Rūdolfs Šteiners. MŪSU TĒVS ...

03. {. 2007.

Es šodien gribu runāt par jautājumu: kādā mērā ar konkrētiem piemēriem var parādīt reliģisko konfesiju gara zinātnisko pamatu?

Minēšu tikai vienu, toties bezgala svarīgu piemēru, kas liecina par reliģiju gara zinātniskajām saknēm. Runa būs par mūsdienu cilvēku visplašākajām aprindām pazīstamu lūgšanu, kurā tomēr apslēptas garazinātnes dziļākās patiesības un kas parāda, cik gudrības un noslēpumu pilna ir cilvēces garīgā dzīve.

Sāksim ar jautājumu par kristīgo lūgšanu vispār. Jūs visi pazīstat to, ko šodien sauc par kristīgo lūgšanu. Dažs man ir jau jautājis, kā šī kristīgā lūgšana savienojama ar gara zinātnisko pasaules uzskatu. Pēdējos gados mēs esam runājuši par kāda cita veida cilvēka dvēseles tuvošanos dievišķi-garīgajiem pasaules spēkiem - par meditāciju. Tas ir veids, kā pārdzīvot garīgu saturu, kaut ko no tā, ko mums atstājuši lielie vadošie cilvēces gari, lielās senās kultūras. Iegremdēšanās šādā garīgā saturā ļauj cilvēka dvēselei uz īsu laiku saplūst ar dievišķās pasaules garīgajiem strāvojumiem.

Kas meditē - kaut arī visvienkāršākajā veidā - par cilvēces dižgaru dotu tekstu un tādā veidā garā pārdzīvo kādas dziļas garīgas domas saturu (tā nevar būt jebkura doma, tai jābūt tādai, ko devuši lielie gudrības meistari), šo tekstu iedzīvina savā sirdī, tas iekšēji saplūst ar garīgo pasauli; viņu caurstrāvo augstāks spēks, kas vispirms spēcina un atdzīvina viņa parastos gara spēkus.

Un ja viņam ir pietiekami daudz pacietības un izturības ļaut šim spēkam, stiprinot morāli un intelektuāli, ieplūst sevī, tad ari pienāk brīdis, kad pamostas katrā cilvēkā snaudošie dziļākie spēki.

Ar meditāciju pakāpeniski var sasniegt visas iespējamās attīstības pakāpes - sākot ar vienkāršu sava morālā spēka stiprināšanu līdz pat gaišredzības augstākajām pakāpēm.

Cilvēku lielākajai daļai gaišredzības spēju augstāku pakāpju sasniegšana ir tikai laika, pacietības un gribasspēka jautājums. Meditēšanu parasti uzskata vairāk par austrumniecisku veidu, kā pacelties līdz savam Dievam.

Rietumos, it sevišķi kristiešu draudzēs, tās vietā pazīst lūgšanu.
- Tomēr jāapzinās, ka tas, ko šodien daudzkārt uzskata par lūgšanu,
par tādu nevar tikt uzlūkots seno kristiešu izpratne - un vismazāk kristīgas reliģijas dibinātāja, paša Jēzus Kristus izpratnē. Patiesi kristīgā nozīmē tā vairs nav lūgšana, ja cilvēks no Dieva izlūdzas to, kas apmierina viņa personīgās egoistiskās vēlmes.

Izlūdzoties savu personīgo vēlmju piepildīšanos, cilvēks, dabiski, nonāk pie tā, ka neievēro vispārējās kopīgās intereses. Viņš tic, ka dievība apmierinās tieši viņa vēlmes. Tā zemnieks, iesējis sēklu, gaida lietu, bet kaimiņam varbūt vajadzīga saule. Viens lūdz dot lietu, otrs -sauli. Ko tad darīt dievišķajai pasaules vadībai un aizgādībai?

Nemaz nerunājot par to, ko tai iesākt, ja viens otram pretī stāv divi karapulki un katrs no tiem lūdz uzvaru sev. Te redzam, ka lūgšana, kura pauž personīgās vēlmes, neatbilst cilvēku kopējām interesēm, un ka pats Dievs tad spētu apmierināt tikai vienu lūdzēju daļu. Ja lūdz šādā veidā, tad netiek ievērota tā lūgšana, kuru Jēzus Kristus devis par pamatnoskaņojumu katrai lūgšanai: "Tēvs, ļauj šim biķerim iet man secen, bet lai notiek Tavs prāts, ne manējais". Šis ir kristīgās lūgšanas pamatnoskaņojums.

Vienalga ko arī nelūgtos, šim pamatnoskaņojumam jādzīvo lūdzēja dvēselē, ja vien viņš grib lūgt kristīgā garā. Tad arī šī lūgšana kļūs cilvēkam par līdzekli pacelties garapasaulē, lai spētu vienoties ar Dievu. Tad arī šāda lūgšana būs brīva no savtīgām vēlmēm, kā to prasa vārdi: "Ne mana, bet Tava griba lai notiek". Tā dos iekšēju pacēlumu un ļaus iegremdēties dievišķajā pasaulē.

