Rūdolfs Šteiners. Vingrinājumi nedēļas dienām. (Papildināts)

03. {. 2007.

Cilvēkam ir jāpievērš uzmanība noteiktiem dvēseles procesiem, kas parasti norisinās neapzināti. Pastāv astoņi šādi procesi.
Vislabāk, protams, būtu uzņemties izpildīt vispirms tikai vienu vingrinājumu, piemēram, astoņas vai četrdpadsmit dienas pēc kārtas, pēc tam tikpat ilgi-otro utt., pēc tam atkal sākt no sākuma.
Astoto vingrinājumu gan būtu labi izpildīt katru dienu.
Šādi cilvēks pamazām var pareizi izzināt pats sevi un redzēt savus panākumus attīstības gaitā. Vēlāk -sākot ar sestdienu -katru dienu apmēram piecas minūtes var izpildīt vienu no vingrinājumiem līdztekus astotajam vingrinājumam. Tādejādi turpmāk katrs no vingrinājumiem būs veicams vienā un tai pašā nedēļas dienā. Tātad sestdienās tiks izpildīts domāšanas vingrinājums, svētdienās -lēmumu vai izšķiršanās, pirmdienās -runas, otrdienās -rīcības, trešdienās -sakārtotības vingrinājums.

Sestdiena

Pievērst uzmanību saviem priekšstatiem, domām. Domāt tikai nozīmīgas domas. Pamazām iemācīties atšķirt savās domās būtisko no nebūtiskā, mūžīgo no pārejošā, patiesību no paša ieskatiem.
Klausoties līdzcilvēkus runājam, mēģināt iekšēji pilnīgi apklust, atsac īties pat domās un jūtās no jebkādas piekrišanas teiktajam, bet arī no jebkādiem negatīviem spriedumiem par to:

Tas ir ta sauktais “pareizais ieskats” (richtige Meinung)

Svētdiena


Izšķirties par kaut ko, pat par visniecīgāko sīkumu, tikai balstoties uz labi pārdomātu pamatojumu. Izvairīties no jebkādas nepārdomātas rīcības, nenozīmīgas darbības. Visam un vienmēr ir jābūt labi izsvērtam un noteikti jāatsakās no tā, kam mēs nejūtam sevī nozīmīgu pamatojumu.
Ja cilvēks ir pārliecināts par pieņemtā lēmuma pareizību, tad viņam pie tā arī jāpieturas ar iekšēju nelokāmību.

Tas ir tā sauktais “pareizais spriedums” kas nav atkarīgs no simpātijām un antipātijām (das richtige Urteil).

Pirmdiena

Runa. No tā cilvēka mutes, kurš itecas pēc augstākas attīstības, jānāk tikai tādiem vārdiem, kuriem ir kāda jēga un nozīme. Jebkāda runāšana runāšanas dēļ, piem., laika pavadīšanai, šajā ziņā ir kaitīga. Ir jāizvairās no pierastā komunicēšanās veida, kad tiek runāts krustām šķērsām, bet tai pašā laikā nedrīkst atteikties no kontakta ar līdzcilvēkiem. Tieši komunicējot ar citiem cilvēkiem, mūsu valodai jāattīstās, jākļūst arvien saturīgākai. Mums ir jābut gataviem runāt ar katru, atbildēt uz visiem jautājumiem, bet prātīgi, no visām pusēm pārdomājot sakāmo. Nekad nerunāt ar bez pamata! Labprāt klusēt. Mēģināt runāt nedz pārāk aprauti, nedz pārlieku plaši. Vispirms mierīgi noklausīties, ko saka cits cilvēks, un tad pārstrādāt sevī viņa teikto.

Šo vingrinājumu sauc arī par “pareizo vārdu” (das richtige Wort)

Otrdiena

Ārējā darbība. Tā nedrīkst būt par traucējumu mūsu līdzcilvēkiem. Kad iekšēji, savas sirdsapziņas mudināti mēs vēlamies sākt rīkoties (vienā vai otrā dzīves sfērā), mums ir rūpīgi jāapsver, kā lai mēs ar savu rīcību vislabāk atbilstu kopējām interesēm (veselā interesēm), kā lai veicinātu mūsu līdzcilvēku ilgstošu laimi – to, kas ir mūžīgs.
Tad, kad mēs gatavojamies rīkoties pēc mūsu pašu iniciatīvas, mums pamatīgi jāapsver saas rīcības iespējamās sekas un iedarbība uz citiem.

