Rudolfs Šteiners. Ezotēriskā kristietība. Kristiāna Rozenkreicera misija.

03. {. 2007.

Manu pirmo ierašanos šeit, atkal no jauna dibinātajā atzarā, kurš nes godātā „Kristiāna Rozenkreicera” vārdu, pavada dziļa apmierinājuma jūtas, kuras man dod iespēju pirmo reizi daudz konkrētāk par viņu runāt. Kāda ir Kristiāna Rozenkreicera mistērijas būtība? Vienā vakarā par šo personību visu izstāstīt nevar, tāpēc šovakar mēs runāsim par pašu Kristiānu Rozenkreiceru, bet rīt par viņa radošo darbu.

Saruna par Kristiānu Rozenkreiceru prasa uzticēšanos garīgās dzīves mistērijām, uzticēšanos ne tikai personībai, bet arī garīgās dzīves lielajiem noslēpumiem. Bet jauna atzarojuma dibināšana vienmēr prasa arī ticību garīgajai dzīvei.


Kristiāns Rozenkreicers ir individualitāte, kas aktīva gan savas inkarnācijas laikā, gan arī tad, kad nav iemiesota fiziskā ķermenī; tā darbojas ne tikai kā fiziska būtne un ar fiziska spēka palīdzību, bet ar garīgumu caur augstākiem spēkiem.


Kā jau mēs zinām, cilvēks dzīvo ne tikai sevis dēļ, bet arī vienotībā ar cilvēces evolūciju. Kad nāvē aiziet parasts cilvēks, viņa ēteriskais ķermenis izkūst Visumā. Taču kāda daļa no tā saglabājas un mēs tādā veidā esam šo mirušo ēterisko ķermeņu atlieku ielenkumā – vai nu mums tas nāk par labu, vai mums kaitē. Tās mūs ietekmē labā vai sliktā nozīmē, atkarībā no tā, vai mēs paši esam labi vai ļauni. Šādi nozīmē mūs visaptveroši ietekmē lielās individualitātes. Un tā mūs ietekmē Kristiāna Rozenkreicera ēteriskā ķermeņa milzīgais spēks, kurš iedarbojas uz mūsu dvēseli un arī uz mūsu garu. Mūsu uzdevums – iepazīt šos spēkus, lai mēs kā rozenkreiceri strādātu ar šiem spēkiem.


Šaurākā nozīmē rozenkreiceru kustības sākums meklējams trīspadsmitajā gadsimtā. Tad šie spēki darbojās ārkārtīgi spēcīgi, un kopš tā laika pastāv Kristiāna Rozenkreicera kustība, kura turpina iespaidot garīgo dzīvi. Pastāv likums, kurš nosaka, ka šis garīgais spēks sevišķi aktīvi izpaužas aptuveni pēc katriem simts gadiem. Tagad tas izpaužas teozofijas kustībā. Savos pēdējos eksotēriskajos (visiem pieejamos) apgalvojumos Kristiāns Rozenkreicers pats uz to norādīja.


Hindrikusa Madatanusa Teozofusa darbs „Rozenkreiceru slepenie simboli”, kurš iznāca 1785.gadā, sniedz rozenkreiceru ezotērisko atklāsmju apkopojumu. Zināmā šaurākā nozīmē šī publikācija satur norādījumu uz to, kas iepriekšējos simts gados pastāvēja kā rozenkreiceru virziens, un kas tikai pēc tam atspoguļojās darbos, kurus pirmoreiz apkopoja un izdeva Hindrikuss Madatanuss Teozofuss. Pēc simts gadiem mēs atkal redzam rozenkreiceru kustības aktivitāti, kuru atspoguļoja H. P. Blavatskas darbi, īpaši grāmata „Kailā Izīda” („Atmaskotā Izīda”). Daudzu simbolu saturs tur tika atšifrēts tekstā. Grāmata satur rietumu okultisma gudrību, kura nav ne tuvu atklāta, kaut gan pati kompozīcija reizēm ir samērā maldinoša. Interesanti salīdzināt Hindrikusa Madatanusa Teozofusa „ Slepenie Rozenkreiceru simboli” un H. P. Blavatskas darbus. Mums galvenokārt uzmanība jāpievērš publikācijas pirmajai daļai, kura uzrakstīta šo simbolu garā. Otrajā daļā Blavatska nedaudz atkāpjas no rozenkreiceru garīgā virziena un mums jāprot atšķirt viņas pirmās publikācijas no pēdējām, - kaut gan arī pirmajās jūtama Blavatskas nekritiskā prāta ietekme. Fakts, ka par to runā, tagad ir tikai vēlams neiemiesotajai Blavatskai.


