Biogrāfija, liktenis un atkaliemiesošanās

11. {. 2013.

Uldis Saveļjevs

 

Mēs zinām, ka savā dzīvē ejam cauri dažādiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem, un kādreiz sastopamies arī ar to, ko saucam par smagiem likteņa triecieniem. Un piedzīvojam, ka šādi triecieni cilvēku var nospiest un salauzt. Dzīve top sabojāta tiktāl, ka atlikušo daļu viņš dzīvo nepilnīgi, nesot sevī vainas apziņu.

Taču ir arī cilvēki, kuri iziet cauri ļoti daudziem grūtiem pārbaudījumiem un tie viņus padara vēl stiprākus. Es apbrīnoju tos, kuri pieredzējuši daudzas nejēdzības, mūža nogalē tomēr saka: “Paldies Dievam, ka esmu to piedzīvojis!”

 

 

Reiz klausījos BBC žurnālistu veidotu sarunu ar cilvēku, kuram bija piespriests nāves sods par slepkavību. Viņš jau četrpadsmit gadus bija nosēdējis cietumā. Par viņu ņirgājās, viņu spīdzināja. Četrpadsmit gadus cilvēks bija bez vainas apsūdzēts! Kad sūrais biķeris jau plūda pāri malām, viņš uzrakstīja tiesnesim lūgumu paātrināti nāvessoda izpildi. Viņš gan diezin ko necerēja, ka šo lūgumu izskatīs, jo visi iepriekšējie, kuros bija lūdzis lietu pārskatīt, bija noraidīti. Tomēr gadījās tā, ka  sargs lūgumu nodeva tiesnesim, ja tā var teikt, tieši rokās. Viņš bija ļoti izbrīnīts, ka cilvēks pats lūdz nāvessodu. Lietu nolēma pārskatīt un nu jau, veicot DNS analīzes, konstatēja, ka upurim zem nagiem bijušas pavisam cita cilvēka audu daļiņas. Pēc atbrīvošanas šis cilvēks intervijā tomēr atzina, ka nebūtu atteicies ne no vienas dienas, ko pavadījis apcietinājumā, jo guvis tik daudzas vērtīgas atziņas...

Cits piemērs. Izcilais austriešu filozofs Viktors Frankls, kurš bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē un tieši tur kādā dienā deva sev solījumu, ka nedzīvos ar naidu pret saviem vajātājiem un pāridarītājiem, bet pret visiem izturēsies ar mīlestību. Kad ASV karaspēks nometni atbrīvoja, karavīri bija patiesi pārsteigti, ka cilvēks, kurš sešus gadus pavadījis tik smagos apstākļos, fiziski izskatās veselīgāks un ir atšķirīgs no pārējiem ieslodzītajiem, tāpēc sākumā pat iedomājās, vai tik viņš nav kāds maskējies darbinieks. Nē, vienīgā atšķirība bija tā, ka Viktors Franks nevienu nenosodīja. Līdzīgu piemēru – daudz.

 

Kāpēc ir tā, ka vieni smagos apstākļos saglabā savu cilvēciskumu un pat vairo to, turpretī citi iziet no cīņas ar dzīvi un likteni, kā paši uzskata, satriekti un salauzti?

Kad ejam cauri pārbaudījumiem, ko mums uzlicis liktenis, pēc kāda laika pamanām, ka šis pārbaudījums un tā pārdzīvojums iekšēji var tik ļoti sabiezināties, ka kļūst par tādu kā mūsu iekšējo orgānu, caur kuru var dzīvei saskatīt jēgu. Piemēram, ja raugāmies uz Rietumu sabiedrību, kurā viss šķiet sakārtots, – cilvēkiem ir labas algas (patlaban Vācijā ārsti kurn un prasa algas pielikumu, tāpēc Merkeles valdība nolēma katram ģimenes ārstam gadā pielikt nieka (!) 5900 eiro, lai viņi nepārietu uz privātajām struktūrām), sakārtota sociālā sfēra – konstatējam ļoti lielu pašnāvību skaitu. Visvairāk – Šveicē, Somijā, Skandināvijā. Izrādās, ka, dzīvojot labklājībā, cilvēkam bieži zūd saikne ar savu augstāko esmi, ar savu būtību. Viņš kļūst par tādu kā augsti attīstītu dzīvnieku, kurš nespēj saskatīt savai eksistencei jēgu.

