Zelta sirds.

21. {. 2011.

Zelta SIRDS

Intervija ar ārsti antroposofi Māru Meijeri


Viss ir enerģija. Visur ir enerģija. Enerģija  atšķir dzīvo no nedzīvā, atbild par dzīvības uzturēšanu, veselību un labklājību.
Vienalga, kā to sauc – ci, ki, prāna, vitālais vai dzīvības spēks, dvēsele, gars, apziņa vai pat piektais lauks. Jūs, cienījamais TAKAS lasītāj, zināt, par ko ir runa. Proti, par informatīvo dziedniecību.
Uz šiem principiem balstās arī vienotā ārstnieciskā sistēma, ko 20. gs. sākumā radīja slavenais austrietis Rūdolfs Šteiners, – antroposofiskā medicīna. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēks sastāv no fiziskā ķermeņa un komplicētiem enerģētiskiem apvalkiem, un, ja kaut vienā no tiem rodas traucējumi, saslimšana garantēta. Antroposofā mediķa uzdevums ir noskaidrot, kurā no trim enerģētiskajiem apvalkiem slimība sākusies un kas jādara, lai to novērstu, kā saka, pašā saknē.
Slimības diagnosticēšanā un ārstniecībā ietilpst gan klasiskās medicīnas, gan antropozofiskās metodes. Jāpiebilst, ka par antroposofisko ārstu var kļūt tikai mediķis ar klasisko medicīnisko izglītību. Vizītes laikā ārsts jautā par slimību, par agrākām kaitēm, noskaidro pacienta emocionālo stāvokli un dzīves mērķus. Protams, arī fizisko stāvokli: temperatūru, ķermeņa uzbūvi, stāju. Ja diagnoze neskaidra, veic papildus izmeklējumus. Kad tā noskaidrota, izraksta kādu antroposofisko, homeopātisko vai ārstniecības augu līdzekli, lai stimulētu ēteriskā ķermeņa dziedniecisko reakciju.
Hroniskas slimības nereti nākas ārstēt arī citos līmeņos. Eiritmija (kustību terapija), mākslas terapija un pārrunas veicina atveseļošanos un atklāj izjūtas, kas pacientam palīdz dziļāk ielūkoties slimības sūtībā un savā garīgajā esībā, kā arī noskaidrot, kāpēc konkrētā slimība piemeklējusi konkrēto cilvēku, kuru Visuma likumu neievērošana to izraisījusi, visbeidzot atrast cēloni un informatīvā līmenī no tā atbrīvoties.
Mums, redakcijas darbiniekiem, antroposofiskā pieeja slimību ārstēšanā likās ļoti interesanta, tāpēc uz kafiju aicinājām
ārsti antroposofi MĀRU MEIJERI
un lūdzām viņu pastāstīt,
ko antroposofi domā par sirds un asinsvadu saslimšanu.

Sirds ir ķermeņa galvenais orgāns. Ja tā apstājas, apstājas dzīve. Sirds ir kā Saule planētu sistēmā – tās centrs. Saules metāls ir zelts. Lūk, trīs vienādības: SAULE, ZELTS un SIRDS. Patiesi, šie trīs ir savstarpēji saistīti, jo sirdi vislabāk ārstē zelta preparāti.


SIRDS

Sirds ir īpašs orgāns. Tā atrodas ķermeņa vidū un ir saistīta ar asinsriti. Taču jāievēro,– sirds nav pumpis, bet gan sastrēgumorgāns, kam darboties liek pieplūstošās asinis. Zinātnieki pierādījuši, ka, turot sirdi fizioloģiskajā šķīdumā, tā vairs nepulsē, bet tiklīdz tai pievada asinis vai citu šķidrumu, sirds atkal sāk pulsēt.
Kā laika kvalitāte sirds ir ritma orgāns. Katra kustība sastāv no sasprindzinājuma un atslābuma. Ievērojot ritmu – diennakts, nedēļas, gadskārtas, ja par to domā (latviešiem tas ir vienkārši – Ūsiņa, Jāņu,  u. c. dienas), atslēdzas no ikdienas, kļūst garīgi piepacelts un uzlādēts ilgākam laikam.
Uztveršanas kvalitāte – sirds ir maņu orgāns. Sirds pamana visas ķermeņa norises: ko katrs domā, vai ir kādas veselības problēmas, tādos gadījumos sirdsdarbība uzreiz paātrinās.
Sirds ir likteņorgāns, jo nozīmē arī sirdsapziņu. Ja cilvēks ir tikumisks un tīrs, tātad ar tīru sirdsapziņu, ir vieglāk dzīvot. Sirdij vieglāk, tāpēc sirds slimības tik ātri nepiemeklē. Ko darīt? Piedot, atlaist, nedusmoties, lūgt piedošanu,– nav svarīgi, vārdos vai domās. Jācenšas atbrīvoties no smaguma!
Sirds (un asinis) ir arī inkarnācijas un ekskarnācijas orgāns, atrodas ķermeņa vidū un līdzsvaro cilvēka dzīvi.
Sirds ir arī iekšējās dzīves mērinstruments. Tā cenšas līdzsvarot nervu un maņu polu ar vielmaiņu un locekļu sistēmu. Slimība rodas, ja sirds ar to netiek galā. Tātad galvenais jautājums,– vai sirds līdzsvaros, vai neizlīdzsvaros šo sistēmu.

