Māra Meijere, ārste-antroposofe, Antroposofija un medicīna

03. {. 2007.

20. gadsimta beigu medicīnas zinātne ir izpētījusi cilvēka organisma vissmalkākos šūnu mikrobioloģiskos un molekulāros procesus. To veicinājusi straujā tehnoloģiju attīstība. Indivīdu pēta kā fizioloģisku būtni, izslēdzot dvēseles un gara klātesamību, līdz ar to ignorējot saikni starp matēriju un garu cilvēkā, dabā, slimībās.
Rezultātā pasaulē pieaug izmirstošo augu un dzīvnieku sugu skaits, tās vienu pēc otras ieraksta Sarkanajā grāmatā. Arī cilvēki kļuvuši apdraudētāki, un rodas arvien jaunas nedziedināmas slimības.
Ārstēšanas metode balstās galvenokārt uz diagnosticēšanu ar dažādu aparatūru, analīžu rezultātiem, neinteresējoties par slimnieka iekšējiem pārdzīvojumiem un pašsajūtu, viņa līdzdalību slimības procesā. Apšaubāma ir arī tik plaša medikamentu lietošana, jo katrs cilvēks ir unikāls, ar savu likteni un pārdzīvojumu spektru, bet farmakoloģijā un medicīnā šis unikums ir tikai modelis. Un ārsta pieredze – reducēta uz modeli, nevis dzīves īstenību. Tādēļ arī nemitīgi pieaug hronisko slimību skaits.

Antroposofā medicīna
Antroposofi nav opozīcijā mūsdienu medicīnai un atzīst tās principus, tomēr dziedināšanas mākslā balstās un plašākām un padziļinātām zināšanām. Savu uzdevumu tie redz cilvēka un dabas papalašinātā izzināšanā no garīgā viedokļa, bagātinot klasisko medicīnu ar dvēseles jēdzienu.
Cilvēks ir garīga būtne, kas integrē visus zemākstāvošos ķermeņus, organisma struktūras un vada tās. Cilvēks attīstās, noteiktā secībā izejot cauri dažādām metamorfozēm – no dzimšanas līdz nāvei. Jāņem vērā arī liktenis, ko veido pārmiesošanās likums un eksistence garīgajā pasaulē starp viņa mūžiem. Šāda pieeja pacientam liek ārstam domāt, ka slimība nav nejaušība, bet dotajā mirklī – nepieciešama viņa biogrāfijas lappuse. Šāds uzskats liek ārstam veidot sevī jaunu īpašību – atbildību par pacienta veselību. Bez anamnēzes, laboratorijas analīžu rezultātiem un izmeklēšanas ar instrumentiem ārstam nepieciešams arī intuīcijas garīgais impulss.
Gara pasaules izpēte mūsu laikā ir nepieciešama. Šī mācība prasa pilnīgi jaunu, iekšējo maņu orgānu, kas atklāj citu pasauli, tādu, kas parastam cilvēkam nemaz neeksistē. Kaut gan būtībā visa īstenība, kā zemākā, tā augstākā, garīgā ir tikai vienas un tās pašas esamības divas puses. Un tas, kas ir nozīmīgs zemākajās, vairumā gadījumu tāds paliks arī augstākajās lietās.
Tātad zināšanām ir liela nozīme, taču savu cilvēka uzdevumu ikviens var it labi izpildīt, arī neko nesaprotot no botānikas, matemātikas vai citām zinātnēm. Bet neviens nevar būt cilvēks vārda pilnā nozīmē, ja nav kaut kādā veidā saskāries ar pārjuteklisko zināšanu, atklājot cilvēka būtību un sūtību uz zemes. Tādēļ jau šo gudrību sauc par gara zinātni! Mēs veidojam pareizas attiecības ar pārjuteklisko pasauli, un patiesības izjūta liek saprast visu, kas kā atziņas nāk no šīm augstākām pasaulēm, bet nepieciešama arī griba ar veselīgu domāšanu saprast to, kas vēlāk var tapt skatīts. Tā dvēselē atmodina spēkus, kas ved uz gaišredzību.
Jo terapijas procesā pacients ir ne tikai jāizārstē, bet, neapspiežot viņa brīvo gribu, jāpalīdz arī garīgi augt. Slimības, sevišķi – ilgās ir mācību gadi, kuros jāapgūst dzīves un dvēseles veidošanas māka. Slimība ir ārkārtīgi svarīgs faktors cilvēkmācībā. Slimība ir pēcstunda pie Mīļdieviņa. Tā sūtīta no garīgās pasaules, lai cilvēks straujāk garīgi evolucionētu. Arī ārstēšana pamatā nāk no garīgās pasaules. Ārsts tikai atbalsts ar “sudraba atspaidiem”, kā saka mūsu tautas dziesmās.
Latviskajā dzīves ziņā būtībā ir parādīta apgarotā daba, tās saistība ar Visumu un galvenais – tikumība kā sirdsapziņas mēraukla.

Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs
Taisnu ceļu nostaigāt.

Ai, dārgā dvēselīte,
Kā Dievam atbildēsi?
Nij svētīji svētdieniņas,
Nij saulītes norietot.

Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva likumu ievērošanā. Tos pārkāpjot, sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodarām citiem, atmaksāsies šaisaulē vai viņsaulē.
Saules norietēšanu jeb sirmo stundu svētīdami, mūsu senči atgūlās vai apsēdās, veltīja šo laiku mūžības jautājumiem. Mēs to saucam par meditāciju.
Vakarēšanā stāstīja pasakas, spoku stāstus, minēja mīklas, dziedāja sakrālas tautas dziesmas, tā pirms gulētiešanas pieslēdzoties garīgajai pasaulei, jo Dievam tīk greznas dziesmas...

Cilvēks antroposofā skatījumā
Antroposofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners atzinis: “Cilvēks ir triju pasauļu iemītnieks. Ar savu miesu pieder šajai pasaulei, ko ar miesu arī apjauš. Ar savu dvēseli viņš uzceļ pašpasauli, bet garā tam atklājas pasaule, kas ir cildenāka par abām pārējām.”
Tikai aplūkojot cilvēku no visām trim pusēm, var cerēt iegūt skaidrību par viņa būtību. Pastāv trīs funkcionālas sistēmas, kas darbojas organismā. Nervu-maņu sistēma lokalizēta galvā, ir pamats domāšanai un apziņai. Vielmaiņas-locekļu sistēma ir apakšējais cilvēks, kurā norisinās būvējošie un reģenerējošie procesi. Augšējos un apakšējos procesus līdzsvarā notur ritms kā sistēma, kas lokalizējas krūšu kurvja rajonā un pamatojas elpošanas un asinsrites ritmiskajos procesos. Tas ir leminiskātes princips, kur iekšējo atrodam ārējā, bet ārējo iekšējā.
Cilvēka miesa ir veidota no dabas vielām un pēc ģeometrijas likumiem aizņem noteiktu telpu fiziskajā pasaulē. Pēc nāves miesa izirst un pārtop par zemes elementu. Ētera ķermenis uztur dzīvību – elpošanu, vielmaiņu, siltuma apmaiņu, augšanu, vairošanos... Tie ir ritmiski procesi, kas norisinās laikā, kad cilvēks dzīvo miesā un viņu var salīdzināt ar augu valsts produktu.
Astrālais (zvaigžņu) ķermenis ir dvēseles mājoklis. Tas piemīt arī dzīvniekiem, taču daudz zemākā līmenī.
Cilvēka dvēsele ir viņa iekšējā pasaule. Neviens taču nevar zināt, vai otrs jūt tāpat kā viņš. Ir daltoniķi, ir kurlmēmie, viņi pasauli uztver savpatnīgi. Iznāk, ka pat vienkāršākās maņas pieder pie cilvēka iekšējās pasaules, tādēļ tās jāuzskata par dvēseliskām. Maņām pievienojas jūtas – patika, nepatika, kas ir iekšējās dzīves dvēseliskās izpausmes, cilvēks rada sev otru pasauli.
Maņām un jūtām pievienojas vēl trešais pašizpausmes veids – griba, ar ko indivīds iedarbojas uz pasauli, uzspiež tai savu iekšējo būtību.
Ar garu cilvēkam atklājas augstākā pasaule. Garīgajā valstībā viņš ienāk ar domāšanu, kas ļauj saprast dieviško. Spēja mācīties, brīvā griba ir augstākais ES vai Dieva dzirksts cilvēkā. Tā veidojas viņa būtība, ko pazīstam pēc stājas, gaitas, runas. Cilvēka darbi ir tā iekšējās dzīves zīmogs.
Dvēsele ar atmiņām saglabā pagājušo, bet ar savu darbību cilvēks veido rītdienu, jo katrs pats savas laimes kalējs.
Gars ir mūžīgs, miesa mirstīga, bet dvēsele noteiktā inkarnācijā uz zemes sasaista garu ar fizisko ķermeni liktenī. Ir sajūtu, prāta un apziņas dvēsele, un ir garacilvēks, dzīvības gars un pašgars. Cilvēka augstākais ES aizvien noteiktāk kļūst par miesas un dvēseles valdnieku, kas redzams viņa aurā (ķermenis ir kā mākoņa apņemts). Tā top daudzveidīgāka, krāsām bagātāka un paplašinās.
Apskatījuši cilvēku kā fiziski-dvēseliski-garīgu būtni, pievērsīsimies viņa četrkāršības aplūkošanai:
a) fiziskais ķermenis;
b) ēteriskais vai dzīvības ķermenis;
c) astrālais ķermenis;
d) ES – organizācija.