Daudzi gados vecāki antropozofi man teikuši, ka viņi caur dzīvi ir it kā vesti un vadīti. Cilvēks var izdomāt, ko un kā viņš darīs, bet te pēkšņi iejaucas liktenis un ievirzās pavisam savādāk. Šādā situācijā cilvēks (viņam ir jābūt viedam un nobriedušam) redz, ka tas, kas viņu vada un “piespēlē” grūtās situācijas, patiesībā ir gudrāks par cilvēku pašu, zina vairāk par viņu un viņa ES. Zina arī to, kur cilvēkam šajā dzīvē jānokļūst. Jā, zīmīgi ir tas, ka liktenis, kas atnāk no ārienes, zina labāk, nekā to piedāvā koncepcija, ko mums pašiem par sevi iepotē ģimenēs un skolās. Tāpēc mācīsimies iekšēji vērot savu dzīvi un uzdot jautājumu: 

“Kas vada manu dzīvi?Kas vada manu likteni?”

 

Vai dzīve, kuru es dzīvoju, patiesībā ir mana dzīve?

Liktenis iezīmējas jau jaunībā.

Pirms kāda laika skolnieču vidū populāra bija stjuartes profesija, jo lidot šķita tik skaisti! Arī formas skaistas utt.  Bet kas aiz tā slēpjas? Jaunieša ideālisms, tieksme pēc brīvības simboliskā transformācijā. Tāpēc jaunieši vēlas būt izcili sportisti, tādi kā Riberī vai Švainštaigers no manas iemīļotās futbola komandas “Minhenes Bavārija”. Ko šis sportists viņiem simbolizē? Brīvību un patstāvību. Tieši tāpat arī skatuves zvaigznes, kurām jaunieši seko, ir neatkarības un brīvības simbols. Tāpēc jāsaprot, ka jaunietis nebūt negrib burtiski līdzināties vienai vai otrai slavenībai, bet tādā veidā projicējas iekšējā garīgā būtība, ko viņā ielikusi augstākā pasaule un kas ir brīva – neatkarīga un dzīvi piepildoša. Ja atskatāmies uz saviem pagātnes sapņiem, redzam arī to, kurā vietā šobrīd esam, un uzdodam sev jautājumu: vai dzīve, kuru es dzīvoju, patiesībā ir mana dzīve?

Nezinu, vai esat par to domājuši, vai esat šo jautājumu sev uzdevuši. Atrast atbildi nebūt nav viegli, jo savu dzīvi nevar salīdzināt ar citu cilvēku dzīvoto, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu sabiedrības kultūra ir tendēta uz to, lai cilvēku novestu no pareizā ceļa. Tas var izklausīties ekstrēmi, bet es gribu apgalvot, ka kultūrā darbojas noteikti gari, kuri redzami izpaužas, mēģinot cilvēku maldināt daudzos dažādos veidos, caur dažādiem dzīves iestādījumiem un regulām, kas zināmā mērā ir arī labi. Piemēram, kā pareizi braukt ar automašīnu, lai nenodarītu pāri līdzcilvēkiem. Tajā pašā laikā indivīds, dzīvojot pēc šiem noteikumiem, savu patieso dzīvi īsti izdzīvot nevar.