ZELTS

Līdzīgi sirdij arī zelts atrodas starp polaritātēm. Tam piemīt savs smagums un inkarnācijas kategorija. Lai pagatavotu 1 m² lielu zelta folijas gabalu, nepieciešami tikai 2 grami zelta. Ja caur zelta foliju skatās uz pasauli, tā šķiet zaļa. No zelta pagatavots koloidālais šķīdums ir purpurkrāsā. Ja baltu ekrānu no vienas puses apspīd purpurkrāsa, bet no otras – zaļa, tas iekrāsojas oranžs. Turpretī, sajaucot krāsas, tā nenotiek! Zeltu senāk lietoja tikai augstas kārtas personas, un šis dārgmetāls nozīmēja arī viedisku garīgumu. Tagad, materiālistiskajā pasaulē zelts ieguvis materiālistisku jēgu un paslēpts pagrabos. Tagad tas vairs nenozīmē viedo garīgumu, bet materiālo nodrošinājumu, varenību.

SAULE

Savukārt Saule savā sistēmā ietilpina ap sevi riņķojošās planētas. Dzīvojot uz Zemes, ir svarīgs ģeocentriskais pasaules skatījums. Tāpēc cilvēki runā par zemsaules planētām: Mēnesi, Merkūru un Veneru un virssaules planētām – Marsu, Jupiteru Saturnu u.c..


Sirds slimības iedala divās lielās grupās: vienas rodas, dominējot inkarnācijai jeb materializācijai, otras,– dominējot ekskarnācijai jeb apgarošanai. Sirds ir līdzvarotāja. Tāpēc arī izšķir divu tipu cilvēkus: histēriķus un neirastēniķus. Abi ir polāri pretēji: histēriskais tips ir atvērts pasaulei, neirastēniskais – atvērts savai iekšpasaulei. Tāpat atšķiras arī slimības.
Inkarnējošais tips: hiperastēnisks – platiem pleciem, maza auguma, drukns, enerģisks,     iededzis, kustīgs, aktīvs, stiprs. Viņam patīk nodarbības svaigā gaisā, ir laba apetīte, un visi organismā noritošie procesi ir paātrināti. Tie viņu ved dziļākā inkarnācijā un diemžēl veicina ātrāku novecošanos tāpēc, ka šī tipa cilvēkam galvenais ir Es organizācija un astrālais ķermenis, tātad viņš ir dienas cilvēks un dienu izdzīvo aktīvi. Vecumā izpaužas     inkarnētajiem raksturīgās kaites: sirdssāpes, stenokardija, sirds asinsvadu slimības, infarkti, tromboze, skleroze, niezošās sausās dermatozes. Psihiskā līmenī raksturīgas skumjas, uztraukums, pat trakums.
Vājāk inkarnējies ir astēniskā tipa pārstāvis: bāls, vājš, sapņojošs, gara auguma, jaunībā vairāk     lasa. Viņam piemīt slikta apetīte, un visi inkarnācijas procesi ir palēnināti. Šiem cilvēkiem     raksturīgas skoliozes un skifozes, slimības izpaužas iekaisumu veidā. Bērnībā var būt     ģībšana, tahikardija (paātrināta sirdsdarbība), sarkšana un bālēšana. Iespējama iekšējo     orgānu noslīdēšana, slapjā dermatoze, kas rodas tāpēc, ka ķermenis nevar pārstrādāt     toksiskās vielas un dažādos veidos izvada tās no ķermeņa, arī caur ādu. Arī sirds slimības noris iekaisumu veidā – perikardīts, endokardīts, miokardīts. Šie cilvēki ir melanholiski, viņiem     piemīt pašnāvnieciskas domas.
Sirds slimību ārstēšanā galvenokārt jāvadās pēc cilvēka tipa, kas starp citu, dzīves gaitā mainās.


