Herberts Vitcenmans. Pārdomas par mēnešu tikumiem. Februāris

18. {. 2010.

Februāris (21.janvāris – 21.februāris)

Tas, kurš uzticībā savam liktenim ir iepazinis savas patiesās būtības nemirstību, kļūst nerunīgs. Patiesais ne-runīgums atbilst tam, ko Bībele sludina kā "metanoju" jeb atgriešanos. Tas ir priekšnoteikums būtiskām iekšē-jām pārmaiņām. Nerunīguma pretstats ir nodošanās ju-tekliskai dzīvei, kurā cilvēka nemirstīgā būtība zaudē sevi, zaudē savu pašapziņu. Turpretī, piedzīvojot klusu-mā nobriedušo pārvērtību, tā it kā pamostas un sāk apzi-nāties pati sevi.
Tātad klusēšana jeb nerunīgums palīdz uzkrāt ie-kšējus spēkus. Tas it kā apsedz mūsu garīgo kodolu un ļauj tam slepenībā klusi briest un pilnveidoties. Šo kodolu nevar aprakstīt ar jutekliskās pasaules radītajiem vārdiem, to nevar izpaust arī ar mūsu valodai pieejama-jiem tēliem. Tā balss ikdienā nenonāk līdz mūsu dzirdei, kas ir pievērsta ārpasaulei. Nerunīgums ir mūsu garīgā kodola – dvēseles neaizskaramā dārguma – glabātājs. Ja tas kārtīgi izpilda savu pienākumu, tad nedz garīgai pa-saulei, nedz līdzcilvēkiem nenāksies piedzīvot vilšanos, jo īstenībā taču visi ir ieinteresēti, lai mūsu alkatīgā daba pārveidotos un zem tās atklājusies būtība iekļautos pozi-tīvās attīstības procesā.
Nerunīgums ir spēks, pateicoties kuram dvēsele at-rod pati sevi un līdz ar to sajūt savu piederību nevis jutekliskai, bet gan garīgai pasaulei.
Tā tas kļūst par meditatīvu spēku.

 Iespējama meditācija šajā sakarībā būtu:
               "Es esmu doma, ko domā Kosmosa hierarhijas."

Jūlijas Dobrovoļskas tulkojums.

« Atpakaļ