un apzināti, varam cerēt uz panākumiem. Senā tautas gudrībā teikts, ka lāse var izdobt akmeni. Tas, lūk, ir piemērs, kā izprast higiēnisko eiritmiju. Ko tad vispār saprotam ar jēdzienu “higiēnisks”? Vārds aizgūts no grieķu dievietes Higiejas, kura vienmēr pavadīja un iedvesmoja ārstniecības  dievu Asklēpiju (gr.) jeb Eskulapu (rom.). Šī garīgā būtne bieži attēlota stāvam otrajā plānā, ēnā. Mūsdienās jēdziens “higiēna” ieguvis triviālu nokrāsu, ar to saprotam galvenokārt racionālas attīrīšanās un dezinfekciju. Taču dziļākā nozīmē tā ir ilgstoša un rūpīga darbība. Rūdolfs Šteiners izstrādājis 15 minūšu vingrinājumu sistēmu higiēniskajai eiritmijai. Viņš vēlējās un cerēja, ka tā varēs palīdzēt vismaz tiem cilvēkiem, kuri grib strādāt garīgi, lai ar ikdienas vingrinājumiem spētu tonizēt pastāvīgu distoniju un tai pretoties. Šie vingrinājumi stipri atšķiras no ārstnieciskajā eiritmijā izmantotajiem, kaut arī pamatelementi visiem trim eiritmijas veidiem ir kopīgi. Pie nozīmīgākajiem elementiem pieder “Apzinātā soļošana”. Mēs tikai aptuveni nojaušam, ka šajā, no pirmā mirkļa tik vienkāršajā vingrinājumā, slēpjas dziļa likumsakarība, kas ir ļoti svarīga mūsu ķermeņa un tajā mītošās dvēseles izzināšanā. Šo vingrinājumu izmanto arī diagnosticēšanā. Vēl viens būtisks vingrinājums ir “Savilkšanās un atslābināšanās”. Šajā polaritāšu vingrinājumā darbojas vidus un trejādības elementi. Trejādības elements parādās arī pirmajā eiritmijas skaņu vingrinājumā “I-A-O”. Šie trīs patskaņi, kuri senos laikos veidoja Dieva Vārda sakni, atšķirīgā secībā rodami dažādās tautās. “I” pazīstams kā vīrišķais princips, “A” kā sievišķais, bet apaļais “O” kā abu iepriekšējo apvienojums. Rūdolfs Šteiners noteica šo patskaņu attiecības higiēniskā sakārtotībā ar ķermeņa trejādo būtību, lai panāktu tā harmonizāciju. Galva un figūra eiritmijas žestā ir “I”, ar kājām plati uz zemes veidojam žestu “A”. Un abi šie pretējie virzieni sastopas vidū un harmonizējas ar “O” žestā noapaļotām rokām. Atkārtojot šo secību, paātrinot un palēlinot tempu, atjaunojam visu trīs cilvēka garīgo spēku savstarpējo iedarbību: domāšanu, jūtas un gribu. Tad ejam tālāk pie iepriekš minētās patskaņu rindas “A-E-I-O-U”, kura nosaka cilvēka rašanos un līdz ar to var iedarboties sevišķi spēcīgi. Tā saucamā eiritmijas žestu “evolucionējošā rinda B-M-D N-R-L G-CH-F S-H-T” vēl pamatīgāk ietekmē apziņu un pastiprina visu ķermeņa konstitūciju. Higiēniskajā eiritmijā var izmantot dažādas atsevišķu līdzskaņu kombinācijas, jo tiem piemīt dzīvinoša un harmonizējoša darbība. Šos vingrinājumus ieteicams pildīt noteiktā, individuālā secībā — vismaz septiņas nedēļas. Tie līdz pret strauji pieaugošajām alerģiskajām slimībām. Gan eiritmijas speciālists ar lielu praktisko pieredzi, gan arī nespeciālists, kurš nodarbojas ar eiritmiju, padziļinot vingrinājumus, jūt, kā visa viņa cilvēciskā būtība paplašinās, nostiprinās sociālās attiecības ar laikabiedriem, ģimenes locekļiem, darba biedriem, u.t.t. Un visbeidzot – Rūdolfa Šteinera izveidotās eiritmiskās meditācijas. Šīs  nodarbības var notikt grupās vai individuāli, skolās, semināros, uzņēmumos, saietos. Ideāli būtu, ja vingrinoties cilvēks pieliktu arvien lielākas pūles un sasniegtu zināmu intimitātes pārdzīvojumu. Tas rada vēlēšanos darbu turpināt. Taču jāatceras, ka tās ir ilgstošas nodarbības diplomēta speciālista vadībā.

Gribētos teikt, ka ikviens, kurš pakāpeniski vingrinās eiritmijā, neatkarīgi no vecuma un pieredzes var atlicināt dažas minūtes higiēniski harmonizējošām nodarbībām. Pietiktu ar septiņām minūtēm no rīta, lai ķermenis pamostos, un septiņām minūtēm vakarā, lai atslābinātos. Ar pacietīgiem vingrinājumiem mēs veidojam sava ķermeņa aizsardzību pret ikdienišķām saaukstēšanās parādībām, kā arī citām saslimšanām un dzīves grūtībām. Galu galā taču dzīvojam līdzsvara meklējumos! Un eiritmija ir veids, kā piekļūt tā dziļākajai būtībai.

Tulkoja Anita Grauduma

« Atpakaļ