Sirds slimību riska izraisītāji

Vispirms ieradumi rīkoties nepārdomājot – smēķēšana, ēšanas ieradumi (bez apdomas ēdot gaļu, olas, sviestu, taukus) un kustību trūkums. Kustību trūkumu izraisa arī TV skatīšanās, braukšana ar auto.
Liela nozīme ir domāšanai un audzināšanai.
Ikviens var sevi audzināt pats: parādoties pirmajām slimības pazīmēm, ķerties vērsim pie ragiem un pārdomāt dzīvi, izskaust sliktos ieradumus, censties atrast pareizo pieeju slimībai un strādāt garīgā līmenī. Tātad jāmaina dzīvesveids. Tas ļoti daudz palīdzēs.

Psihosociālie faktori

Mūsdienu cilvēks kustas kā vāvere ritenī, dzīves ritms ir paātrināts, neviens vairs neprot steigties lēni. Tas jāiemācās, kaut vai domās. Vēl ir arī bailes zaudēt darbu, draugu, dzīves standartus... Un tomēr – vislielākais mūsdienu netikums ir kritizēšana. Arī cinisms, neuzticēšanās un naidīgums. Katrā nokritizētā cilvēkā vispirms vajag meklēt tikai labu un to cildināt. Izmēģinot kļūst redzams, – viņš mainās. Sirdij kaitē arī stress. Vēl jāpiemin tas, ka cilvēkiem ir ļoti augstas prasības, bet zema izšķiršanas kompetence. Mūsdienu sabiedrība ir materiālistiski noskaņota, tāpēc dzīvi pārvalda darbs. Nav tā kā agrāk, kad persona izvēlējās darbu, tagad jāstrādā darbs, ko var dabūt. Bez visa iepriekšminētā dzīves ritmu nosaka arī produkcijas ritms,– cik izdarīs. Pieder dominē pār būt (būt procesā).
Tātad  riska faktors ir pati sabiedrība, un mūsu laikmeta slimība ir ateroskleroze.


Cilvēkam ir:
    •    fiziskais jeb telpu aizņemošais ķermenis;
    •    ēteriskais (dzīvības) jeb laika ķermenis, kas uztur dzīvību no dzimšanas līdz kapam;
    •    astrālais ķermenis, kas nosaka jūtu dzīvi, simpātijas un antipātijas;
    •    Es organizācija jeb cilvēka patība, garīgais kārtotājs, ķermeņa direktors.

Minētie četri līmeņi ir sirds slimību riska faktori.
    •    Fiziskā ķermeņa līmenī vecumā vērojama sacietēšanas tendence. Salīdziniet bērnu un vecu cilvēku! Pēdējais ir stiegrains, seja vienās krunkās. Te vislielākā loma ir iedzimtības faktoram.
    •    Ēteriskā (dzīvības) ķermeņa līmenī tā stiprināšana vecumā ir nepietiekama, to pavājina arī kustību trūkums, nikotīns un ēšanas paradumi.
    •    Astrālā ķermeņa līmenī – psihosociālie faktori: bailes, depresija, stress un sabiedrības struktūras uzbūve. Tas nozīmē, ka dienā dominē astrālais ķermenis, un cilvēks visu uztver pārāk personīgi, neprot distancēties un dzīvi tvert vieglāk. Tas ir jāmācās.
    •    Garīgā līmenī riska faktori ir domāšanas ieradumi, jēgas un individualitātes jautājumi. Cilvēkiem vairs nav dzīves jēgas meklējumu. Viņi vienkārši dzīvo bez mērķa. Šteiners teicis: “Ja cilvēks nepārdomā, tad viņš nav dzīvojis.” Ar pārdomāšanu jāsaprot: ko redzi, par to domā,– vai tas ir labi, vai slikti, ko tas man māca, kā es to varu pārveidot... Tas ir Es organizācijas trūkums, kas neļauj vadīt pašiem sevi, bet gan ļaut vadīt sevi dzīvei.

