Bens Latkovskis: Psihoterapija – konsumtariāta jeb patērētāju proletariāta jaunā reliģija

03. {. 2007.

Uzreiz jāprecizē, ka šeit ar jēdzienu psihoterapija es saprotu nevis šī vārda šaurāko, specifiski ārstniecisko nozīmi, bet gan visu to humanitāro disciplīnu kopumu, kas vērsta uz projekta "Cilvēks" realizāciju.
Proti, ideāla Cilvēka izveidošanu. Vārdu "Cilvēks" lieku ar lielo burtu, jo šoreiz šim jēdzienam nav nekādas saistības ar reālajiem cilvēkiem, bet gan ar kādu faktiski nesasniedzamu ideālu, kāds, piemēram, kristietībā bija un ir Jēzus Kristus tēls.

Lai gan nomināli Rietumu civilizācijā joprojām Kristus it kā skaitās ideāls pēc kā tiekties, praksē tas jau sen tā vairs nav, jo šāds ideāls vairs neatbilst pagaidām vēl valdošo šķiru interesēm. Kaut vai tāpēc, ka dīkais un pieticīgais Kristus ir vājš ražotājs un vēl sliktāks patērētājs. Visu veida informatīvie līdzekļi, sākot no ārkārtīgi gudrām un sarežģītām, zinātniskiem terminiem piebārstītām, šauram "speciālistu" lokam paredzētām grāmatām un beidzot ar bērniem domātiem izklaides žurnāliņiem, nerimtīgi aicina uzlabot katram savu ego.

Totālās propagandas, kura ik brīdi kā lavīna gāžas pār mūsu galvām, mērķis ir definēt Cilvēku un izlabot nevēlamu novirzīšanos no ideāli "dabiska" stāvokļa. Ideāls pilsonis ir tāds, kurš ir pārņemts ar priekšstatu par pareizu dzīvi, veidotu saskaņā ar šo "speciālistu" padomiem. Tam visam ir nolūks radīt maksimāli efektīvu ražotāju darba laikā un nepiesātināmu patērētāju brīvajā laikā; pilsoni, kas katru nomoda brīdi ar pateicības jūtām nemitīgi griež kapitālisma vāveres riteni.

Ikvienam mūsdienu sabiedrības loceklim, tiklīdz viņš ieslēdz televizoru vai atšķir ilustrēto žurnālu, tiek atgādināts, ka viņš nav sasniedzis nepieciešamo līmeni, un tādēļ viņam ir visi iemesli nemitīgi pilnveidoties. Ar sevi neapmierināti pilsoņi ir vislabākie patērētāji. Perfekcija ir nesasniedzama, taču vienmēr būs jauni produkti un pakalpojumi, lai vismaz mēģinātu sasniegt. Neviens nav pietiekami slaids, skaists vai labi ģērbies, lai atpūstos no nemitīgajiem mudinājumiem kļūt labākam. Nepārtrauktā sevis noniecināšanas uzspiešana cilvēkiem veido pamatu ārstnieciskajai hiperpatērēšanai, kas ļauj vēlā kapitālisma riteņiem griezties tādā ātrumā (Aleksandrs Bards, Jāns Sēderkvists).

Var rasties jautājums – un kas tur slikts? Tas taču ir labi, ja cilvēki cenšas pilnveidoties, kļūt labāki, ievērojot visas glancētajos žurnālos paustās "patiesības". Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt un varbūt arī nevajag, jo jēdzieni slikts un labs ir ļoti relatīvi. Viss atkarīgs kā un no kuras puses uz to skatās.

Vieglāk ir atbildēt uz jautājumu – vai nemitīgās runas par diētu un veselīgu uzturu ir iegrožojušas aptaukošanās epidēmiju un vai tas, ka pasaule ir atklājusi celulīta eksistenci, to ir būtiski mazinājusi? Iespējams, taču neņemos spriest. Taču pilnīgi droši var teikt, ka ir veselas industrijas nozares, kuras uz visa iepriekšminētā rēķina ir guvušas gluži vai astronomisku peļņu.