Ja šāds dvēseles noskaņojums kļūs par patieso lūgšanas noskaņojumu, tad kristīgā lūgšana būs tieši tas pats, kas meditācija, tikai ar lielāku jūtu nokrāsu. Sākotnēji kristiešu lūgšana arī nebija nekas cits kā meditācija. Tikai meditācija ir vairāk saistīta ar domāšanu - iedziļinoties lielo cilvēces garīgo vadītāju domās, cilvēks nāk saskaņā ar pasaulē valdošajiem dievišķajiem strāvojumiem. Lūgšana to pašu sasniedz, vairāk balstoties uz jūtām.

Tā mēs redzam, ka lūgšanā, tāpat kā meditācijā, tiek meklēts tas, ko varētu saukt par dvēseles savienošanos ar pasauli caurstrāvojošiem dievišķajiem spēkiem.

Augstākajā pakāpē tā ir tā saucamā Unio mystica - mistiskā savienošanās ar dievību. Tās sākums ir lūgšana, tās sākums ir arī meditācija. Taču nekad cilvēks nevarētu savienoties ar Dievu, nekad nevarētu nākt saskarsmē ar augstākām garīgām būtnēm, ja viņš pats nebūtu cēlies no šīs dievišķi-garīgās būtības.

Cilvēkam, kā mēs zinām, ir divējāda daba. Vispirms viņam ir laicīgās cilvēkbūtnes četras daļas: fiziskā miesa, ētermiesa jeb dzīvības miesa, astrālmiesa un Es. Šajā Es'ā aizmetņu veidā vēl atrodas garīgās cilvēkbūtnes trīs daļas: Manas, Budi un Atma s, jeb pašgars, dzīvībasgars un garacilvēks.

Ja gribam pareizi izprast šo divu dabu savstarpējo sasaisti, tad mums jāatceras cilvēces izcelšanas. Cilvēks, kāds viņš ir šodien, ir šo divu dažādo dabu savienojums: triju augstāko locekļu - nākotnes aizmetņu - Manas'a, Budi un Atma's, un četru zemāko locekļu - fiziskās miesas, ētermiesas, astrālmiesas un Es savienojums.

Cilvēks tāds izveidojies tālajā senatnē, laikā, ko saucam par Zemes lemūrisko laikmetu. Izsekojot cilvēces attīstību, sākot ar mūsu tagadējo civilizāciju, iedami atpakaļ cauri grieķu-latīņu, ēģiptiešu-asīriešu-kaldeju, persiešu un indiešu civilizācijām, mēs nonākam pie lielajiem atlantiskajiem plūdiem, kuri kā grēku plūdi pieminēti visu tautu teikās.

Tā nonākam līdz tiem cilvēku priekštečiem, kuri apdzīvojuši zemi starp Eiropu un Ameriku un kuru saucam par Atlantīdu. Vēl tālākā pagātnē nonākam pie priekštečiem, kuri sensenos laikos apdzīvojuši zemi, kura atradās starp tagadējo Austrāliju un Indiju un ko saucam par Lemūriju. Tikai šī laikmeta vidusposmā tas, ko mēs tagad dēvējam par cilvēka augšējo trīsvienību (pašgars, dzīvībasgars un garacilvēks), savienojās ar četriem zemākajiem cilvēkbūtnes locekļiem (fizisko miesu, ētermiesu, astrālmiesu un Es).

Lai to pareizi izprastu, mums jāiedomājas sekojošais. Lemūriskajā laikmetā uz zemes kā augstākā būtne vēl nebija fiziskais cilvēks mūsu izpratnē, bet tikai zināma veida tagadējā cilvēka augstāks dzīvniecisks apvalks

- būtne, ko veidoja četri zemākie cilvēkbūtnes locekļi. Tas, ko saucam par cilvēka augstāko būtni, kas ir mūžīgais cilvēkā un sastāv no trim aizmetņiem

- Manas'a, Budi un Atma's - un kas nākotnē attīstīsies aizvien tālāk, tas
toreiz vēl dusēja dievības klēpī. Ja gribat saprast, kas tad notika, tad iedomā
jieties, ka visi cilvēki toreiz sev bija izveidojuši ķermeņus, kuri bija spējīgi
uzņemt cilvēkdvēseli, līdzīgi sūklim, kas uzsūc sevī ūdeni.

Iedomājieties trauku ar ūdeni. Šajā ūdenī jūs nekādi nevarat atšķirt atsevišķos pilienus,- kur viens piliens beidzas un otrs sākas. Tālāk iedomājieties ūdenī iemērktus daudzus mazus sūklīšus. Katrs no šiem sūklīšiem uzsūks sevī daļu no kopējā ūdens. Kas iepriekš traukā atradās kā kopēja ūdens masa, tas tagad sadalīts pa daudziem sūklīšiem. Tā toreiz notika ar cilvēk-dvēselēm, ja pieņemam šo triviālo salīdzinājumu.

