Dr.Klaus Doenges. Dvēseles ceļojums gara pasaulē.

01. {. 2007.

Kā fiziķi un cilvēku, kurš visu mūžu kalpojis vienīgi zinātnei, matērijas izpētei, mani noteikti nevar uzskatīt par jūsmas pārņemtu fanātiķi. Pēc veiktajiem atoma uzbūves pētījumiem varu teikt: tā nav tikai matērija.  Matērija rodas un pastāv tikai ar to spēku, kas iesvārsta atoma daļiņas un satur tās kopā kā miniatūru Saules sistēmu. Patiesa un īsta ir nevis acīmredzamā, taču īslaicīgi pastāvošā matērija (jo matērija bez gara vispār nepastāv), bet gan neredzamais, nemirstīgais gars.

Makss Planks

 

Šo pārsteidzošo atziņu, ko paudis vācu fiziķis, kvantu mehānikas pamatlicējs, Nobela prēmijas laureāts (1918) Makss Planks, piesauc Dornahas brīvās Gara zinātņu augstskolas profesors antroposofs, medicīnas zinātņu doktors Klauss Dengess (Klaus Doenges), kurš janvāra beigās kārtējo reizi no Vācijas ieradās Rīgā un labprāt piekrita sarunai ar MISTĒRIJAS žurnālisti. Profesors Dengess atklāja, ka antropozofija viņu piesaistījusi jau kopš skolas gadiem, bet interesi par gara zinātni mantojis no vecākiem,— kā pats saka, jūgendstila, t. i., divdesmitā gadsimta pirmā ceturkšņa noskaņu, pārmaiņu un atziņu laikabiedriem. Pie šiem laikabiedriem jāpieskaita arī jau minētais fiziķis Makss Planks un antroposofijas zinātnes pamatlicējs, austriešu filozofs, dabaszinātnieks un mistiķis Rūdolfs Šteiners. Šteinera idejas, apvienojot zinātniskus pētījumus, okulto pārdzīvojumu un meditācijas atziņas, kuru saknes rodamas 1875. gadā dibinātās teosofu biedrības pamatnostādnēs, ieguva lielu un paliekošu ietekmi Eiropas starpkaru perioda, tāpat vēlāko gadu desmitu kultūrā, pedagoģijā un garīgo meklējumu laukā, un viena no pazīstamākajām Šteinera mantojuma sastāvdaļām ir mūsdienās arī Latvijā labi zināmās brīvās Valdorfskolas.

Klausa Dengesa izglītība sākās ar Valdorfskolu, kur gūtās atziņas, kā viņš pats saka, kļuvušas par pamatu visai turpmākajai dzīvei, meklējumiem, pētījumiem, pārliecībai.

 

— Mācoties Valdorfskolā, mani burtiski fascinēja pedagogi, viņu lietotās bērnu apmācības metodes, kuru pamatā ir ar mākslas strarpniecību iepazīties ar pasaules kultūrām — ēģiptiešu, senindiešu, persiešu, grieķu un romiešu, tāpat vēlāku laikmetu. Bērni un jaunieši mācās uztvert gleznas un glezno arī paši. Apgūst krāsu ābeci, harmoniju, kustību caur krāsām. Šādā gaisotnē veidojas un izaug gluži citādi jaunieši, ar atraisītu pasaulskatījumu, kur cilvēks ar cilvēka palīdzību saskata un izprot cilvēku citā, garīgā līmenī, izprotot sevi un apkārtējo pasauli. Arī manu radu bērni mācījās Valdorfskolā, un tas man bija patiess gandarījums.

 

Pēc pamatizglītības iegūšanas Klauss Dengess turpināja studijas Freiburgā, Hamburgā un Diseldorfas Medicīnas akadēmijā, visur atrodot domubiedrus, kuri, tāpat kā viņš un citi antropozofijas adepti, uztvēra cilvēku ne vien kā materiālu, fizisku būtni, bet visā pilnībā kā nemirstīga gara nesēju.

