Pasaules krusts

03. {. 2007.

Mēs ar jums, cienījami laikabiedri, dzīvojam ārkārtīgi interesantā laikā, kad
cilvēkam, kurš grib tikt savā attīstībā uz priekšu, jāpiepūlas vienlaicīgi vismaz četros virzienos.
Pirmkārt, mums neapšaubāmi jākopj, jāstiprina un jāstabilizē sava pašapziņa, individualitāte, citādi mēs esam nolemti labākajā gadījumā bumbas lomas izpildīšanai mums nepazīstamo spēku rokās;
mums neatlaidīgi jābūvē sevī pašos pamats, lai netiktu aizrautiem ar pasaules likteņu vētrām, tas nozīmē, ka mums jāstrādā uz iekšu.
Otrkārt, ir īstais laiks pievērsties arī pretējam virzienam – audzināt sevi par sociālām būtnēm, kopt interesi par ārpasauli un līdzcilvēkiem, citādi mums draud nocietināšanās savā ego un līdz ar to atsvešināšanās no mūsu pašu augstākās būtības. Tātad – mums ir jāattīstās uz āru.
Trešo virzienu, kaut arī relatīvi, varētu nosaukt: “augšup”, t.i., paplašināt savu apziņu, iekļaujot tajā arī garīgo pasauli, kurā mīt un darbojas ekskarnētās cilvēku dvēseles un visas garīgās hierarhijas, kuras no laika gala daudzveidīgi piedalās mūsu pasaules tapšanas procesā.
Un ceturtais virziens ved mūs, tā teikt, „lejup” jeb elementārajā pasaulē, kas caurstrāvo visas Zemes valstības: minerālo, augu, dzīvnieku un cilvēku pasauli un kuru mēs, nepievēršoties tām apzināti, neviļus iedragājam vai pat iznīcinām, līdz ar to zāģējot zaru, uz kura pašiem vēl ilgi „jāsēž”, lai sasniegtu mums sākotnēji domāto pilnību.
Vai tas nav pārsteidzoši – izrādās, ka īstenībā mēs dzīvojam krusta dimensijās! Gribam mēs to vai negribam, mēs esam “pienagloti” pie šī cilvēklikteņkrusta un nejūtam sāpes tikai tik ilgi, kamēr neapzināmies savu reālo stāvokli. Doma vien par to var jebkuru iedzīt izmisumā, jo kā lai to īsteno? Kā tas ir iespējams vienam normālam mūsdienu cilvēkam ar viņa punktuālo apziņu un spēcīgo pašsaglabāšanās instinktu, kas ir ārkārtīgi izveicīgs, kas attiecas uz izvairīšanās metodēm no sāpēm un jebkādām neērtībām? “Karāties pasaules krustā” ir sāpīgi visreālākajā vārda nozīmē. Tas mums nepatīk, taču tai pat laikā tieši sāpes – un tās var būt gan garīgas, gan dvēseliskas, gan arī fiziskas –, ko mēs izjūtam, zaudējot līdzsvaru starp šiem (vismaz) četriem virzieniem, ļauj mums apzināties mūsu maldus un koriģēt tos. Tātad, izvairoties no sāpēm, mēs izvairāmies no attīstības. Apzinoties šo faktu, mēs vairs sevi tik viegli nesauksim par kristiešiem, jo būt kristietim tik tiešām nozīmē dzīvot piesistam krustā un vismaz laiku pa laikam to izjust. Jebkāda omulība, jebkāds fizisks, dvēselisks vai garīgs komforts ir viss kas cits, tikai ne kristietība. Būt kristietim nozīmē apzināti dzīvot vismaz četros virzienos: uz iekšu, uz āru, uz augšu un uz leju, lai cik sāpīgi tas būtu, un pateikties sāpēm pa to, ka tās neļauj mums iemigt un tādējādi izkrist no pasaules un mūsu pašu attīstības norises.
Ja mēs strādājam ar sevi, piepūloties visos virzienos, un darām to pacietīgi un pašaizliedzīgi, tad ar laiku visas četras kvalitātes pašas par sevi savienojas, savijas par vienotu, visu aptverošu, kosmisku apziņu, kas nozīmē “augšāmcelšanos” un “mūžīgu dzīvi”.

Jūlija Dobrovoļska

« Atpakaļ