Pirms tam tās, būdamas vēl nepatstāvīgas, snauda dievišķajā pirmgara klēpī, bez individualitātes, bet tad cilvēku ķermeņi tās uzsūca, tāpat kā ūdeni uzsūc sūklis, un tādā veidā dvēseles ieguva individualitāti. Tas ko toreiz uzsūca atsevišķie ķermeņi - cilvēkbūtnes četri apakšējie locekļi -, tas attīstījās tālāk līdz pat mūsu laikam un attīstīsies arī vēl nākotnē. Garazinātnē vienmēr runāts par augšējo trīsvienību un apakšējo četrdaļīgumu un kā shematisku attēlu šim lemūriskā laikmeta vidusposmā radušamies cilvēkam - it īpaši pitagoriešu skolā - izvēlējās trīsstūri un četrstūri, tā, ka cilvēku kopumā shematiski var attēlot šādi:



Šo augstāko mūžīgo cilvēka būtni, kas attīstās, ejot no inkarnācijas uz inkarnāciju, var aplūkot no diviem redzes viedokļiem: no vienas puses to var uzskatīt par paša cilvēka sastāvdaļu; bet no otras puses arī par dievības daļu, kuru tā toreiz atdeva kā pilienu no savas pašas būtības satvara un kas tagad iegremdēts četrdaļīgajā cilvēkbūtnē, tā, ka tas, kas šodien dus cilvēkā, ir patstāvīgs kļuvis, individualizēts dievības piliens.

Tā redzam, ka cilvēkbūtnes trīs augstākie locekļi - mūžīgais viņā - uzskatāmi ne tikai par cilvēkbūtnes augstākajām sastāvdaļām, bet arī par trim pašas dievības sastāvdaļām. Tātad cilvēkbūtnes trīs augstākie locekļi tajā pašā laikā ir dievības trīs zemākie locekļi. Ja gribētu aplūkot to dievišķo garu sastāvdaļas, kuri kādreiz atdeva cilvēkam dvēseles pilienu, tad vajadzētu sākt nevis ar fizisko miesu, ētermiesu, astrālmiesu un Es, un pabeigt ar Manas'u, Budi un Atma'u, - bet gan sākt ar Manas'u, turpināt ar Budi un Atmu, un tad pacelties līdz tiem locekļiem, kuri atrodas vel augstāk par Atmu, par kuriem mūslaiku cilvēks var iegūt kādu priekšstatu, vienīgi ejot iesvētīšanas ceļu. No visa tā izriet, ka cilvēka trīs augstākās sastāvdaļas, kas ietvertas viņa būtnē, reizē ir arī trīs dievības principi.

Augstāko cilvēka locekli - Atmu, kuru viņš pilnīgi izveidos savas tagadējās planetārās attīstības beigās, varētu garazinātniski raksturot, salīdzinot tā pamatbūtību ar kaut ko, ko mūsdienu cilvēks pazīst tikai aptuveni, proti, ar to, ko saucam par gribu. Kā zināma veida griba ir jāraksturo šis augstākais dievišķais cilvēka loceklis. Kas šodien cilvēka būtnē ir attīstīts visvājāk - viņa griba -, tas nākotnē, cilvēkam arvien vairāk pilnveidojoties, būs viņa būtnes visvērtīgākā sastāvdaļa.

Šodien cilvēks būtībā ir izzinoša būtne, un viņa griba patiesībā vēl ir ļoti ierobežota. Cilvēks līdz zināmai pakāpei spēj izprast apkārtesošās pasaules daudzveidību, bet cik maz gan viņš spēj pakļaut savai gribai no tā, ko spējis izprast; cik maz vēl varas viņam ir pār to, ko varējis izzināt. Bet ko viņš šodien vēl neiespēj, to viņš spēs nākotnē. Cilvēka griba kļūs aizvien spēcīgāka un varenāka, līdz viņš būs sasniedzis savu lielo mērķi, ko garazinātnē dēvē par lielo upuri.

Šī upura būtība ir tāda gribas varenība, kas grib un spēj sevi ziedot; un ne tikai ziedot to mazumiņu, ko cilvēks spēj šodien ar savu vājo jūtu un gribasspēku, bet ziedot visu savu esmi, likt no sevis izplūst savai būtnei līdz pat tās vieliskai esamībai.