Pievēršot uzmanību savdabīgajai cilvēka apziņai trīspadsmitajā gadsimtā, mēs redzam, ka sākotnējā gaišredzība bija pakāpeniski izzudusi. Mēs zinām, ka senatnē katram cilvēkam bija sākotnējā gaišredzība. Trīspadsmitā gadsimtā vidū pēkšņi izrādījās, ka nav nekādas gaišredzības, bija sasniegts zemākais punkts. Iestājās garīgais aptumsums. Pat visgaišākajiem, attīstītākajiem cilvēkiem, arī iesvētītajiem nebija vairs tieši pieejama garīgā pasaule, un, kaut ko runājot par garīgām sfērām, vajadzēja aprobežoties ar to, kas bija saglabājies viņu atmiņās. Cilvēki par garīgajā pasaulēm uzzināja tikai pateicoties tradīcijai vai no tādiem iesvētītajiem, kuri spēja atjaunot sevī atmiņas par to, ko bija pārdzīvojuši iepriekš. Taču uz īsu laiku arī šie prāti nespēja raudzīties tieši garīgajā pasaulē.


Šim īsajam aptumsuma laikam bija jānāk, lai sagatavotu mūsu laikmeta raksturīgo iezīmi: mūsdienīgo intelektuālo, racionālo kultūru. Tas ir galvenais, kas mums pieder tagad, piektajā pēcatlantīdas kultūras laikmetā. Grieķu – latīņu kultūras laikmetā mūsdienu racionālā kultūra vēl tādā mērā neeksistēja. Loģiskas domāšanas vietā tai laikā dominēja tiešā uztvere. Cilvēks sevi identifcēja ar to, ko redzēja un dzirdēja; cilvēks saplūda ar to, ko domāja. Tad tik daudz negudroja, kā tas notiek un kam jānotiek šodien. Tas ir piektās pēcatlantīdas kultūras laikmeta uzdevums. Pēc šī laika posma cilvēkiem pamazām atjaunojas gaišredzība un tad var no jauna attīstīties nākotnes paredzēšana.


Rozenkreiceru kustības sākumu var attiecināt uz trīspadsmito gadsimtu. Tolaik, trīspadsmitajā gadsimtā, iesvētīšanai vajadzēja izraudzīties īpaša veidā piemērotas personas. Iesvētīšana varēja notikt tikai beidzoties šim īslaicīgajam aptumsuma laikam.