Pirmoreiz Vācijā biju 1990. gadu vidū. Kādu laiku uzturējos mazpilsētiņā Ērlingenā, kur mājas vecākas un ieliņas šaurākas nekā Vecrīgā. Mašīnas praktiski nebrauca, labi ja divas dienā, taču krustojumos bija uzstādīti luksofori. Tiklīdz iedegās sarkanā gaisma, kārtīgie vācieši apstājās un gaidīja zaļo, bet man tas likās tik jocīgi, jo skaidrs, ka mašīna tik drīz tur neparādīsies un es vienkārši gāju pāri. Mani pavadīja nosodoši skatieni. Nu, protams, ja ir dzīva satiksme, nav jāskrien pāri, jo tā var izraisīt kādu nelaimes gadījumu, bet, no otras puses, stāvēt un neko nedarīt tikai tāpēc, ka ir regula, man šķiet aplami. Tā dzīvojot cilvēks zaudē patstāvīgo domāšanu, viņam jāvadās  pēc instrukcijām. Tā ir viena no augstāko garu ietekmēm, lai padarītu cilvēku par nedzīvu mehānismu un izskaustu no tā viņa morālo augstāko būtību. Vēl viens piemērs. 1990. gadu sākumā biju Čikāgā, un vietējie latvieši mani veda ar mašīnu pa lielceļu. Ceļā pēkšņi ieraugām notriektu motociklistu – ritenis vēl griežas, bet cilvēks guļ zemē. Mani vedēji mierīgi brauc tālāk. Es ieprasījos, vai nevajadzētu tam nabaga cilvēkam kaut kādi mēģināt palīdzēt. “Ko tu! Te, Amerikā, ir tā, ka vēlāk viņš vēl noalgos juristu, kas pierādīs, -- ja tu nebūtu viņu kustinājis, viņam nebūtu tādas paliekošas sekas, un līdz ar to tev jāmaksā viņam invaliditāte līdz mūža galam.” Lūk, kāda reakcija! Atkal jau neizpaužas cilvēciskums, jo ir instrukcija, kurā teikts, – ja tu neesi ārsts, tu nedrīksti viņam pieskarties, brauc tālāk. Ar visām regulām un instrukcijām mūs maz pamazām pārvērš par mehāniskiem robotiem, turklāt rezultātā pats cilvēks vairs nav labs. Tā, protams, ir ekstrēma izpausme, kas uz visiem neattiecas. Esmu labs nevis tāpēc, ka pats gribu tāds būt, bet, piemēram, neuzbrūku cilvēkam, kas man nepatīk. Tāpēc, ka likums to aizliedz, ja to darīšu, mani sodīs. Tomēr, ja likums man atļauj darīt kaut ko sliktu, tad es to daru. Pamazām tādā veidā nonivelējas jebkura morāle un cilvēks dara to, ko atļauj priekšraksti un likumi. Izklausās pārspīlēti, taču skaidri parāda virzienu, kādā iet mūsu sabiedrība.

Tātad, rodas jautājums – vai tā ir dzīve, ko es dzīvoju vai ko man nosaka sabiedrība, likumi un priekšlikumi, kā arī masu mediji, kas cildina noteiktus dzīvesstilus, aprakstot zināmu cilvēku “tusiņus”, lai citos izraisītu vēlēšanos viņiem līdzināties. Taču vai tā ir tava dzīve? Šis jautājums nevienu neinteresē, vajag iekļauties, lūk, šādā ārējā formā.

 

Katrs cilvēks dzīvē ienāk ar savu skiču burtnīcu.

Angļu filozofa Džona Loka apgalvojums, ka cilvēks ir kā tabula rasa – iedodiet man jebkuru bērnu, un es viņu padarīšu par to, kas nepieciešams: baņķieri, ārstu vai skolotāju utt., ir nepareizs. Nē, mēs neapšaubāmi ierodamies dzīvē ar savu uzmetumu, ko es gribētu salīdzināt ar kādas vielas molekulāro vai atomisko režģi, taču cilvēkam tā ir nevis viela, bet garīga forma.

Katrai vielai ir savs kristāls. Sāls kristāls ir kubs, bet ja sāls nav, mēs pašu kubu nevaram redzēt, tas kļūst redzams tad, kad parādās viela. Dimantam kristāls ir pavisam savādāks. Tāpat var salīdzināt mūsu dzīves un mūsu biogrāfijas. Šo savu uzmetumu dzīves laikā izvēršam un padarām redzamu, bet tā pamats ir ielikts garīgajā pasaulē.