Lai iegūtu priekšstatu par to, kas šeit domāts, - par lielo upuri kā gribas augstāko dievišķo izpausmi, iedomājieties sekojošo. Jūs stāvat spoguļa priekšā un tajā redzat savu attēlu. Šis attēls ir ilūzija, kura pilnīgi līdzinās jums. Tālāk iedomājieties, ka esat miruši, tādēļ, ka esat atdevuši savu paša esmi, savas jūtas, domāšanu, visu savu būtni, lai dotu dzīvību šim attēlam, lai padarītu šo attēlu par to, kas esat jūs paši. Sevi uzupurēt, savu dzīvību atdot attēlam - tas garazinātnē visos laikos tiek saukts par emanāciju, par izplūsmi. Ja jūs to spētu, tad redzētu, ka jūsu vairs nav, jo visu sevi esat atdevuši, lai atmodinātu dzīvību un apziņu savā attēlā.

Ja griba sasniegusi tādu pakāpi, ka spēj nest lielo upuri, tad tā rada lielu vai mazu visumu, un šīs visums ir spoguļattēls, kura uzdevumu nosaka paša viņa radītāja būtība. Ar to arī ir raksturots, kas dievišķajā būtnē ir radošā griba.

Bet kas dievišķajā būtībā - kādā mērā tā ir ieplūdusi cilvēkā - ir otrs Princips, tas arī redzams no mūsu salīdzinājuma; tas ir pats spoguļattēls. Tēlaini iedomājieties, ka esat dievība, kura, pasauli radot, kļūst par visuma centru. Ja telpu ap sevi iedomāsities izdobtas lodes veida, kurai ir iekšēja spoguļvirsma, tad šajā spoguļvirsmā redzēsiet sevi no visām pusēm atspoguļotu. Tad jums būs priekšstats par dievību kā gribas centru, kura atspoguļojas uz visām pusēm, un šis spogulis sniedz pašas dievības attēlu un tajā pašā laikā tas ir arī visums. Jo kas tad ir visums? Nekas cits kā dievības būtības spogulis.

Ka visums dzīvo un pastāv, tas rodas no tā, ka dievība, nesot lielo upuri, emanē, atspoguļodama un atdzīvinādama savu attēlu - visumu -, kā tas bija redzams piemērā ar spoguļattēla atdzīvināšanu.

Visums ir universālās dievišķās gribas caurstrāvots, kas izpaužas bezgalīgā daudzveidībā. Šo bezgalīgās daudzveidošanās, bezgalīgās pavairošanās procesu, šo dievības atkārtošanos garazinātnē, pretstatā gribai, sauc par Valstību.

Tātad Griba ir viduspunkts, centrs, bet Gribas spoguļattēls - Valstība. Gribu var salīdzināt ar Atmu - garacilvēku, Valstību jeb Gribas spoguļattēlu ar Budi jeb dzīvībasgaru.

Šī valstība ataino dievišķo būtību bezgalīgā daudzveidībā. Ieskatīsimies šajā Valstībā ap mums, aplūkosim to viņas redzamajās izpausmēs -minerālos, augos, dzīvniekos un cilvēkos. Katrā no šīm atsevišķajām būtnēm manifestējas šī Valstība.

Un vēl šodien to nojaušam mūsu valodā, jo runājam par minerālu, augu un dzīvnieku valstīm. Arī ikvienā atsevišķā veidojumā saskatāma šī dievišķā daba. Visur viņa atspoguļojas tieši tā, kā izdobtajā lodē atspoguļotos tās viduspunkts. Raugoties uz pasauli no garazinātniskā viedokļa, katrā cilvēkā atspoguļojas Dievs, un cilvēku var uzskatīt par šī Dieva izpausmi un attēlu.

Bezgala dažādās attīstības pakāpēs, bezgalīgā daudzveidībā Valstībā izpaužas dievība; un garazinātnes izpratnē šīs atsevišķās būtnes atšķiras viena no otras ar to, ka katrai no tām ir dots savs Vārds. Vārds ir tas, ar ko cilvēks domās apzīmē atsevišķo būtni, tas, ar ko lielās daudzveidības atsevišķie locekļi tiek atšķirti viens no otra. Tas ir trešais no trijiem augstākajiem principiem, kas izplūst no dievišķā un atbilst Manas'am jeb pašgaram. No teiktā izriet, ka arī dažādas reliģijas mācījušas garazinātnisko patiesību par trīsvienību, kas izplūdusi no dievības un ieplūdusi cilvēkā, tā padarot viņu par mūžīgās dievības attēlu.

Ja gribat savā dvēselē pacelties līdz tai būtnei, kuru jums savā attīstības gaitā kādreiz jāsasniedz, tad atradīsiet, ka šai būtnei ir gribas, At-ma's daba.
Ja gribat pacelties līdz būtnei, kas sevī nes šo gribu, līdz Budi - tad atradīsiet, ka dievišķajā trīsvienībā tā ir Valstība.

Ja gribat sava dvēsele pacelties līdz tai būtnei, kuras atspoguļojumu jūsu domās esat iepazinuši kā atsevišķo lietu vārdus, jēdzienus vai idejas -tad mūžīgajā dievībā to atradīsiet kā Vārdu, Manas'u.