Runājot par sirds slimībām, parasti vispirms galvā iešaujas infarkts. To var dēvēt par vecuma slimību, jaunībā biežāk slimo ar sirds iekaisumiem, un to ārstēšana ir visai dažāda, vadoties no indivīda tipa un daudziem citiem rādītājiem.
Šoreiz par infarktu.

“Infarkts ir sliekšņa pārdzīvojums, eņģeļa sauciens, kas uzrunā cilvēka Es.” (Šteiners)

Saslimšanas ar sirds infarktu aizsargfaktori:
    •    jaunība;
    •    sievišķība (labi, ja sieviete var izraudāties vai izsmieties, izpaust emocijas);
    •    kustības un sports;
    •    apzināta ēšana, lai maltītē bez gaļas būtu iekļauti arī salāti un augļi;
    •    izglītība; dzīvot nozīmē mācīties;
    •    mīlestība; par dzīvi jāpriecājas, nevis jāgaužas, tas atjaunina;
    •    stresa pārvarēšana; uz problēmu jāskatās tā, it kā tā rūpētu kādam citam. Var mācīties ezoteriku un saprast, ka visas situācijas sūta garīgā pasaule  nolūkā skolot.

Terapijas pamati
Uztveres vingrinājumi
    nozīmē uztvert dzīvi vieglāk. Negācijas jācenšas apskatīt no otras puses; tās kaut ko     māca, un ar tām jāstrādā, lai mainītos.
Kustību vingrinājumi 
    nozīmē būt aktīvam. Ik dienu jāatrod laiks kustībām brīvā dabā, staigāšanai (vismaz 5 km dienā), peldēšanai, riteņbraukšanai. Ja tādas iespējas nav, sporta zāles cienītāji var izkustēties tur.
Ritma vingrinājumi
    ir diennakts ritms, Es organizācijas, astrālā ķermeņa ritms – nedēļas ritms, ēteriskā     ķermeņa ritms, ja kaut ko sevī grib mainīt, piemēram ieradumus, ir mēneša ritms, fiziskā ķermeņa ritms ir gads. Tas nozīmē, ka slimību, piemēram, aterosklerozi, īsti izārstēt var tikai gada laikā. Katram ķermenim ir savs gada ritms. Jābūt dienas atskatam, jāpamana eņģeļa vai Dieva     pieskāriens. Tas nozīmē, ka jāievēro, kāds notikums maina dienu. Piemēram, man šodien bija jāiet uz masāžu, bet paziņa uzaicināja uz teātri. Tas ir Dieva pieskāriens, un to vajag pamanīt, tad prāts kļūst priecīgāks,– Dieviņš par mani domā!

Ir ļoti daudz zāļu, ar ko ārstēt ķermeni ēteriskā un astrālā līmenī, taču bez ārsta ziņas ķīmiskos medikamentus lietot nevajag . Labāk homeopātiskos, piemēram, prīmulas, gaiļpiesīšus, arniku u.c.
Fiziskā plānā, sirgstot ar kādu sirds slimību, vispirms jāizskauž sliktie ieradumi un jākļūst aktīvam, (kaut vai jāskrien), jo veselība nozīmē proaktīvu stāvokli. Jāskrien tā, lai pulss paātrinās līdz 180 sitieniem minūtē. Ilgi nē, vismaz pāris minūtes, jo tas trenē sirdi.
Dvēseliskā plānā vismaz reizi dienā jāatzīstas mīlestībā. Kam? Kaut vai ziedam, skaistam priekšmetam... Var pateikt draugam: “Tu šodien labi izskaties!” Tas dos gandarījumu gan pašam, gan viņam.
Garīgā plānā ik dienu jābūt vismaz vienai pozitīvai domai. Rilke ir teicis: “Tev jāpārveido sava dzīve”. Tikko sākas slimība, jāsāk pārdomāt dzīve: kam ko esmu pateicis vai domājis to, ko nevajadzēja. Dzīvē ir jāpiedalās, nevis jādistancējas no tās. Nav jāraizējas, ja pārsteidz liksta, bet jāpriecājas par to, jo atkal var strādāt aktīvi.
Tāpēc –
dzīvojiet ar pilnu klapi!

Žurnāls "Taka", 2010.g.
 

« Atpakaļ