Antroposofiskā māksla Eiritmija: 4 elementi.

03. {. 2007.

Ligitas bērnudārzā pasākums pieaugušajiem. Esmu uzaicināta uz eiritmijas koncertu. Tā ir skaisto kustību māksla, to es esmu izlasījusi e-mistērijā un antroposofijas lapā.

Jūlija māca tās bērniem Vācijā un viņiem arī notiek koncerti. Tas viss, ko zinu par „dejām”, kas pēc savas sūtības ir ļoti demokrātiskas un nemaz nav domātas tikai vizuāli estētiskai vērošanai, bet ieteicamas katram, kas vēlas palutināt savu dvēseli ar sava ķermeņa apgarotības mirkļiem.

Es vēl nezinu, ka Dainis pēc tam stāstīs - katra kustība izsaka kādu burtu un dejotāja vārda burtiskā nozīmē runā ar klausītājiem.

Esmu pilnīga nezinīte un skatos ar pārliecību, ka Inga vienkārši ļaujas mirkļa improvizācijai. Viegli nedzirdami soļi, zem brīvi krītošā tērpa, ar smalku stīdziņu apņemtu jostas vietā un ar caurspīdīga šķidrauta spārniem, dejā nojaušams lokans augums, nepārtrauktas vijīgas roku kustības ar maigi, bet noteikti nofiksētām pozīcijām, plaukstas stāstot reizēm trīsuļo, reizēm pirksti piestāj niansētā žestā.

Neatvairāmi saista tie brīži, kad rokas izliec slaidu apli ap galvu – tas ir tik himnisks veidols – un var tas var būt vēl apliecinošāks -kad plaukstas noliecas un pirksti satiekas galvas viducī – tik perfekta sirsniņa un tik strauja un noteikta tā kustība!

Dejā visa viņas būtība pauž vēstījumu bez vārdiem – kā putns, kas daudz zina, bet parunāt nevar – viņa arsenālā ir spārni, slaidā kakla līnija augšup un skatiens – skatiens gan Ingai ir cilvēciski apskaidrots un paļāvīgi vērsts uz Augstāko, kam pieder viņas dvēsele, gluži kā zivis pieder ūdenim, akmeņi zemei, putni gaisam… „Četri elementi mūs uzrunāja…” saka Vilnis un viņa izteiksmīgajā balsī atdzīvojas dzeja arī norvēģu un vācu valodā.

Inga atsaucas viņa balsij, vārds un kustība rezonē, un mēs jūtamies kā šūpoļu uzlidojumā. Trešais elements šīvakara gaisotnē ir Natālijas uzburtā klaviermūzika.

Tā skan arī viena pati gaismas pielietajā gaumīgi iekārtotajā zālē, un tad tai atsaucas tikai ļoti pieklusušās mūsu dvēseles, bet ir reizes, kad Inga stāsta arī savu stāstu. Priekšnesums nobeidzas savā sākumā. Inga atkal ir tajās pirmajās tērpa un šķidrauta krāsās, izdzīvojusi šo dzīvi tik lakoniskiem līdzekļiem, apbūrusi mūs ar savu nepretenciozo vienkāršo tēlu. Tikai reizi viņas sejā atausa smaids kā saulīte rīta agrumā, bet arī bez izteiksmīgas mīmikas viņas seja dzīvoja domai līdzi, tajā rotājās gars – varbūt acis bija tās, kas mūs turēja neredzamā saitē ar to, ko redzēja viņas dvēsele un apgaroja arī mūsējās.


“Mēs varētu vēl ko visi padarīt…” dzirdu savas kaimiņienes runājam, un man šķiet tik mīļi, ka viņas izvēlējās tieši tādu darbības vārdu - aktīvu , iedvesmojošu, apliecinošu – jo priekšnesums ir atsaucies, ir rosinājis…

Māra neslēpj savu sajūsmu par to, cik negaidīti aizkutinoši tas ir bijis. Arī es negaidīju, likās – labi, ko nu es sapratīšu no tādām skaistām un izsmalcinātām sajūtām. Ne es pati tāda, ne dzīve tāda.. Biju piemirsusi, ka tās nav tikai kustības, tā nav tikai mūzika – tādā vakarā ir arī tas, kas mani aizkustina vienmēr – konkrēti cilvēki, personības, viņu pārdzīvojumi, viņu klātbūtne un mūsu kopīgās sajūtas. Un atziņa, ka nekas taču neliedz tev pašai veltīt mazliet laika savai dvēselei, lai ļautos dejai, mūzikai, dzejai, savi balsij, krāsām, tērpiem, kuros jūties labi un brīvi… ļauties fantāzijai.

Garšu var izjust, tikai baudot, to es atskārtu arī vēlāk, pamēģinot atvesto, “vienkārši zemnieka” Viļņa sieto sieru. Nepalikt tikai pie “maizes” darba (neslēpsim, daudziem tas nav tas, kas sirdi apmierina) un ikdienas, bet ļauties skaistuma radīšanas priekam. Un tad pa solim vien - un gan pati būsi tāda, gan dzīve būs tāda, ne?

Ne velti šāds pasākums ir tieši Ligitas bērnudārzā. Bērni šeit no mazotnes bauda pavisam īpašu vidi. Tas tikai saucas bērnudārzs, bet patiesībā ir Māja. Skaista un vienkārša, dvēseliska, fantāziju rosinoša, ar īstām labām lietām pilna – ar dzijas kamoliem, malkas pagalēm, kastaņiem, vecu burvīgu siekstu, kas krellīšu kāra, kristāliem un akmeņiem, vilnas segām un būvelementiem, ko mājas celt… ar bērnu darbiņiem un darbiņiem priekš bērniem.. ar kastītēm, kur spraucas zaļi asniņi, ar mājīgu bērniem pieejamu virtuvi… ar visādām jaukām sadzīves lietiņām, kas rosina iztēli un idejas darboties.


Nadīna un Dainis te nav svešinieki. Dainis aizgūtnēm stāsta, ko tik bērni te dara, rāda savus koka darbus ar tādu mīļumu un lepnumu, it kā pats būtu tas puišelis, kas te darbojies, metodiski pārvērsdams kārtību radīšanas haosā. Bet Nadīna kā Sniegbaltīte vieglā gaitā pārlaiž glāstošu skatienu ik lietiņai, acis mirdz kā meitenei, kas bijusi te laimīga. Viņa zina, kā noteikt bērnu skaitu šajā mājā – saskaitiet, cik rūķīšu krēsliņu ap ovālo galdu.. Lejā pie dēļa Nadīna rāda Laimai grāmatu ar bērnu zīmējumiem.

Bet Laimu iedvesmot vairs nevajag – viņa fotoreportieres aizrautībā pati kā bērns tver visas interesantās lietas, vislielāko sajūsmu izrādot draudziņiem – mājas saimniekam kaķim, pagalma saimniekam sunim un dārza saimniekam – ponijam, kas bija draugs tikai Rihardam, ar biedrisku purna pieskārienu - bez iepriekšēja brīdinājuma un no mugurpuses. Lai kā arī Rihards necentās mums viņu parādīt dienas gaismā, viņš no mums izvairījās un atļāva skatīt tikai melnu pinkainu siluetu jau satumsušajā dārzā.

Tā es nemaz neplānojot pabiju citā pasaulē. Cik ļoti var bagātināt tāda īsa necerēta tikšanās ar cilvēkiem, kurus nemaz nejuti līdzās dzīvojam!

No sirds vēlu Ingai, Natālijai un Vilnim jaukas noskaņas koncertos Norvēģijā!

Zaiga, www.e-misterija.lv

« Atpakaļ