Līdz mūža trešajai desmitgadei cilvēks salīdzina savu dzīvi ar citu cilvēku dzīvēm, skatās, reflektē un pārdomā.

Labi, ja viņam izdodas saglabāt savu patieso dzīvi. Man nesen bija jābūt darba darīšanās Liepājā un kādā brīdī ar vietējiem aizrunājāmies par zvejas lietām. Viens no klātesošajiem bija zvejnieks, kura ģimene nodarbojās ar zivju pārstrādi un tirdzniecību. Viņa draugs man stāstīja, ka šim puisim ārkārtīgi patīkot viņa darbs. Bijusi arī skaista līgava, kura iebildusi, ka viņa nodarbe nesagādājot pietiekošus līdzekļus, tāpēc tā jāmaina un jāsāk pelnīt, lai varētu dzīvot “normāli”. Puisis atvainojies, ka to gan nevarot, jo nāk taču no zvejnieku dzimtas un savu darbu mīl. Šis cilvēks nenodeva savus ideālus, bet līgava viņu pameta. Kas gan tā ir par laimi – saņemt tādu audzināšanu, ka cilvēks ir spējīgs saglabāt savu iekšējo ideālu! Mīlēdams otru, viņš nevar palikt neuzticīgs savai iekšējai būtībai pat tik jaunos gados! Tādi cilvēki nodzīvo piepildītu un pilnvērtīgu mūžu.

Taču jāzina vēl viens dzīves likums.

 

Mūžu var sadalīt divos posmos – līdz viduspunktam un pēc šī viduspunkta. Viduspunkts mums katram ir individuāls. No materiālistiskā viedokļa tas būtu aptuveni Jēzus Kristus vecums (30–33 gadi), kad cilvēks ir miesīgi spēcīgs, prāta spējas materiālajā ziņā darbojas vislabāk, ir arī pieredze un spēja pārstrādāt informāciju, bet tad tas sāk iet mazumā.

Antropozofiski analizējot dzīves ciklus, tas būtu tā sauktais saprāta dvēseles laikmets no 28 līdz 35 gadiem, kad cilvēks visstingrāk stāv uz zemes un ir visvairāk inkarnējies.

 

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka pēc šī vecuma vairs neatrastos pilnā mērā uz zemes, taču tas ir visstabilākais laiks, pēc kura sākas ekskarnācija, kad cilvēks maz pamazām sāk atstāt savu fizisko ķermeni. Mūža pirmajā pusē mēs ieejam savā fiziskajā ķermenī. To labi var novērot pie maziem bērniem, viņi aug un pamazām ieiet sevī. Man ģimenē ir divarpus gadus veca mazmeita, tāpēc es dēlam pa laikam jautāju, vai Anniņa par sevi jau saka “es”. Vēl nē. Tātad viņas būtība vēl nav viņā, bet iedarbojas uz viņu no ārpuses. Tad, kad mazulis sāk par sevi teikt “es”, nevis Anna, Pēteris vai kaut kā citādi, viņš ir ienācis sevī un process turpinās. Seko materiālā kulminācija, tad lēnām iesākas pretējais process, kurā patiesībā ir ļoti daudzas brīnišķīgu iespēju, ko mūsu materiālā kultūra cilvēkam atņem un neļauj saskatīt. Sabiedrībā dominē uzskats, ka visiem jābūt tādiem kā jauniešiem, ja cilvēks nevar vairs tik ātri paskriet vai tik augstu uzlēkt, viņš nav tik pilnvērtīgs. Taču vecāki ļaudis ir garīgāki, viņiem vairs nevajag nodarboties ar garīgiem vingrinājumiem, jo garīgā pasaule tuvojas un viņi maz pamazām tajā atgriežas.