Konsumtariāts jeb patērētāju proletariāts ir jaunā apakššķira, kura gan vēl pēc inerces sevi pieskaita pie vadošās. Lielā mērā tā arī ir, jo kas gan ir vadošā šķira? Tā, kura nosaka cilvēku vēlmes. Tā, kura diktē citiem, kā tiem pareizi dzīvot. Un šobrīd tie ir jau minētie "speciālisti" – visdažādākie sociologi, psihologi, antropologi, dietologi, kulturologi un vēl bezgalīgs skaits dažādu -logu. Visi šie -logi pretendē uz īpašu viedumu un mūžīgu patiesību paušanu apkārtējiem nezinīšiem. Cik ilga ir šī "mūžība" var uzzināt pārlapojot pat ne pārāk vecus žurnālus.

Pret ko tik nav cīnījušies un ko ieteikuši dietologi. Tad pret taukiem, tad ogļhidrātiem, tad modē nāca cīņa pret holesterīnu, piena taukiem, tad dietologu leksika papildinājās ar piesātinātajām vai nepiesātinātajām taukskābēm, antioksidantiem, minerālvielām un uztura bagātinātājiem. Gluži vai smieklīgi izskatās kā novecot sākušas sievietes tagad kritušas uz svaigi spiestas sulas dzeršanu naivā cerībā, ka tas palīdzēs novērst nenovēršamo.

Vēl lielāku kūleni metusi bērnu audzināšana. Pirms trīsdesmit un vairāk gadiem modē bija amerikāņu pediatra Bendžamina Spoka mācība, kura sludināja, ka bērnam nepieciešams stingrs dienas režīms, ka to nedrīkst ņemt rokās, kad vien tas iepīkstas un tas jābaro, tāpat kā tam jāguļ precīzi noteiktās stundās.

Tagad šāda pieeja tiek uzskatīta kā pilnīgi aplama. Bērnam galvenā esot drošības sajūta, un tiklīdz tas ieraudas to jānomierina, vislabāk ņemot rokās un barojot. Jebkuri ierobežojumi ir bērna psihi traumējoši. Šīs atziņas tiek paustas kā neapstrīdamas un mūžīgas. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi nebrīnīšos (bet arī neuzstāju), ja pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit "atklāsies", ka pēc mūsdienu receptēm audzinātie bērni ir pārlieku kaprīzi, ar līdzcilvēkiem konfliktējoši un sevi disciplinēt nespējoši un "speciālistu" uzskati būs mainījušies.

Ko ar to gribu teikt? To, ka visi šie "speciālisti", kuri mums ik dienas māca dzīvot, ir tādi paši "zinātnieki" kā, padomju režīmam krītot, nez no kurienes iznirušie kašpirovski, čumaki, globas; neskaitāmas astrologu, ekstrasensu un ezotēriķu plejādes.

Nav noslēpums, ka mainoties sabiedriski politiskajai iekārtai, pļaujas laiks iestājas dažādiem cilvēku prātu musinātājiem un smadzeņu skalotājiem. Tā dēvēto humanitāro "speciālistu" acīmredzamā aktivizēšanās norāda, ka informatīvo un biotehnoloģiju radītais pārrāvums determinē jauna laikmeta rašanos ar jau pa visam citiem noteikumiem un jaunu vērtību paradigmu. Kādi būs šie noteikumi un kāda būs jaunā laikmeta paradigma neņemos spriest, jo neesmu attiecīgā jautājuma "speciālists", bet to, ka jaunās tehnoloģijas radīs apvērsumu, vecajā terminoloģijā runājot, ražošanas attiecībās, ne mirkli nešaubos. Atliek vien bezkaislīgi, ar vēsu prātu paanalizēt cilvēces attīstības vēsturi un tur atrodamās likumsakarības. Diemžēl, jāapbēdina romantizētās pagātnes cienītāji, ka, visticamāk, tā nebūs atgriešanās pie "tradicionālām" vērtībām.

www.delfi.lv

« Atpakaļ