Fiziskais ķermenis, tas ir “cietais cilvēks” ar stingrām kontūrām
Ar ēteriskā ķermeņa spēkiem caurstrāvots “šķidrais cilvēks”, kuru raksturo cirkulācijas procesi.
Astrālais ķermenis ir “gāzveida cilvēks”, kam raksturīgs elpošanas process.
ES – organizācija ir “siltais cilvēks”, kas izpaužas caur temperatūru un mīt dvēselē. Gars veido ES no iekšienes uz ārieni, minerālu pasaule – no ārienes uz iekšieni. Ar savu ES cilvēks ir gluži viens, toties ES – organizācija ir tuvu radniecīga nāvei, jo ar to cilvēks nemitīgi grauj sevi no iekšienes – visu laiku mirst, nogurst, līdzīgi kā no ārpuses tiek sagrauta miesa, kad reiz iziet cauri nāves vārtiem.
Fiziskā organizācija ir kvalitatīvi identiska barības uzņemšanai, kas ir pilnīgi polārs process ES – organizācijai. Ir vēl divi, mazāk pretēji procesi – ētera ķermenis un astrālais ķermenis. Ēteriskie spēki ir augšana, ziedēšana, plaukstošais dzīves pavasaris, pretspēks – saslimšanas tendence: piemēram, darbs – atpūta, nomods – miegs...
Astrālajam ķermenim piemīt tieksme nomākt plaukstošos procesus, ārdīt, lai ciešanās pārtaptu cilvēka dvēsele.
Tātad:
ES – organizācija ir – nāve;
astrālais ķermenis – slimība;
ēteriskais – veselība;
fiziskais – barošanās.
Vai arī:
gars – Es – organizācija – cilvēki – pašapziņa;
dvēsele – astrālais ķermenis – dzīvnieki – apziņa;
dzīvība – ēteriskais ķermenis – augi – laiks;
miesa – fiziskais ķermenis – minerālvielas – telpa.
Senlatvietis mīlēja dzīvi, bet miršanu sagaidīja mierīgi, bez bailēm, jau iepriekš pats parūpēdamies par mūža māju un kapa vietu. Ar aiziešanu nebeidzas ceļojums esības telpā, drīzāk – sākas. Rainis to pacēla lielos filozofijas augstumos: “Nāve ir savienošanās ar Visumu. Starpība starp dzīvi un nāvi nau tik liela, kā to domā. Kas to zina, tas dzīvi arī tā var grozīt, ka savienošanās top jo pilnīgāka.”