Un te nu atkal jājautā, kāpēc mūža otrajā pusē ir cilvēki, kuri dzīvo garīgu un piepildītu dzīvi, bet ir arī īgņas un kurnētāji? Kāpēc ir tā, ka vieni iet pretī nāvei svētīgi, kā, piemēram, lielais norvēģu antropozofs Jorgens Smits, kurš, gulēdams klīnikā bezsamaņā, jau uz nāves gultas, vienā brīdī atvēra acis un ar humoru vaicāja: “Kā, es vēl esmu šeit? Man jau vajadzēja būt tur.” Tā viņš pamazām aizgāja garīgajā pasaulē. Ir liela māksla šādi nodzīvot savu dzīvi. Nāve nav nekas šausmīgs, taču ja cilvēks nāvei pretojas un to nepieņem, miršanas brīdis ir smagāks un nāk ar daudz un dažādiem pārdzīvojumiem. Bet, ja cilvēks dzīvo pareizi, viņš neaiziet kaut kādā nebūtībā, bet aiziet uz gaismas pasauli. Tā jau ir jauna tēma, kurā apspriedīsim nāves un miršanas jautājumu mūsu sabiedrībā. Miršanas process pieved pie cilvēka likteņa un, jo vairāk to akceptējam nepretojoties, jo vairāk akceptējam savās domās un jūtās, redzam, ka dzīve mums kopumā kļūst draudzīgāka. Sevišķi mirušo piemiņas dienas tuvumā jāapzinās, ka mirušie mums ir daudz tuvāki nekā mums liekas. Ja to spējam, dzīve mainās, mainās ikdienas skatījums uz to. Ja nācies būt blakus mirstošam cilvēkam, kurš varbūt neko nesaka, bet tikai paskatās, šis skatiens ir ļoti zīmīgs, jo mirstošais vairs neatrodas šajā pasaulē, bet gan tur. Tas ir skatiens no mūžības. Ja esam pietiekoši tuvu tādiem cilvēkiem, mūsu dzīves vērtējums mainās. Mēs nepaliekam drūmi, bet akceptējam dzīvi, jo ieraugām to dimensiju, kuru ikdienā neredzam un kuru sabiedrība mēģina apkarot, lai mēs to nevarētu pārdzīvot. Tomēr ir skaidrs, ka garīgajā pasaulē satiksimies ar savu patieso ES. Un tas, kurš meditē, nododas garīgajām praksēm, ir vests cauri lielākiem dvēseliskiem satricinājumiem, zina, kā tādā brīdī mainās visa dzīve. Arī meditējot cilvēks šeit pat uz zemes var ieraudzīt pats sevi citā gaismā. Viņš nodreb, jo saprot, ka sāpinājis savus vecākus vai nav bijis krietns pret līdzcilvēkiem. Kaut arī mēs domājam, ka esam morāli un kārtīgi šīs sabiedrības locekļi, dziļākā garīgajā pārdzīvojumā mums atklājas nianses, kas liek nodrebēt. Tās satricina. Un cilvēks domā, cik labi, ka viņam vēl ir laiks darboties un piepildīt savu likteni. Tā, lūk, dzīves straume ikvienu nes līdz mūža vidum. Bet liktenis katram savs – vienam viss padodas, otram ar lielām pūlēm jāiet caur grūtībām, lai kaut ko sasniegtu.

Un atkal rodas jautājums: kā ir labāk?

Vai tad, kad viss pašķiras un dzīve ieliek pareizā vietā pie pareiziem cilvēkiem, vai tad, kad to sasniedz ar lielām pūlēm un darbu?

Kam lielāka vērtība no mūžības viedokļa?