Kādā vietā Eiropā, kuru vēl nevaram nosaukt vārdā, taču tuvākā nākotnē to drīkstēsim, izveidojās augsta garīguma loža, kolēģija no 12 vīriešiem, kuri sakoncentrēja sevī senatnes un sava laikmeta visu garīgās gudrības summu. Runa ir par to, ka šajā tumsas laikā dzīvoja divpadsmit cilvēki, divpadsmit izcili gari, kuri apvienojās, lai veicinātu cilvēces tālāku augšupeju. Neviens no viņiem nespēja tieši ielūkoties garīgajā pasaulē, taču pateicoties iepriekšējai iesvētīšanai viņi spēja atsaukt atmiņā to, ko bija pārdzīvojuši. Cilvēces karma bija tā iekārtojusi, ka septiņi no šiem divpadsmit vīriem iemiesoja to, kas cilvēcei bija saglabājies kā mantojums no senās Atlantīdas laikmeta. Jau manā „Slepenajā zinātnē” bija teikts, ka septiņu svēto rišu, seno indiešu kultūras laikmeta skolotāju personā bija iemiesots tas, kas palika pāri no Atlantīdas laikmeta. Septiņi vīri, kuri bija no jauna iemiesoti trīspadsmitajā gadsimtā un kuri sastādīja kolēģijas daļu, bija tieši tie, kuri spēja atskatīties uz senās Atlantīdas laikmeta septiņiem cilvēces attīstības virzieniem un uz to, kas turpināja eksistēt kā šie septiņi virzieni. No šīm septiņām individualitātēm mūsdienās katra varēja atjaunot tikai vienu tā laika virzienu. Septiņiem pievienojās vēl četri, kuri nespēja atskatīties tik tālā pagātnē, bet šie četri spēja atcerēties, ko cilvēce bija apguvusi pēdējos četros pēcatlantīdas laikmeta kultūras periodos. No četriem pirmais atcerējās senās Indijas periodu; otrais – senās Persijas kultūras periodu, trešais – Ēģiptes-Asīrijas-Babilonijas kultūras periodu, ceturtais – Grieķijas-Romas kultūras periodu. Šie četri trīspadsmitajā gadsimtā pievienojās septiņiem un izveidojās kopīga viedo vīru kolēģijā. Pēdējais, divpadsmitais, atcerējās mazāk, bet viņš bija visintelektuālākais, un viņa uzdevums bija veicināt ārējās zinātnes (??????? ?????, external science). Katra no divpadsmit personībām praktizēja ne tikai rietumu okultisma pieredzi, bet šīs divpadsmit dažādās gudrības straumes apvienojās, veidojot vienu kopīgu gudrības upi. Brīnišķīgu norādījumu par to mēs varam atrast Gētes poēmā „Noslēpumi” (Mistērijas).


Un tā, mums jārunā par divpadsmit izcilām personībām. Jaunās kultūras sākumu mums jāmeklē trīspadsmitā gadsimta vidū. Šajā laikā garīgā dzīve bija pagrimusi. Garīgā dzīve bija slēgta pat augsti attīstītām dvēselēm. Tieši tad radās šī - augsta garīguma kolēģija. Kādā Eiropas vietā, kuras nosaukumu mēs noklusējam, satikās šie divpadsmit vīri, savās personās pārstāvot visu tā laika garīgo zināšanu summu un pārstāvot divpadsmit garīgus virzienus.


Šajā divpadsmit cilvēku kolēģijā pastāvēja tikai atmiņas gaišredzība un intelektuāla gudrība. Septiņu rišu darba septiņi turpinātāji atcerējās seno gudrību. Pārējie pieci pārstāvēja piecu pēcatlantīdas kultūru gudrību. Tādā veidā visi divpadsmit bija Atlantīdas un pēcatlantīdas gudrības pārstāvji. Divpadsmitais bija augstākā mērā apguvis sava laikmeta intelektuālo gudrību. Viņš racionāli pārvaldīja visas sava laika zināšanu jomas, tajā pašā laikā, kad citi, kuriem arī bija liegta tieša garīga redzēšana, zināšanas ieguva, iegrimstot atmiņās par savām iepriekšējām inkarnācijām.