Lasītājam, kam šīs tēmas ir mazākzināmas vai svešas, var rasties jautājums — kas kopīgs sākotnējai teozofiskajai mācībai par iespējām maģisku kontaktu ceļā nodibināt tiešus sakarus ar Dievu caur antropozofiju — ar cilvēka gara studijām, garīgā spēka pilnveidošanas meklējumiem? Klausa Dengesa atbilde ir īsa, vienkārša un saprotama:

— Zinātnei par Dievu un zinātnei par cilvēkiem kopīgs ir tas, ka cilvēks ir Dieva radīts.

Profesoram Dengesam ar mūsu zemi izveidojušās sevišķas attiecības. Latvija viņam jau sen nav terra incognita, bet draudzīga valsts un vide, kur sastapts daudz aizrautīgu, talantīgu domubiedru, izveidojies draugu pulciņš. Tieši ar viņa palīdzību Atmodas laikā un pēc padomju okupācijas varas likvidācijas atjaunojās antroposofiskā kustība Latvijā.

— Pirmo reizi uz Latviju atbraucu 1988. gadā. Jāteic, man vienmēr piemitusi interese par visu jauno, un jūsu valstī tobrīd jaunā bija ļoti daudz. Ierados Rīgā pēc Lauksaimniecības ministrijas ielūguma — saistībā ar iecerēto bioloģiski dinamisko lauksaimniecības metožu ieviešanu Latvijā.  Biju tāds kā padomnieks no malas laikā, kad aizvien lielāka nozīme bija piešķirta veselīgai pārtikai, sevišķi bērniem, kam veselīgs, dabiski pilnvērtīgs uzturs ir turpmākas attīstības pamatā — esamu taču bērnu ārsts. Tas bija laiks, kad netālu no Rīgas — Ādažos formējās pirmā Valdorfskola Latvijā, un man bija prieks šajā jomā sadarboties ar latviešu kolēģiem. Šeit iepazinos ar interesantiem un ieinteresētiem kolēģiem, var teikt, domubiedriem un draugiem. Pedagogi mani aicināja lasīt lekcijas par sarunu metodiku ar skolēnu vecākiem, arī par gara zinātni — antroposofiju. Esmu uzstājies ar lekcijām arī Zinātņu akadēmijā, un izjutis lielu prieku par klausītāju uzdotajiem tiešām daudzajiem jautājumiem, kas savukārt mudināja stāstīt un dalīties domās vēl vairāk. Patiesu gandarījumu sagādā apziņa, ka tas, kas nodarbina manu prātu, interesē arī citus, pārsteidzoši daudzus cilvēkus. Šodien Latvijā esmu priecīgs redzēt tik daudz jaunu cilvēku, kuru dzīve piepildīta ar garīgu saturu.

Katru reizi, ierodoties jūsu valstī, saprotu, ka braukšu uz šejieni atkal un atkal, jo uzskatu, ka šī sfēra — cilvēka evolūcija, tā attīstība gara zinātnes kontekstā — ir ļoti svarīga un tai jādarbojas pēc iespējas plašāk. Par to runāšu arī, viesojoties Amerikas Savienotajās valstīs, konkrēti – par savu pieredzi bērnu personības attīstībā no gara zinātnes skatpunkta.

 

Uz jautājumu, kāda būtu viņa personīgā antroposofijas definīcija, profesors Dengess pēc īsa pārdomu mirkļa atbild, ka tā ir zinātne, kuras pētniecības objekts ir cilvēka dvēsele un gars. Mūsdienu akadēmiskās medicīnas pārstāvju vairums par šādiem uzskatiem izsakās visnotaļ skeptiski, taču ārsts Klauss Dengess, tāpat kā citi antroposofi, uzskata, ka, neiepazīstot slimā cilvēka dvēseli, tās pārdzīvojumus un pašam pacientam pat nezināmos noslēpumus, nedziedējot ciešanu pārņemto garu, fiziskā ķermeņa ārstēšana nevar dot vēlamo rezultātu.

 

Antroposofijas nostādnes un reinkarnācijas jēdziens — kā tie saskaras, vai ir sastatāmi un atbilstoši?