Skaidrs ir tas, ka šajā gaitā pavada līdzpaņemtais liktenis. Cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jāsāk darboties pašam. Tas ir vidusdzīves krīzes punkts, laiks, kad sajūt neapmierinātību ar mūžu, ar savu profesiju, ar līdzcilvēkiem, vīri ar sievām, sievas ar vīriem utt. Tad skaidri redzams, ka mainās dzīves iekšējais motīvs. Un to mums pašiem ir jāatrod. Mūža pirmajā pusē mēs tiekam nesti, un tas ir tas mūsu mantojums, ko paņemam līdzi no garīgās pasaules, bet otrajā pusē mums jārada kaut kas no sevis, kaut kas tāds, ko paņemsi sev līdzi uz garīgo pasauli. Tāpēc pašiem jāatrod savs uzdevums, jānosaka savi mērķi un pašiem pie tā visa ir jāstrādā.

Ja cilvēks 40 vai 50 gadu vecumā apmeklē kursus un cenšas kaut ko mācīties, godīgi sakot, ieskanas jaunības motīvs, taču tas nav ne nepareizi, ne slikti. Tomēr ir jautājums, cik var mācīties un klausīties? Vai man, izejot no sevis, nav jāsāk kaut ko darīt pašam?

Jāatzīst, ka mūsu Ezoterijas skolai pamatā arī bija doma, ka pienācis laiks kaut ko darīt pašiem, ka nevar visu laiku tikai apmeklēt kursus.

Man bija iespēja gan pastudēt Vācijā, gan bieži braukt uz kursiem antropozofijas garīgajā centrā Dornahā. Radās jautājums -- ko es varu dot dzīvei?

 

Jauniem cilvēkiem pirmais dzīves uzstādījums ir – ko dzīve var dot man. Jā, es pieņemu visu, jo man viss vēl priekšā, tāpēc ņemu to, to un vēl to... Mūža otrais motīvs ir – ko es varu dot dzīvei un sabiedrībai. Bieža kļūda (raksturīga arī mūsu valstsvīriem un valstsievām) ir tā, ka cilvēki dzīvo pārsvarā šajā pirmajā mūža pusē ar domu, ko mēs varam no dzīves saņemt.

Lūk, piemērs. Zināms, ka Latvenergo atkal cels tarifus un tas visvairāk skars pensionārus un maznodrošinātos, jo, paceļot energoresursu cenas, paliek dārgāks itin viss. Tajā pašā laikā Latvenergo ir daudzu desmitu miljonu peļņa un viņi naudā peld vairāk nekā citi, taču likums to neaizliedz. Jā, lūdzu, maksājiet! Likums nav pārkāpts. Pārsvarā šādu uzņēmumu vadība un valstsvīri domā par sevi. Ja viņi teiktu, ka mēs nevis iegrūdīsim 60 miljonus Liepājas Metalurgam, kas no ekonomikas viedokļa neapšaubāmi ir izsviesta nauda, bet, lai paceltu skolotāju algas, kur bija nepieciešami 5 miljoni latu, un pensiju indeksācijai, būtu cita lieta. Taču nē, tā nauda neatradās, turpretī 60 miljoni, jā, lūdzu, saņemiet! Te darbojas motīvs, ka cilvēki domā ne jau par sabiedrību, bet gan par to, kas man būs. Plašākā mērogā izpaužoties tas sagrauj visu dzīvi, visu sabiedrību, bet šaurākā mērā noved līdz krīzei cilvēka individuālo mūžu. Ekskarnācijas procesam motīvs “ko es varu dot pasaulei” ir eksistenciāls, jo to ir ielikusi garīgā pasaule, pats Dievs. Cilvēks, kurš tā nedzīvo, dzīvo pret šiem dievišķajiem likumiem. To gan, protams, nevajadzētu vienkāršot. Nav jau tā, ka cilvēks apdomājas un konstatē, ka dara tik maz un sajūtas kā liels pārkāpējs. Nē, tomēr katram ir iespēja savā dzīves pozīcijā uzdot sev jautājumu: “Kā es dzīvoju savu mūžu? Un visu pirmām kārtām, vai tā ir mana dzīve, kuru es dzīvoju?” Jā, straume nes mūs līdz dzīves vidum un tad nāk jaunais impulss – tas motīvs, ko neesmu paņēmis līdzi no garīgās pasaules, bet kas izveidojas manī saskarsmē ar apkārtējo pasauli un kam ir nākotnes nozīme. Runājot par Rietumu Ezoterijas skolu, tā varēja rasties šeit, Latvijā. Vācijā, kur ir daudzas antropozofiskās biedrības un filozofiskās skolas, tas izpaustos savādāk. Tajā pašā laikā garīgajām organizācijām nav ierobežota vienas zemes dzīves nozīme. Tālāk skatoties, var teikt, ka tām ir arī nākotnes nozīme un tās var ietekmēt atsevišķu cilvēku dzīvi ne tikai vienas reinkarnācijas ietvaros, bet arī tālāk. Piemēram, Rūdolfs Šteiners, kurš pats bija iesvētītais, redzējis arī, ar kādām pagātnēm un inkarnācijām ir cilvēki, kas atrodas viņa priekšā. Viņš arī norādījis, ka “gadsimta beigās (domāts 20. gs.) mēs ar daudziem no jums būsim atkal kopā šeit, uz Zemes”. Es pats zinu kādu cilvēku, kurš, ienācis pirmo reizi Dornahas Geteānumā, zināja visas durvis, pa kurām jāiet, lai nonāktu konkrētās vietās. No kurienes viņam šīs zināšanas?