Šeit iztirzātais tātad ir mūžsena mācība, kura pauž, ka to dievības daļu, kura kā mūžības sastāvdaļa ieplūdusi cilvēka dabā, veido Vārds, Valstība un Griba.

Tādējādi mēs to, ko saucam par cilvēka augstāko trīsvienību, esam atzinuši par daļu no dievības.

Cilvēka būtnes četras zemākās daļas varam līdzīgā veidā uzlūkot par reizē cilvēkam un reizē laicīgajai pasaulei piederošām sastāvdaļām.

Aplūkosim fizisko ķermeni. To veido tās pašas vielas un tie paši spēki kā šķietami nedzīvo apkārtējo pasauli. Šī fiziskā miesa nevarētu pastāvēt, ja tajā nemitīgi neieplūstu vielas un spēki no apkārtējās fiziskās pasaules. Būtībā fiziskais ķermenis ar visu, kas tajā ir, uzskatāms par pastāvīgi darbojošos pārsēšanās staciju. Tajā ieplūst un izplūst vielas no ārējās pasaules, īslaicīgi uzturēdamās mūsos. Septiņu gadu laikā atjaunojas viss cilvēka ķermeņa vieliskais sastāvs. Nevienā cilvēkā nav vairs tās pašas vielas, kuras tur bija pirms desmit gadiem. Tādā veidā ķermeņa dzīvības norises ir saistītas ar nemitīgu vielas uzņemšanu un izvadīšanu.

Tāpat kā cilvēka būtnes trīs augstākās sastāvdaļas mēs varējām aplūkot kā dievībai piederošas, tā četras zemākās sastāvdaļas varam uzskatīt par apkārtējai dievišķajai dabai piederošām. Mēs redzējām, ka fiziskā miesa ir veidota no zemes vielām, - no turienes tās tiek ņemtas un atkal atdotas atpakaļ. Arī ētermiesa un astrālmiesa ir ņemtas no apkārtējās pasaules.

Aplūkosim ētermiesu un asīrālmiesu šajā kopsakarā. Mēs zinām, ka cilvēka dziņas, iekāres un kaislības, tāpat viss prieks un ciešanas, patika un sāpes, ko pārdzīvo cilvēka dvēsele, nāk no viņa astrālmiesas, bet cilvēka pastāvīgākās, nemainīgākās īpašības ir saistītas ar dzīvības- jeb ētermiesu.

Es jau bieži esmu teicis, ka dzīvības- jeb ētermiesas un astrālmiesas attīstības gaitu var salīdzināt ar pulksteņa stundu un minūšu rādītājiem. Ja jūs atceraties, ko zinājāt un pārdzīvojāt astoņu gadu vecumā, un salīdzināt ar to, ko zināt un pārdzīvojat tagad, tad jūs atrodat lielu atšķirību. Šajā starplaikā jūs bezgala daudz esat iemācījušies, esat apguvuši daudz jaunu priekšstatu. Jūs esat pārdzīvojuši daudz priecīga un sāpīga. Tas viss ir jūs pārveidojis. Bet ja jūs palūkosieties uz savu temperamentu, savu raksturu, savām dziļākajām tieksmēm, tad redzēsiet, ka tās palikušas gandrīz neizmainītas.

Redzēsiet, ka esat palicis tikpat nesavaldīgs, tikpat ātri Sadusmojams, kāds bijāt astoņu gadu vecumā. Vairums cilvēku visas savas dzīves laikā saglabā savas pamatīpašības. Es bieži esmu uzsvēris, ka gara zinātniska skološanās nav kaut kāda teorētiska apmācība, bet ir vērsta uz ētermiesas citādi tik nemainīgo īpašību pārveidošanu. Šāds garazinātnes skolnieks ir sasniedzis tikai tad kaut ko, ja viņš ir izmainījis kādu no sava temperamenta, sava rakstura īpašībām, vai kādu no savām pamattieksmēm, un ar to ātrāk pavirzījis uz priekšu pulksteņa stundu rādītāju, nekā tas būtu noticis parastajā attīstības gaitā.

Ja šeit par cilvēka attīstību teikto aplūkosim saistībā ar viņa dzīvi ārpasaulē, citu cilvēku vidū, tad redzēsim, ka cilvēka pamatīpašības, viņa temperaments, dziļākie ieradumi un tieksmes ir saistīti ar viņa piederību noteiktai tautai, ģimenei, savam laikmetam. Tieši tās īpašības, kuras cilvēkā ir pastāvīgas, nemainīgas, būs atrodamas ne tikai viņā vien, bet arī visos, ar kuriem viņš kaut kādā veidā ir saistīts, tātad viņa ģimenē, tautā utt. Zināmas tautas piederīgie atšķiras no pārējiem cilvēkiem ar kopīgiem paradumiem, kopīgu temperamentu u.c.