— Kad es saku — es, tad man jālūko, ko izpauž mans es? Cilvēka dvēsele un gars var atklāties, ielūkojoties acīs, arī sev. Tas ir dziļi individuāls skatiens. Tam, kurš pēta cilvēka dvēseli, nevar nerasties jautājums — kur dvēsele paliek naktī, kad pats cilvēks guļ, ko tā dara? Vai, vēl svarīgāk, kur mīt cilvēka dvēsele, pirms šis cilvēks piedzimis, un kur tā dodas pēc cilvēka nāves? Gandrīz visas reliģiskās mācības apgalvo, ka dvēseles nonāk pie Dieva. Taču katru nakti, kad dusam miegā, mūsu dvēseles ceļo tā saucamajā gara pasaulē, ko nevar saredzēt miesīgām acīm, bet kas tomēr pastāv, un tieši tur tā atradusies arī pirms dzimšanas un tur uzturēsies pēc nāves. Cilvēka patiesā es skatienam plaši atveras vārti no nomoda uz miegu un no dzimšanas uz miršanu. Cilvēka fiziskais ķermenis, mans ķermenis ir mana neredzamā es, mana gara nospiedums. Mums mūsu ķermenis var nepatikt, tas var būt vārgs vai kropls, taču reinkarnācija ir kā vārti, caur kuriem ejot, visas lietas pārveidojas un atklājas patiesajā būtībā. Rūdolfs Šteiners to skaidroja tā: evolūcijas ceļā no vienas inkarnācijas uz nākamo cilvēka smadzenēs veidojas un attīstās jauns nemateriāls orgāns, kura funkcija nodrošina karmisko atmiņu. Ikviena cilvēka attīstība tam ir skaistākā ilustrācija. Savas dzīves pirmajā gadā bērns iemācās iet, otrajā — mācās runāt, trešajā gadā viņš sāk apzināties savu es un izsaka to vārdos. Tā topošajā indivīdā iezīmējas gars. Taču tikai divdesmit pirmajā dzīves gadā cilvēks kļūst pieaudzis un uzņemas atbildību. Bērna kļūšana par pieaugušu cilvēku atspoguļo konkrētu dvēseles un gara attīstību. Kā izsekot garam viņa ceļā no nomoda uz miegu un atpakaļ? No dzimšanas uz nāvi un no nāves uz jaunu piedzimšanu? Starp vienu reinkarnāciju un nākamo darbojas noteikti, negrozāmi likumi, turklāt katram kultūras laikmetam piemīt savi likumu principi. Agrāk pastāvēja likumsakarība, ka ikvienā jaunā reinkarnācijā cilvēks maina dzimumu — vienreiz piedzimst kā vīrietis, vienreiz kā sieviete. Šodien šie likumi ir ļoti stipri mainījušies. Tā pie manis atnāk kāda paciente un saka: vai atceraties, ka pirms diviem gadiem nomira mans bērns? Tagad viņš man ir atdots. Es jautāju: vai esat par to pilnīgi droša? Jā, pilnīgi, atbild paciente. Un man nav pamata viņas pārliecību apšaubīt, jo no tā, ko esmu studējis, zinu, ka agrīnā vecumā miruši cilvēki, tātad bērni, kam nav nekādas biogrāfijas, sava dzīvesstāsta un pieredzes, relatīvi agri meklē nākamo atkalpiedzimšanas izdevību. Protams, runa ir par konkrēta cilvēka garu. Reinkarnācijas un karmas likumsakarības ir jaunas, agrāk tām nepievērsa vajadzīgo uzmanību. Šodien ar gara zinātnes studijām nonākam pie patiesiem gara attīstības atklājumiem. Kāda cita mana paciente tēlaini stāstīja, kā saskata cilvēku agrākās inkarnācijas. Zinu gadījumu, kad tuvinieki, konkrēti, māte un meita, noskaidroja, ka iepriekšējās inkarnācijās bijuši vīrs un sieva. Par daudz ko liecina arī cilvēka aura — smalkās matērijas veidojums, ko parasti nesaskata un neuztver. Šeit pat Rīgā pirms vairākiem gadiem kāda klausītāja man atklāja kādu viņa saskata manu un mana tulka auru. Cik sapratu no viņas sacītā, teicu, ka, manuprāt, viņa redz pareizi. Tās mani interesē kā zinātnieku.