Taču jaunās kultūras sākums kļuva iespējams tikai pateicoties tam, ka šiem divpadsmit gudrajiem vīriem pievienojās trīspadsmitais. Šis trīspadsmitais nekļuva par zinātnieku šī vārda tiešajā nozīmē. Viņš bija personība, kura bija inkarnējusies Golgātas Mistēriju laikā. Turpmākajās inkarnācijās viņš sevi gatavoja šai misijai ar dvēseles pazemību un ar padevīgu kalpošanu Dievam. Viņš bija dievbijīgs, cēlu dvēseli, iekšēji dziļi mistisks cilvēks, kuram šīs īpašības jau bija iedzimtas, ne tikai iegūtas dzīvē. Ja spējat iztēloties jaunu ļoti dievbijīgu cilvēku, kurš nepārtraukti sirsnīgi lūdz Dievu, tad jūs spēsiet iedomāties šo Trīspadsmito. Šis Trīspadsmitais auga pilnīgā pārējo divpadsmit aizgādībā un audzināšanā, un no katra saņēma gudrību, cik vien tas bija spējīgs dot. Trīspadsmitā audzināšanā tika ieguldītas vislielākās rūpes, viss bija tā iekārtots, ka neviens, izņemot šos divpadsmit, nevarēja viņu ietekmēt. Viņš bija no pārējās pasaules šķirts. Trīspadsmitā gadsimta inkarnācijā viņš bija ļoti trausls bērns. Tāpēc audzināšana, kuru viņam sniedza divpadsmit viedie, pozitīvi ietekmēja arī viņa fizisko ķermeni. Viņi paši (šie divpadsmit), katrs būdams gudrs, bagātīgu garīgu zināšanu un dziļas kristietības pārstāvis, saprata, ka pastāvošā kristīgā baznīca ir tikai greizs patiesās kristietības atspulgs. Viņi bija patiesi kristietības piekritēji, kaut gan ārēji viņus uzskatīja par tās ienaidniekiem. Katrs atsevišķi veltīja savu dzīvi tikai vienam kristietības aspektam. Viņi tiecās savienot dažādas reliģijas vienā lielā savienībā. Viņi bija pārliecināti, ka divpadsmit virzieni satur visu garīgo dzīvi, un katrs no viņiem ietekmēja skolnieku atbilstoši saviem spēkiem. Viņu mērķis bija reliģiju sintēze, taču viņi saprata, ka šo mērķi var sasniegt nevis ar kādas teorijas palīdzību, bet gan tikai garīgā dzīvē. Tāpēc bija nepieciešama atbilstoša Trīspadsmitā skološana.



Tajā laikā, kad Trīspadsmitā garīgais spēks bezgalīgi vairojās, viņa fiziskais spēks pavājinājās. Tas nonāca tik tālu, ka pārtrūka visi sakari ar apkārtējo dzīvi, pazuda interese par fizisko pasauli. Viņš dzīvoja tikai garīgai attīstībai, saņemot tam stimulu no divpadsmit. Viņš sevī sakopoja divpadsmit vīru gudrības gaismu. Nonāca tik tālu, ka Trīspadsmitais atteicās no ēdiena un dzisa.



Tad notika tas, kas vēsturē var notikt tikai reizi. Tas bija viens no tiem notikumiem, kuri var notikt tikai tad, kad rezultātu dēļ, kurus var nest šis notikums, kopīgi iedarbojas mikrokosmosa spēki. Pēc dažām dienām Trīspadsmitā ķermenis kļuva caurspīdīgs un vairākas dienas likās kā miris. Ik pēc noteikta laika pie viņa pulcējās visi divpadsmit vīri. Šajos brīžos no viņu lūpām atskanēja visas zināšanas un visa gudrība. Īsās formulās, kuras līdzinājās godbijīgām lūgšanām, viņi ļāva plūst pār Trīspadsmito savai gudrībai, kamēr viņš gulēja kā miris. Viņus vislabāk var iedomāties novietojušos aplī ar Trīspadsmito. Šis stāvoklis beidzās ar to, ka Trīspadsmitā dvēsele modās kā jauna dvēsele. Viņš pārdzīvoja savas dvēseles lielo pārvērtību. Viņā bija it kā no jauna piedzimusi visu divpadsmit gudrība, tā, ka viņi tagad varēja no šī pēcteča mācīties kaut ko pavisam jaunu. Bet pateicoties tam, arī viņa ķermenis atdzīvojās tādā veidā, ka šī caurspīdīgā ķermeņa atdzimšanu nevar ne ar ko salīdzināt. Tagad jauneklis varēja runāt par pilnīgi jauniem pārdzīvojumiem. Divpadsmit varēja saprast, ka viņš izgājis caur Damaskas pārdzīvojumiem, tas bija Damaskas Pāvela vīzijas atkārtojums. Dažu nedēļu laikā Trīspadsmitais jaunā formā atdeva saviem divpadsmit skolotājiem no viņiem saņemto gudrību. Likās, ka pats Kristus viņam bija devis šo jauno formu. To, ko viņš atklāja, divpadsmit gudrie nosauca par patiesu kristietību, visu reliģiju sintēzi, un viņi atrada atšķirības starp patieso kristietību un tā laikmeta kristietību. Šis Trīspadsmitais nomira salīdzinoši jauns, tad divpadsmit viedie veltīja savu dzīvi, lai pierakstītu to, ko viņiem atklāja Trīspadsmitais savās imaginācijās, to varēja izdarīt tikai šādā veidā. Tā radās simboliskas figūras un tēli, kurus satur Hindrikusa Madatanusa Teozofusa sējumi un Blavatskas darbs „Kailā Izīda”. Okulto procesu var iztēloties tā, ka Trīspadsmitā ievētīšanas augļi ir saglabājušies – Zemes atmosfērā atrodas viņa ēteriskais ķermenis. Tādā veidā šīs mantojums iedarbojās, inspirējot divpadsmit gudros vīrus, tāpat arī pārējos mācekļus, un viņi varēja veidot Rozenkreiceru okulto kustību. Bet šis ēteriskais ķermenis turpināja darboties un kļuva par daļu no jauna dzimušā Trīspadsmitā ēterisko ķermeni, kas tas atkal inkarnējās.