Viss šis pamatīpašību, dziļāko ieradumu kopums ir tas, kas cilvēkam jāpārveido, ejot augstākās garīgās attīstības ceļu.Tā garazinātnes skolnieks pamazām izveido savas būtnes augstāko dabu. Par šādu cilvēku tad var teikt, ka viņš ir kļuvis par cilvēku bez dzimtenes, jo viņš ir pārveidojis savu ētermiesu, kas viņu līdz šim saistīja ar viņa tautu.

Ja aplūkosim sevi saistībā ar ārpasauli, kurā esam piedzimuši, tad atradīsim sevī ne tikai īpašības, kuras mums ir kopīgas ar mūsu ģimeni un tautu, bet arī tādas, kas ir kopīgas laikam, kurā mēs dzīvojam. Cik grūti gan mums būtu saprasties ar kādu senās grieķu tautas piederīgo, ja to šodien sastaptu! Viņa ētermiesa pārāk atšķirtos no mūsdienu cilvēka ētermiesas. Jo ētermiesas kopīgās īpašības ir tās, kas cilvēkiem ļauj saprast vienam otru.

Turpretim astrālmiesā ir ietverts tas, kas cilvēkam ļauj pacelties pāri tai kopībai, kurā viņš iedzimis. Tā ļauj cilvēkam justies par patstāvīgu būtni, kas spēj atbrīvoties no pārmantotajām ar ģimeni un tautu saistītajām īpašībām. Tātad tā ir astrālmiesa, kas nosaka cilvēka individuālās, personīgās īpašības.

No tā izriet, ka cilvēks, kurš izdara tādas kļūdas, kuras izraisījušas nepilnības viņa dzīvības- jeb ētermiesa, ir vairāk noziedzies pret saviem līdzcilvēkiem, pārkāpis savus sociālos pienākumus, kas saista cilvēkus savā starpā un ļauj tiem kopā dzīvot.

Turpretim individuālas dabas pārkāpumi, kurus cilvēks izdara, ka atsevišķa personība, ir pārkāpumi, kurus izraisījušas nepilnības astrālmiesā.
Garazinātnē no laika gala nodarījumus pret sabiedrību, kurus izraisījušas ētermiesas nepilnības, pieņemts saukt par parādu.

Vārda parāds parastajai sadzīves nozīmei pilnīgi atbilst arī šī vārda lietošana morālā nozīmē, jo tas apzīmē to, ko morāli esam palikuši otram cilvēkam parādā.

Parāds tātad ir attiecināms uz pārkāpumiem, kas pieļauti ētermiesas nepilnību dēļ. Bet pārkāpumu izdarīšanu, kurus izraisa nepilnības astrālmiesā, sauc par padošanos kārdināšanai, un vaina par šādiem nodarījumiem gulstas uz cilvēku kā individuālu personību.

Vēl atliek kļūdas, ko izdara pati cilvēka personība, viņa Es. Tas ir atspoguļots paradīzes mītā. Toreiz, cilvēka dvēselei pametot dievības klēpi un pirmo reizi iemiesojoties laicīgajā miesā, tātad, kad šo dvēseli uzņēma laicīgā miesa tāpat kā sūklis uzņem ūdens pilienu, cilvēka augstākā dvēsele pārtapa Patībā.

Šī augstākā dvēsele, šī Patība arī var kļūdīties. Cilvēks var noziegties ne tikai savu ēter un astrālmiesas nepilnību dēļ, bet viņš var grēkot tādēļ vien, ka ir ieguvis patstāvību. Lai cilvēks savas attīstības gaitā kļūtu par sevi apzinošu brīvu un patstāvīgu būtni, viņam jāpārvar savs egoisms. Kamēr viņš vēl bija dievības daļa, viņš nevarēja būt egoistisks. Neviena organisma atsevišķā dala neuzskata sevi par patstāvīgu. Ja, piemēram, pirksts to iedomātos, tad tam būtu jāatraujas no ķermeņa un jāsakalst. Tās ir kļūdas, kas it īpaši apdraud pašu Es.

Šī patstāvība, kuru cilvēkam jāsasniedz, un kura savu īsto nozīmīgumu būs ieguvusi tikai tad, kad par šīs patstāvības pamatu būs kļuvusi nesavtība, nevarētu izveidoties, ja tā pamazām neizaugtu no savtības.

Tā savtība ienāca cilvēka miesā, un tādēļ cilvēks kļuva par egoistisku, patmīlīgu būtni. Mēs redzam, ka cilvēka Es pakļaujas visām miesas dziņām un tieksmēm. Cilvēks ir gatavs iznīcināt otru cilvēku, viņš atdodas visām savas miesas dziņām un kaislībām, viņš ir cieši sasaistījies ar savu laicīgo apvalku - kā ūdens piliens ar sūkli.

Tas, ka cilvēks var noziegties tādēļ, ka ir kļuvis par patstāvīgu, ar Es apveltītu būtni, ir norādīts paradīzes mītā. Ja viņš agrāk sev visu ieguva no visiem kopīgās dievības - kā piliens, kas vēl nav atdalīts no ūdens un savu spēku gūst no kopējās ūdensmasas -, tad tagad visi viņa darbības dzinuļi ir viņā pašā.

