Herberts Vitcenmans. Pārdomas par mēnešu tikumiem. Aprīlis.

03. {. 2007.

Šeit aplūkotais pašizziņas un pašaudzināšanas ceļš nav ejams, ja mūu sākotnējā apņēmība nostāties uz tā arvien no jauna nesaņems pamudinājumus no mūsu būtnes visdziļākajās dzīlēs mītošās labās gribas. Tas ir vienīgais spēks, kas var stāties pretī mūsu dabiskajam kūtrumam, kas, savukārt, darīs visu, lai atturētu mūs no šī darba. Taču šīs labās gribas impulsētais darbs ir vienīgais, kas var mums palīdzēt atbrīvoties no vecās, neapzināti nopelnītās karmas gūsta un uzsākt jaunas karmas veidošanu saskaņā ar Zemes evolūciju vadošo garīgo spēku visaugstākiem nodomiem.

Aprīlis (21.marts – 21.aprīlis)

Mīletība ka atbildības izjūta par jebkuru individualitāti ļauj mums pārdzīvot pašiem sevi kā brīvu cilvēku kopas locekli, to var pielīdzināt visaugstākās cieņas izjūtai jeb godbijībai. Godbijībā izpaužas dzīvās domāšanas būtība, kas ir mūsu individuālā gara funkcija.
Dzīvajai domāšanai nav darīšana ar mūsu subjektīvajām domām. Tajā gars caur mums domā citu būtņu domas. Šīs domas mums netiek uzspiestas. Mēs savienojamies ar tām brīvprātīgi, meditatīvi iedziļinoties lietu un fenomenu būtībā. Cienot garu, kas mīt mūsos pašos, kā arī visā esošajā, mēs paceļamies līdz ētiskam individuālismam. Tomēr godbijības saturs ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai tā tiek vērsta uz dabas būtnēm vai uz cilvēku.
Dabas būtnes mēs izzinām caur mūsu pašu domām, bet cilvēkus -caur viņu domām. Tai mērā, kādā mēs par citiem cilvēkiem domājam, nevis mūsu pašu domas, bet gan iedziļināmies viņu domās, mūsu pašu individualitāte kļūst par otras individualitātes nesēju. Tādejādi domāšanā tiek pārvarētas visas ārišķīgās robežas un mēs it kā zaudējam sevi šajā cita individualitātē, lai atkal atrastu sevi viņā.
Tādejādi brīvības izjūta vienotībā ar citiem cilvekiem, kļūst par godbijību, bet godbijība, savukārt ir uzupurēšanās spēka avots.

Godbijības meditācija varētu būt iedziļināšanās zaudējumu un ieguvumu gadījumos cilvēces vadoņu dzīvē.

« Atpakaļ