Jau četrpadsmitajā gadsimtā Trīspadsmitā personība iemiesojās no jauna, - apmēram četrpadsmitā gadsimta vidū. Šajā iemiesojumā viņš nodzīvoja vairāk kā simts gadus. Viņu līdzīgā veidā audzināja divpadsmit gudro skolotāju mācekļu un sekotāju lokā, kaut arī ne tik ļoti šķirot no pasaules kā iepriekšējā inkarnācijā. Divdesmit astoņu gadu vecumā viņš pieņēma svarīgu lēmumu. Viņam vajadzēja doties ceļojumā un atstāt Eiropu. Sākumā viņš devās uz Damasku, tur vēlreiz atkārtojās notikums, kuru piedzīvoja Pāvels. Šo pārdzīvojumu var nosaukt par iepriekšējās inkarnācijas augli. Viss 13. gadsimta personības apbrīnojamā ēteriskā ķermeņa spēks bija saglabājies un nekas pēc nāves nebija pazudis milzīgajā kosmiskajā okeānā. Ēteriskais ķermenis neskarts uzturējās ēteriskajās sfērās. Šis smalkais ēteriskais ķermenis sūtīja gaismu no garīgās pasaules savam jaunajam iemiesojumam – personībai četrpadsmitajā gadsimtā. Tāpēc viņam vēlreiz nācās piedzīvot Damaskas notikumus. Tā bija Kristiāna Rozenkreicera personība. Viņš bija Trīspadsmitais. Kopš šīs inkarnācijas tas bija viņa vārds. Ezotēriski, okultā nozīmē viņš jau trīspadsmitajā gadsimtā bija Kristiāns Rozenkreicers. Taču eksotēriski šo vārdu viņš ieguva tikai četrpadsmitajā gadsimtā. Šī Trīspadsmitā skolnieki – tie ir divpadsmit gudro sekotāji trīspadsmitajā gadsimtā. Tie ir Rozenkreiceri.


Toreiz Kristiāns Rozenkreicers ceļoja pa visu pazīstamo pasauli. Pēc tam, kad viņš no divpadsmit gudrajiem bija saņēmis visu gudrību, kuru auglīgu padarīja Kristus lielā Būtība, viņam septiņu gadu laikā bija viegli apgūt visu tā laika gudrību. Kad viņš pēc septiņiem gadiem atgriezās Eiropā, viņš uzaicināja divpadsmit gudro labākos un attīstītākos skolniekus pie sevis un tad sākās īstais Rozenkreiceru darbs.