Transformācija, pārejot no mūža pirmās puses uz otro, nav robežlīnija, kuru var novilkt ar domu, ka tas, kas ir bijis, vairs uz mani neattiecas. Nē, tā ir līdzpaņemtās karmas pārveidošana un te ir tas karmas likums, ka nesākam no nulles, bet mums jau ir karma, kuru mēs pārstrādājam un nesam tālāk. Šoreiz piemērs – Dr. Gita Gaņģe, kura bija laba ārste arī līdz laikam, kad sastapās ar antropozofiju, bet pēc tam savas ārstniecības spējas intensificēja un pārveidoja, dodot savu ieguldījumu cilvēces attīstībā tādā veidā, kā dara to tagad. Ir arī ārsti, kuri to noliedz. Atceros, ka reiz man vajadzēja doties uz profilaktisku apskati slimnīcā pie jaukas un sirsnīgas ārstes, bet, sarunājoties ar viņu, ieminējos par antropozofisko medicīnu. Un vienīgais, ko viņa man teica, bija: “Saveļjeva kungs, ja jums šeit nepatīk, jūs man to tikai pasakiet un es jūs rīt pat izrakstīšu.” Lūk, cilvēks, kurš turas pie tā, ko viņam reiz mācīja augstskolā! Kad mēģināju iebilst, ka rodas taču jaunas slimības un cilvēki paši mainās, viņa tik mierināja: “Neuztraucieties, mūsdienu zinātne var visu, ir tikai jāmeklē. Mēs darīsim visu, lai atklātu, vai jums kaut kas nav kārtībā.” Pagāja desmit dienas, neko neatklāja un man atļāva turpmāk apmeklēt ģimenes ārsti, kura, starp citu, arī ir antropozofiskā mediķe. Tā nu es priecīgs devos prom no slimnīcas. Tas ir tikai piemērs tam, ka mēs varam pirmās mūža puses motīvu transformēt un pacelt augstākā līmenī un tad – aizdomāties vēl tālāk, ka, piemēram, krietns ārsts šajā dzīvē vēlāk var kļūt par iesvētīto. Tas tā, vispārināti, jo Šteiners uzskatījis, ka ārsts un dārznieks ir divas dziļi karmiskas profesijas. Ja mēs neatrodam šo motīvu un netransformējam to, kas mums ir bijis, tad, nonākot garīgajā sfērā un sastopoties ar to, ko saucam par savu sargeņģeli, ir maz barības, ko atdot šim sargeņģelim. Visas domas un jūtas, gribas impulsi, kurus mūžā pārdzīvojam, ir kā barība eņģeļiem, eņģeļu sfērai. Eņģeļi to uztver no mums un aiznes augstākajām garīgajām hierarhijām. Tā ir dzīves evolūcija. Vēl augstākas hierarhijas no tās barības, ko cilvēki pienes eņģeļiem, veido visas cilvēces likteni. Tāpēc, ja cilvēks ir dzīvojis tikai līdz mūža pirmajai pusei un otrajā balstās uz pirmās puses ieguvumiem, viņam ir maz ko aiznest uz garīgo pasauli. Jāteic, ka dzīves otrajā pusē pareizi ir jautāt, kas pasaulei ir nepieciešams, ko es varu tai dot? Labs piemērs tam ir izcilais Alberts Šveicers, kurš par ārstu izmācījās tikai mūža vidū, kad viņam bija jau pie četrdesmit. Viņš bija tas, kurš aizbrauca uz Āfriku un džungļiem nesa kultūru, jo bija arī izcils filozofs, baznīcas ērģelnieks un labs ārsts. Par viņu sarakstītas arī daudzas grāmatas.

