R.Šteiners. Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas? Sagatavošanās.

03. {. 2007.

Sagatavošanās būtība ir pilnīgi noteiktā jūtu un domu dzīves kopšanā.
Ar šo kopšanu dvēseles un gara ķermenim tiek dāvāti augstāki maņu rīki un
darbošanās orgāni, nekā tie orgāni, ko fiziskajam ķermenim ir devuši dabas spēki no nenoteiktas dzīvās matērijas.
Sākumā ir jānotiek tā, lai pievērstu dvēseles uzmanību zināmām norisēm apkārtējā pasaulē. Šādas norises ir dīgstošā, augošā, plaukstošā dzīvība no vienas puses, un visas tās parādības, kas ir saistītas ar noziedēšanu, novīšanu no otras puses. Visur, kur vien cilvēks vērš savu skatu, šādas norises ir novērojamas vienlaicīgi. Un visur tās, dabiski, izraisa cilvēkā jūtas un domas. Bet parastos apstākļos cilvēks nepietiekami nododas šīm jūtām un domām. Turklāt viņš pārāk strauji traucas no viena iespaida uz otru. Runa ir par to, lai viņš intensīvi pilnīgi apzināti vērstu uzmanību uz šiem faktiem. Viņam , uztverot noteikta veida ziedēšanu un plaukšanu, viss pārējais ir jāpadzen no dvēseles un uz īsu laiku gluži vienam pašam ir jānododas tikai šim vienam iespaidam. Viņš drīz pārliecināsies, ka sajūta, kas agrāk šādā gadījumā ir tikai izšāvusies cauri dvēselei, pieaug tā, ka pieņem spēcīgu un enerģisku formu. Šai jūtu formai tad ir jāļauj mierīgi atbalsoties sevī. Turklāt sevī iekšā ir jāpaliek pavisam klusam. Jānoslēdzas no pārējās ārpasaules un jāseko gluži vienam pašam tam, ko par ziedēšanas un plaukšanas faktu saka dvēsele.
Turklāt nevajag iedomāties, ka var tikt tālu, ja notrulina savas maņas pret pasauli. Vispirms uz šīm lietām ir jāskatās tik dzīvīgi, tik precīzi, cik vien iespējams. Tikai pēc tam jāatdodas jūtām un domām, kas atdzīvojas, kas parādās dvēselē. Svarīgi ir pilnīgā iekšējā līdzsvarā uzmanību vērst uz abām. Ja izdodas atrast nepieciešamo mieru un tad nododoties tam, kas atdzīvojas dvēselē, tad pēc atbilstoša laika varēs pārdzīvot sekojošo.Savā iekšienē varēs sajust rodamies jauna veida jūtas un domas, kādas iepriekš nav bijušas zināmas. Jo biežāk šādā veidā vērš uzmanību uz kaut ko augošu, ziedošu un plaukstošu, un pārmaiņus uz kaut ko vīstošu, atmirstošu, jo dzīvīgākas kļūs šīs sajūtas. Un no sajūtām un domām, kas tā rodas, tāpat veidojas gaišredzības orgāni, tāpat kā dabas spēki no dzīvās vielas veido fiziskā ķermeņa acis un ausis. Viena pilnīgi noteikta sajūtu forma saistās ar augšanu un tapšanu; cita tikpat noteikta ar novīšanu un atmiršanu. Bet tikai tad, ja uz šo sajūtu kopšanu tiecas aprakstītajā veidā. Ir iespējams aptuveni pareizi aprakstīt, kādas ir šīs sajūtas. Pilnīgu priekšstatu par tām katrs var radīt sev pats, ja veic šos iekšējos pārdzīvojumus. Kurš bieži ir vērsis uzmanību uz tapšanas, plaukšanas, ziedēšanas norisēm, tas jutīs kaut ko apmēram tādu, kas ir attāli līdzīgs sajūtām, redzot saullēktu. Un no vīšanas, atmiršanas norises radīsies pārdzīvojums, kas tādā pašā veidā ir salīdzināms ar Mēness lēktu uz horizonta. Šīs abas sajūtas ir divi spēki, kurus piedienīgi kopjot , un pastāvīgi veidojot dzīvīgākus, ved pie visnozīmīgākās garīgās iedarbības. Kurš arvien no jauna un atkal ar ciešu apņemšanos ļaujas šādām sajūtām, tam atveras jauna pasaule.
(Indras Ozoliņas redakcija)

« Atpakaļ