Pateicoties Kristiāna Rozenkreicera ēteriskā ķermeņa starojumam, varēja sākt attīstīt pilnīgu jaunu pasaules koncepciju. Tas, ko Rozenkreiceri ir paveikuši līdz mūsdienām, ir darbs iekšējā un ārējā līmenī. Ārējā darba mērķis bija izpētīt matērijas Maiju. Visa Makrokosmosa pamatā ir ēteriskais Makrokosmoss, ēteriskais ķermenis, tieši tāpat kā tas piemīt cilvēkam. Eksistē noteikta pāreja no rupjākas uz smalkāku substanci. Nekas pasaulē nelīdzinās tam, kas atrodas starp fizisko un ēterisko substanci. Tas nav ne zelts, ne sudrabs, ne svins, ne varš. Mums ir tas, ko nevar salīdzināt ne ar kādu citu fizisku substanci, bet kas ir visu esence. Mums ir substance, kuru satur visas fiziskas substances, tā ka citas fiziskas substances var uzskatīt par šīs vienas substances paveidu. Ar gaišredzības palīdzību apcerēt šo substanci – Rozenkreiceru vēlēšanās. Tādas apceres sagatavošanu, attīstīšanu viņi redzēja dvēseles morālā spēka aktivitātes pastiprināšanā, kurš padarītu šo substanci redzamu. Dvēseles morālajā spēkā viņi saskatīja spēku tādai apcerei. Viņi konstatēja, ka zināmā formā šī substance pastāv pasaulē, Makrokosmosā un cilvēkā. Pasaulē, ārpus cilvēka viņi to godāja kā milzīgu mantiju, kā Makrokosmosa tērpu. Viņi redzēja, kā tā rodas cilvēkā, pastāvot harmonijai starp domāšanu un gribu. Gribasspēku viņi redzēja ne tikai cilvēkā, bet arī Makrokosmosā, piemēram, zibenī un pērkonā. Tāpat viņi redzēja arī domāšanas spēku, no vienas puses – cilvēkā, no otras – ārējā pasaulē, varavīksnē, rītausmas sārtajā gaismā. Spēku tādas harmonijas starp gribu un domāšanu sasniegšanai rozenkreiceri meklēja šī Trīspadsmitā, Kristiāna Rozenkreicera ēteriskā ķermeņa starojumā.



Bija nolemts, ka visi atklājumi, kurus viņi paveica, Rozenkreiceriem jātur slepenībā simts gadus, un ka tikai pēc tam, pēc simts gadiem šos atklājumus drīkst atdot pasaulei. Tikai pēc simts gadu darba ar šiem atklājumiem varēja atbilstošā veidā runāt. Un tā, no septiņpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam gatavoja to, kas 1785. gadā tika publicēts kā darbs ar nosaukumu „Rozenkreiceru slepenie simboli”.



Liela nozīme pieder faktam, ka mēs zinājām, ka katru gadsimtu Rozenkreiceru inspirācija tika dota tā, ka ārēji inspirācijas saņēmējs nekad nebija norādīts. Par to zināja tikai augstākie iesvētītie. Piemēram, šodien var stāstīt tikai par tiem notikumiem, kuri jau simts gadus veci, jo tas ir laiks, kuram vispirms jāpaiet, kamēr par to drīkstēs runāt. Pārāk liels ir cilvēku kārdinājums fanātiski pielūgt reālu autoritāti (tas ir vissliktākais). Pārāk tuvu šāda iespēja. Tāda noslēpumainība ir ne tikai nepieciešama pret ārējas godkāres un augstprātības kārdinājumu, no kuriem varbūt varētu izvairīties, bet galvenokārt pret okultiem astrāliem uzbrukumiem, kurus nepārtraukti vērstu pret šādu personību. Tāpēc noteikums, ka tikai simts gadus pēc šāda fakta par to var runāt, ir nepieciešams.