 

Mūsdienās pat garīgos jautājumos skeptiski noskaņoti mediķi spiesti atzīt, ka cilvēka veselības stāvokli iespaido negatīvi virzītas emocijas, ilgstošs, nepārejošs stresa stāvoklis. Tautas valodā to vienkāršoti sauc tā — visas kaites rodas „no nerviem”. Taču reti kad ārsts papildus fiziskajai izmeklēšanai painteresējas, ko jūt un ko pārdzīvo saslimušais cilvēks, taču, domājams, tieši dvēseles pārdzīvojumu laukā meklējamas slimības saknes.

— Protams. Pareizāk būtu sacīt, ka tās rodamas dvēselē. Cilvēka dvēsele ir cieši un nesaraujami saistīta ar nervu sistēmu, tāpēc dvēseles ciešanas agri vai vēlu noved pie fiziskas saslimšanas. Katrs antropozofijas mācību apguvušais ārsts ir akadēmiski izglītots, un viņa atziņām par cilvēka ķermenisko dabu pievienojas cilvēka dvēseles un gara izpratne. Emocionālais stāvoklis bieži ir noteicošais. Turklāt viena cilvēka neapmierinošais emocionālais stāvoklis var izraisīt slimīgas izjūtas viņa tuviniekos. Ja pie manis atnāk sieviete un sūdzas par ilgām, mokošām galvassāpēm, tad es viņai jautāšu par viņas bērnu, piemēram, cik stundu šis bērns pavada pie televizora? Kādas filmas skatās? Kas nodarbina viņa dvēseli? Ar jautājumiem un atbildēm var nepietikt, un ārstam jāiet pie šīs ģimenes uz mājām, jāredz bērna istaba,— kādas gleznas vai attēli pie sienām, kādas grāmatas plauktos, kad ieslēgts radio... Ikvienā detaļā var atrasties izšķirošais faktors, kas palīdzēs noskaidrot, ar ko nodarbināta bērna dvēsele,  kur slēpjas problēma, kas rada galvassāpes pieaugušajiem, šajā gadījumā viņa mātei. Ikvienas sāpes, toskait galvassāpes, ir pavisam noteiktu dvēselisku traucējumu izpausme attiecīgā veidā. Iespējams, to cēlonis meklējams cilvēka pagātnē vai kādā no bijušajām inkarnācijām. Daudzām apziņas izpausmēm un pārmaiņām ir kosmiski cēloņi. Milzīga nozīme ir domām, ko raidām, ko saņemam no citiem un kas ceļo ātrumā, kurš pārsniedz pat gaismas ātrumu — vislielāko fiziskajā pasaulē. Cilvēka domas  nonāk pie izvēlētā vai neapzinātā mērķa ātrāk par jebko. Doma spēj pārvietoties ne vien lineāri, t. i., telpā, bet arī laikā, jo vienā acumirklī sasniedz gan pagātni, gan nākotni. To neierobežo ne dimensijas, ne robežas. Doma,— tā ir gara spēka izpausme, kas parāda, cik varens ir cilvēka gars. Un šis varenais, neizmērojama spēka pilnais gars ir mūsos, kad esam nomodā, un dodas neizmērojamos meklējumu ceļos, kad mūsu ķermenis ieslīdzis miegā. Izzinot dvēseles un gara spēku, tā esamības formas un darbību mūsos pašos, uz Zemes un Kosmosā, varam uzlabot un pilnveidot savu ikdienas praktiskās dzīves kvalitāti.

 

Antroposofija (no grieķu vārdiem antropos (cilvēks) un sophia (gudrība) — mācība par cilvēka gara spēju atraisīšanu un attīstīšanu.

 

« Atpakaļ