Paradīzes mītā tas attēlots ar košanu ābolā. Un ne velti, jo visi vardu veidojumi, kas patiesi nākuši no garazinatnes, sevī satur dziļu iekšēju jēgu. Tā latīņu valodā vārds malum nozīmē ļaunumu un arī ābolu . Vārds "ļaunums" garazinātnē nekad netiek lietots citā nozīmē kā pārkāpums, kas izrietējis no Es.

Ļaunums tātad ir grēks, ko izdara Es. Parāds ir pārkāpums, ko izraisījušas ētermiesas nepilnības saskarē ar citiem cilvēkiem. Kārdināšanai cilvēku pakļauj viņa astrālmiesas sabojātā daba.

Ēter jeb dzīvībasmiesas pārkāpums tātad ir - parāds. Astrālmiesas pārkāpums tātad ir - kārdināšana. Es'a pārkāpums tātad ir - ļaunums.

Fiziskā miesa no ārpasaules nepārtraukti uzņem barības vielas un tā nodrošina savu eksistenci. Ētermiesa nodrošina savu laicīgo pastāvēšanu kopdzīvē ar citiem cilvēkiem. Astrālmiesa pareizi veidosies, ja tā nepakļausies kārdināšanai. Un, beidzot, cilvēka Es sevi saglabās un pareizā veidā attīstīsies, ja tas neatdosies ļaunumam.

Iedomājieties visu cilvēkbūtni kopumā - četras zemākās un trīs tās augstākās sastāvdaļas. Jūs tad varat teikt: katrā atsevišķā cilvēkā dzīvo dievišķais piliens, un cilvēks savā attīstībā virzās uz šo dievišķo, tā izpauzdams savu iekšējo dziļāko būtību.

Kad viņš, pakāpeniski attīstoties, sasniegs šīs savas patiesās būtības pilnīgu izpausmi, tad viņš savu būtni būs pārvērtis par to, ko kristietībā sauc par Tēvu . Tas, kas apslēpts guļ cilvēka dvēseles dziļumos, ko varam tikai nojaust kā lielo cilvēces mērķi, tas ir "Tēvs Debesīs".

Ja cilvēks grib sasniegt šo augsto mērķi, tad viņam sevī ir jāatrod spēks, pareizā veidā attīstīt šīs savas trīs augstākās un četras zemākās sastāvdaļas. Tādēļ ir nepieciešams, lai tiktu uzturēta viņa fiziskā miesa: viņa ētermiesai jāsadzīvo ar citiem cilvēkiem tā, lai tiktu atlīdzināti viņu savstarpējie parādi; astrālā miesa nedrīkst iet bojā kārdinājumos un Es-miesa - ļaunumā. Bet ar saviem augstākajiem locekļiem cilvēkam jātiecas pacelties pie Tēva debesīs - caur Vārdu, Valstību un Gribu.

Vārds jāizjūt kā svētums. Jel aplūko lietas ap sevi! Tās savā daudzveidībā ir dievības izpausme. Ja tu nosauc kādas lietas vārdu, tad tu to atzīsti par dievišķajai pasaules kārtībai piederošu. Kas arī neatrastos tavā apkārtnē, tas lai būtu tev svēts, un vārds, ko tu tam dod, lai pauž tā piederību dievišķajai esībai! Turi svētu to, ieaudz Valstībā, kas ir dievības izpaudums, un attīsties līdz tai Gribai, kas ir Atma, bet kam tajā pašā laikā jākļūst par dievības locekli!

Tagad iedomāsimies cilvēku, kurš meditējot iedziļinās šādas cilvēka attīstības gaitā un grib tad tās septiņus posmus izteikt septiņās lūgsnās un tās apvienot vienā kopējā lūgšanā. Kā viņš to darīs?

Lai izteiktu to, ko viņš ar šo lūgšanu grib sasniegt, un pirms izrunāt septiņas atsevišķās lūgsnas, viņš teiks: "Mūsu Tēvs debesīs". Ar to tiek norādīts uz cilvēka dvēseles dziļākajām dzīlēm, uz dziļāko cilvēka iekšējo būtību, kura pēc kristīgās ezotērikas atziņām pieder garīgajai pasaulei.

Pirmās trīs lūgsnas attiecas uz cilvēka trim augstākajām sastāvdaļām, uz cilvēka dievišķo dabu. "Svēts lai irTavs vārds, lai nāk pie mums Tava valstība, Tava griba lai notiek". Tad pārejam no garīgās valstības uz laicīgo valstību: "Tava griba lai notiek kā debesīs, tā arī uz zemes".