Rozenkreiceru darba rezultātā Kristiāna Rozenkreicera ēteriskais ķermenis ar katru gadsimtu kļuva arvien spēcīgāks un varenāks. Viņš iedarbojās ne tikai caur Kristiānu Rozenkreiceru, bet caur visiem tiem, kuri kļuva viņa skolnieki. Kristiāns Rozenkreicers turpināja iemiesoties kopš četrpadsmitā gadsimta. Visu, ko pavēsta teozofija, nostiprina Kristiāna Rozenkreicera ēteriskais ķermenis, un tie, kuri sludina teozofiju, ļauj sevi apgaismot viņa ēteriskajam ķermenim, kurš var ietekmēt tāpat kā tad, kas Kristiāns Rozenkreicers bija iemiesots, un tāpat arī tad, kad nav viņa inkarnācijas. Astoņpadsmitajā gadsimtā grāfs Senžermens bija Kristiāna Rozenkreicera eksotēriska pārdzimšana. Taču šo vārdu deva arī citiem cilvēkiem, tāpēc ne viss, ko tur vai te runāja par grāfu Senžermēnu, atbilst īstajam Kristiānam Rozenkreiceram. Tagad Kristiāns Rozenkreicers atkal ir iemiesojies. Viņa ēteriskais ķermenis inspirēja J.P.Blavatskas „Kailās Izīdas” rašanos. Tāpat šī neredzamā Kristiāna Rozenkreicera ietekme iedarbojās uz Lesingu, inspirēja viņu uzrakstīt darbu par „Cilvēku dzimtas audzināšanu”(1780). Pastiprinoties materiālisma uzplūdu ietekmei, arvien grūtāka kļuva inspirācija rozenkreiceru izpratnē. Deviņpadsmitajā gadsimtā šis materiālisma vilnis sasniedza kulmināciju. Tāpēc daudzas lietas tika pasniegtas ļoti vienkāršoti. 1851. gadā Videnmans atrisināja dvēseles nemirstības problēmu reinkarnācijas veidā. Viņa darbs tika apbalvots. Aptuveni 1850. gadā Drosbahs uzrakstīja par reinkarnācijas nozīmi no psiholoģiskā viedokļa.



Tā turpinājās Kristiāna Rozenkreicera ēteriskā ķermeņa ietekme deviņpadsmitajā gadsimtā. Teozofiskās dzīves atjaunošanās varēja sākties tāpēc, ka 1899.gadā beidzās mazā Kali-juga. Pieeja garīgajai pasaulei kļuva vieglāka, bet garīgā ietekme bija iespējama lielāka. Kristiāna Rozenkreicera varenā ēteriskā ķermeņa stiprināšana var dot cilvēkiem jaunu gaišredzību un veicināt augstu garīgu spēku atklāšanu. Tomēr tas notiks tikai ar tiem cilvēkiem, kuri pareizi apgūst Kristiāna Rozenkreicera mācību. Līdz šim tādam nolūkam bija nepieciešama eksotēriska Rozenkreiceru sagatavošana. Bet divdesmitā gadsimta misija ir dot šim ēteriskajam ķermenim tādu varenību, ka tas iedarbosies arī ezotēriski. Viņa apgaismotie var pieredzēt notikumu, ko piedzīvoja Damaskas Pāvels. Līdz šim šis ēteriskais ķermenis iedarbojās tikai rozenkreiceru skolā. Divdesmitajā gadsimtā būs arvien vairāk cilvēku, kuri varēs sajust šo ietekmi un tai pateicoties, piedzīvot Kristus efektu ēteriskajā ķermenī. Rozenkreiceru darbs deva iespēju Kristus ēteriskajam efektam. Cilvēku skaits, kuri Viņu spēs redzēt, pieaugs arvien vairāk. Šo jauno efektu mums jāpaceļ līdz 13. un 14.gs divpadsmit gudro vīru un Trīspadsmitā darba notikumu līmenim.


Ja jūs spēsiet kļūt par Kristiāna Rozenkreicera Instrumentu, tad esiet droši, ka jūsu vismazākais garīgais darbs saglabāsies mūžīgi.



Rīt mēs runāsim par Kristiāna Rozenkreicera darbību. Mūsdienās pasaulē parādās neapzināta tieksme pēc garīgām zināšanām. Mēs varam būt pārliecināti, ka visur, kur rozenkreiceru mācekļi nopietni un apzinīgi tiecas uz priekšu, rodas vērtības ar mūžības nozīmi. Katrs garīgais darbs mūs ceļ augstāk. Svētam darbam jāpieiet ar izpratni un godbijību.





Piezīme: Rudolfa Šteinera lekcija 1911. gada 27. septembrī Nešatelē (Noienburgā).
www.rozenkreicers.lv

« Atpakaļ