 

Nobeigumā varētu teikt tā: 

es paņemu līdzi savas dzīves koncepciju no garīgās pasaules, no kā turpmāk dzīvošu, bet no manis paša ir atkarīgs, vai to piepildīšu un realizēšu vai nē, vai dzīve aizies pa tukšo. Bet cilvēkā visu mūžu skan kāda klusa balss, kas atgādina – patiesībā tu esi cits, tava dzīve ir cita un tas, ko tu dzīvo, nav tas, kam esi lemts. Šī likteņa balss reizēm ir klusa, bet svētīga, ja tajā spēj ieklausīties. Ja cilvēks to nesadzird, kādreiz liktenis viņam iebelž spēcīgāk, lai satricinātu un pamodinātu, lai viņš atgrieztos atkal pats pie sevis. Kaut arī dažreiz likteni attēlo kā sodu par darbiem, sevišķi tas tā izpaužas klasiskajā hinduisma teorijā par reinkarnāciju un karmu, mūsu neveiksmes un pārdzīvojumi nav sodi par kaut kādām darbībām. Liktenis negrib mani sodīt, bet grib mani pašu, lai es piepildos un realizēju sevi, lai nodzīvoju savu mūžu. Tas ir dzīves piepildījums, nevis vainas izlīdzinājums, tā ir sevis atrašana un sava mūža piepildījums. Nekad nav tā, ka, sastopot kādu cilvēku ar nepilnībām, tajā izpaustos viņa sliktā karma. Rūdolfs Šteiners kā cilvēks, kurš spēja redzēt citu garīgos uzdevumus un viņu garīgās dzīves, ir teicis, ka nepilnīgs cilvēks var atnākt šajā dzīvē un būt brīvprātīgi izvēlējies tādu karmu, kaut patiesībā ir garīgi augsti attīstīta dvēsele. Viņš to brīvprātīgi izvēlējies, lai sevi sagatavotu kādai vēl tālākai misijai. Reiz es runāju ar gaišredzīgu garīdznieku, kurš bija apmeklējis vietas, kur mitinās cilvēki ar īpašām vajadzībām. Un šis garīdznieks dziļā satricinājumā teica: “Tur ir tik augsti attīstītas dvēseles!” Iespējams, ka to nevar tik vienkārši pamanīt, un ir ārkārtīgi nepareizi, ka mūsu medicīna mēģina no šiem cilvēkiem tikt vaļā. Tie, kuri tādi piedzimst un ir atkarīgi no apkārtējo žēlastības, jo nevar pastāvēt paši, sevi gatavo kādai sevišķai misijai nākamajās reinkarnācijās. Tāpēc, runājot par karmu, jābūt ļoti piesardzīgiem, izvērtējot to tīri mehāniski, jo tas ir daudz komplicētāk. 

Cilvēkam viņa liktenis jāuztver nevis kā noziegums un sods vai debeta un kredīta kontos, bet kā tāds mākslas darbs, kura ietvarā viņš piepilda savu dzīves uzdevumu.

 

Autors Uldis Saveljevs. Žurnāls Mistērija. Nr.11., 2013.

« Atpakaļ