Pārējās četras lūgsnas attiecas uz cilvēkbūtnes četrām zemākajām daļām.
Ko izlūgsimies, lai mūsu fiziskā miesa varētu pastāvēt laicīgajā dzīvē uz mūsu planētas? "Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien". Ko teiksim attiecībā uz ēter jeb dzīvībasmiesu? "Piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem". Tas būs izlīdzinājums tam, ko grēkojam ar ēter jeb dzīvībasmiesu. Ko teiksim attiecībā uz astrālmiesu? "Neieved mūs kārdināšanā". Un ko teiksim attiecībā uz Es? "Atpestī mūs no ļaunuma".

Tā redzam, ka Tēvreizes septiņās lūgsnās izteikts tas, ko cilvēka dvēsele, ja tā grib iet pareizo ceļu, izlūdzas no dievišķās Gribas, lai cilvēka būtnes atsevišķās sastāvdaļas attīstītos pareizā veidā un cilvēks atrastu savu dzīves ceļu atbilstoši visa Kosmosa attīstības gaitai.

Tēvreize tātad ir lūgšana, kurā cilvēks tad, kad jūt pēc tā nepieciešamību, pievērš savu skatu savas septiņdaļīgās būtnes attīstības jēgai.

Šīs septiņas lūgsnas arī tad, kad tās izsaka visvienkāršākais cilvēks, kurš no visa šeit teiktā neko nesaprot, pauž garazinātnisko uzskatu par cilvēka septiņdaļīgo būtni.

Visi meditācijas teksti, kādi vien tie jebkad lietoti lielajās reliģiskajās kopienās, ir smelti no garazinātnes. Jūs varat ņemt visas patiesās lūgšanas un izskatīt tās vārdu pa vārdam - nekur jūs neatradīsiet, ka tie būtu tikai patvaļīgi vārdu savirknējumi.

Nē, šie lūgšanu teksti nav veidoti, pēc savas izdomas savirknējot skaistus vārdus. Šos lūgšanu tekstus ir veidojuši lielie gudrajiem pēc sava laika gudrības mācībām, kuras šodien saucam par garazinātni. Nav nevienas īstas lūgšanas, kura nebūtu cēlusies no šīs dziļās gudrības. Un lielais iesvētītais - kristietības dibinātājs Kristus Jēzus -, kad mācīja savu lūgšanu, savām gara acīm skatīja cilvēka būtnes septiņas sastāvdaļas un ietvēra šo septiņdaļīgo cilvēka uzbūvi savā lūgšanā.

Visas lūgšanas ir šādi veidotas, jo citādi tās nespētu saglabāties cauri gadu tūkstošiem. Tikai šādi veidotais var iedarboties arī uz vienkāršo cilvēku, kurš var arī nesaprast šo vārdu patieso jēgu.

To varam paskaidrot, salīdzinot cilvēka dvēseles izjūtas ar to, kas noris dabā. Uzlūkojiet kādu augu - tas var jūs sajūsmināt, kaut arī jūs neko nezinātu par lielajiem Visuma likumiem, kas to radījuši. Augs ir jūsu priekšā, un jūs varat par to priecāties.

Bet šis augs nevarētu būt, ja to nebūtu radījuši dievišķās gudrības likumi. Cilvēka prātam šie likumi nav jāzina, bet augs var rasties tikai pēc šiem likumiem. Tāpat lūgšana, lai tā būtu iedarbīga, nedrīkst būt veidota patvaļīgi, bet tai jāatbilst mūžīgās gudrības likumiem, tāpat kā augs ir šīs mūžīgās gudrības veidots. Neviena lūgšana nespēs iedarboties ne uz zinošajiem, ne nezinošajiem, ja tā nebūs izaugusi no mūžīgās dievišķās gudrības saknēm.

Šodien ir pienācis laiks, kad cilvēkus, kas tik ilgi ir vienkārši aplūkojuši augu un par to priecājušies, var sākt iepazīstināt ar šo augu veidojošo likumu gudrības pilno saturu. Divtūkstoš gadu kristietis ir lūdzis tā, kā vienkāršais cilvēks uzlūko augu.

Nākotnē viņš varēs izjust lūgšanu spēku, izzinot to dziļo gudrību, pēc kuras šīs lūgšanas veidotas. Visas lūgšanas, bet jo sevišķi kristiešu centrālā lūgšana -Tēvreize - ir mūžsenās gudrības izpausme.

Kā gaisma izpaužas septiņās krāsās, pamattonis septiņos toņos, tā arī septiņveidīgi, atbilstoši septiņdaļīgai cilvēka būtnei, uz savu Dievu tiecosais cilvēks sevi izteic septiņās dažādās lūgšanas izjūtās - Tēvreizes septiņās lūgsnās. Tā Tēvreize mūsu dvēselei kļūst par mūsu septiņdaļīgās būtnes izpausmi.

Rūdolfs Šteiners "Gadarites garīgie ceļrāži"
tulkojusi: Irēna Liberte

http://www.e-misterija.lv

« Atpakaļ