To sauc arī par “pareizo rīcību” (die richtige Tat)

Trešdiena

Dzīves sakārtošana. Dzīvot atbilstoši dabai un garam: neļaut sev ierakties dzīves sīkumos. Izvairīties no visa, kas ienes dzīvē nemieru un steigu.
Nesteigties pārlieku, bet vienlaikus nepalikt arī kūtriem. Raudzīties uz dzīvi, kā uz iespēju darboties, strādāt, kā arī uz augstākās attīstības ceļu un rīkoties atbilstoši šai pārliecībai.

Šai ziņā mēs runājam arī par “pareizo nostāju” (der richtige Standpunkt).



Ceturtdiena

Cilvēka tiekšanās. Jāuzmanās uzņemties to, kas ir ārpus mūsu iespējām (kam ir nepieciešams vairāk spēka, nekā ir mūsu rīcībā), bet vienlaikus neatstāt nepadarītu neko, kas ir mūsu spēkos. Raudzīties pāri ikdienišķām, mirkļa rūpēm un priekiem un nospraust sev mērķus, kas ir saistīti ar cilvēka augtākiem pienākumiem, piem., attīstīties šo vingrinājumu ziņā, lai vēlāk –varbūt ne visai drīzā nākotnē – varētu jo vairāk līdzēt saviem līdzcilvēkiem ar padomu vai arī ar darbiem.

Šeit pateikto var paust arī šādi: “Visus iepriekšējos vingrinājumus padarīt par ieradumu” (Alle vorangegangenen Ubungen zur Gewohnheit werden lassen).


Piektdiena

Tieksme pēc iespējas vairāk mācīties no dzīves.
Nekas mums nepaiet garām, no kā mēs nevarētu gūt dzīves pieredzi, kas mums var noderēt vienā vai citā situācijā. Ja mēs arī izdarījām kaut ko nepareizi vai nepilnīgi, tas var kļūt par pamatu tam, lai mēs līdzīgā situācijā turpmāk rīkotos labāk, pareizāk.
Vērojot citus cilvēkus darbojamies, mēs darām to ar līdzīgu mērķi (protams, nekādā gadījumā ar vienaldzīgu, aukstu prātu). Un mēs nedarām neko, vispirms neatskatīdamies uz saviem pārdzīvojumiem, kad veicām līdzīgu darbu vai atrodamies līdzīgā situācijā. Šīs atmiņas var palīdzēt mums, kad ir nepieciešams pieņemt kādu izšķirošu lēmumu.
Ja mēs būsim pietiekami uzmanīgi, mēs varēsim gūt sev mācību no jebkura cilvēka, arī no bērniem.

Šo vingrinājumu sauc arī par “pareizo atmiņu” (das richtige Gadachtnis). Tas nozīmē: atcerēties reiz iemācīto, iegūto pieredzi.

Kopsavilkums

Laiku pa laikam ieskatīties savā iekšējā pasaulē, kaut vai uz piecām minūtēm, bet katru dienu vienā un tai pašā laikā. Tad ir jāiegrimst pašam sevī, godīgi jāapspriežas pašam ar sevi, pārbaudot un pilnveidojot savas dzīves pamatvērtības, pārdomājot savas zināšanas un nezināšanas pašreizējā brīdī, apzinoties savus pienākumus, savas dzīves saturu un īstos mērķus, izjūtot patiesu nepatiku pret savām kļūdām un nepilnībām, ar vienu vārdu sakot: censties izmeklēt būtisko, paliekošo un nospraust sev atbilstošus mērķus, piem., nopietni uzņemties strādāt pie nepieciešamo tikumu izveidošanas. Nepieļaut kļūdu, uzskatot, ka ir padarīts kaut kas labs, bet gan vienmēr tiekties arvien tālāk pēc visaugstākajiem ideāliem.

Šo vingrinājumu sauc arī par “pareizo apceri” jeb kontemplāciju (die richtige Beschaulichkeit).

« Atpakaļ