Antroposofā ārstēšanas metode
Veselība ir nepastāvīgs līdzsvars, ko visu laiku jācenšas uzturēt. Toties astrālais ķermenis ir galvenais slimību izcelsmes faktors, bet ētera ķermenis – lielais dziednieks.
Cilvēks ir sabiedriska būtne. Ēdot, elpojot, jūtot, pārdzīvojot ir saistīts ar apkārtējās pasaules dabu un kultūru, kas uz viņu iedarbojas, tāpat kā dabas procesi. Tikpat daudzveidīga kā šī saikne, ir viņa saslimšana un ārstēšanas metodes. Pacientu ārstē ar minerālu, augu un dzīvnieku izcelsmes zālēm. 80% no tām ir homeopātiskie līdzekļi.
Liela loma ir arī slimnīcas palātas estētiskajam noformējumam, pacienta rūpīgai kopšanai, garšīgam ēdienam ar galda dziesmu vai lūgšanu pirms maltītes. Radot patīkamu gaisotni, var ievērojami paātrināt atveseļošanās procesu. Laba grāmata, saruna, relaksējoša mūzika liek dvēselei aizmirst savu sāpi.
Augstāko ES ārstēšanās procesā aktivizē vairākos veidos. Daudzas ārstēšanas metodes balstītas uz ritmu, piemēram, mūzikas terapija. Dziedinoša ir arī eiritmija – “redzamā runa”. Ritmiskajai masāžai ar ēteriskajām eļļām, arī dziednieciskajām vannām, ierīvēšanas procedūrām ir labvēlīga ietekme uz vielmaiņas procesiem. Mākslas terapija (nav svarīgs darba rezultāts, bet process) attīsta un stiprina gribu, iedarbojas uz pacienta domāšanu, jušanu, gribu līdzsvarojot ķermeņa procesus. Sakārtojošie un dziedinošie impulsi tādā veidā iedarbojas uz pacientu, patoloģijas bojātajiem iekšējiem orgāniem un to funkcijām, harmonizējot iekaisuma vai sklerotiskos procesus.
Sen zināms, cik slimniekam svarīgi parunāt par paša dzīves problēmām. Ja pacients spēj savas likstas atklāt ārstam, tad mediķis var parādīt ceļu, kā viņam izprast un mainīt savu dzīves veidu. Jo ārstēšanai nebūs nekādas nozīmes, ja cilvēks nepārvērtēs iesīkstējušos uzskatus. Tad nākamā liksta būs vēl smagāka. Varbūt pacientam jāatgriežas pie senaizmirstiem ideāliem un mērķiem? Viduslaiku dziednieks ezoteriķis Paracelzs atzinis, ka: “Mīlestība ir labākās zāles.”
Ārsta vīrišķība un griba, jūtot līdzcietību un mīlestību pet pacientu, divu personību savstarpēja mijiedarbība ļaus izvēlēties pareizo dziedināšanas metodi.

Rezumējums
Kaut arī mūsdienu medicīnas sasniegumi nav apšaubāmi, aizvien nepielūdzmāk runā par krīzi šajā nozarē, jo saslimstība aug, zāles sadārdzinās un tauta no visa tā cieš. Tā nav tikai medicīnas problēma, situācija visā pasaulē ir sarežģīta: ekoloģiskās katastrofas, izglītības sistēmas neefektivitāte, terorisms... Tas viss ir tāpēc, ka mūsdienu cilvēces un dabas izpratnē ir zaudēta saikne ar garīgumu.
Eksistenciāls jautājums – vai cilvēcei izdosies atgūt šo zaudētu saikni, materiālistisko pasaules uzskatu vērst par ideālistisko – visās dzīves jomās? Un apvienot spēkus šī mērķa sasniegšanai.
Varbūt atbilde ir šajās Roberta Mūka dzejas rindās:
... Viss universums spoguļojas,
Saule uzaust un riet
Un nekas nepāriet –
Tikai mainās te uz labo, te kreiso pusi.
Tevis vēl nav,
Tu esi, kas tu būsi.

Žurnāls "Mistērija", 02.2007.

« Atpakaļ