03. {. 2007.
Kristīgās Baznīcas dibinātāji, tādi kā Aleksandrijas Klements (150. – 220.g.), Moceklis Justiniāns (100. – 165.g.), Nīcas Svētais Grigorijs (257. – 332.g.), Arnobijs (apm.290.g.) un svētais Jeronims (340.–420.g.) daudzreiz uzstājās, lai atbalstītu reinkarnācijas ideju.
Pats Svētais Augustīns savā „Grēksūdzē” nopietni sprieda par reinkarnācijas doktrīnas ietveršanu kristīgajā ticības mācībā.
„Vai man bija kāds cits dzīves periods, pirms es piedzimu? Vai tas bija tas laiks, ko es pavadīju mātes klēpī, vai tas bija kāds cits? … Bet kas bija pirms šīs dzīves, ak, mana prieka Dievs, vai es atrados kaut kur vai kādā ķermenī?”
Visatklātāk par reinkarnāciju izteicās ?rigens (185.—254.g.) savā darbā, kas nosaukts par „Britu enciklopēdiju”. Origens bija pazīstamākais un ievērojamākais no Baznīcas tēviem (izņemot vienīgi Augustīnu).
Lielie kristieši, tādi kā svētais Jeronīms, kurš pārtulkoja Bībeli latīņu valodā, Origenu raksturoja kā „dižāko Baznīcas skolotāju pēc svētajiem apustuļiem”. Svētais Grigorijs, Nicas bīskaps Origenu godāja par „III.gs. kristīgās skolas kņazu”.
Kādas tad bija šī ietekmīgā un augsti izglītotā kristieša domas par reinkarnāciju?
Origena uzskati par šo jautājumu bija aprakstīti slavenajās svētā tēva Viljama R. Inge „Hifordas lekcijās”, kurš bija Svēta Pāvila baznīcas dekāns Londonā.
?rigens spēra soli, kurš liktos loģisks jebkuram grieķim - viņš mācīja, ka dvēsele dzīvo arī pirms ķermeņa piedzimšanas.
Dvēsele nav materiāla, tāpēc tās dzīvei nav ne sākuma, ne beigu… Šī mācība Origenam likās tik pārliecinoša, ka viņš nespēja noslēpt dusmas par ortodoksu ticību Pastarās Tiesas dienai un tai sekojošai mirušo augšāmcelšanai.
„Kā var atjaunot mirušus ķermeņus, ja katra to daļiņa pārgājusi daudzos citos ķermeņos?” – jautā ?rigens. „Kuram no ķermeņiem pieder šīs molekulas? Lūk, tā cilvēki nogrimst aplamību slīkšņā un ķeras pie dievbijīgā apgalvojuma, ka „Dievam viss iespējams!” ”.
Saskaņā ar „Katoļu enciklopēdiju”, Origena mācība lielā mērā atkārtoja idejas, ko satur reinkarnācijas teorija, kurai var izsekot platoniķu, jūdu mistiķu un hindu reliģiskajos rakstos.
Vēsturnieks – reliģijas pētnieks Izaks de Bozobrs, komentējot Origena apgalvojumus, citē no tiem ņemto doktrīnu, kura gandrīz burtiski atkārto reinkarnācijas definīciju: „Nav nekādu šaubu, Origens ticēja, ka dvēsele pakāpeniski iemiesojas vairākos ķermeņos un ka tās pārdzimšana atkarīga no šīs dvēseles labajiem vai sliktajiem darbiem”.
Pats ?rigens par to izteicās absolūti viennozīmīgi:
„Dažas dvēseles, kuras sliecas uz ļauniem darbiem, nonāk cilvēku ķermeņos, taču pēc tam, kad nodzīvots paredzētais cilvēka dzīves laiks, iemiesojas dzīvnieku ķermeņos, bet pēc tam nolaižas līdz augu valsts eksistencei. Atpakaļceļā tās ceļas augšup un atkal sasniedz Debesu Valstību.”
Neskatoties uz to, ka Baznīcas dibinātāji Origenu un viņa mācību augstu vērtēja, ieskaitot arī viņa uzskatus par reinkarnāciju (līdzīgus tiem, kuri augstāk pieminēti), Romas katoļu Baznīca attieksmi pret Origenu pēc viņa nāves ievērojami mainīja.
Tomēr jānorāda, ka šo pārmaiņu neizsauca spriedumi par dvēseļu pārdzimšanu. To drīzāk izskaidro fakts, ka jaunais ?rigens pārmērīgā dedzības lēkmē sevi kastrēja, lai uz visiem laikiem saglabātu nevainību. Pēc Baznīcas domām, tas, kurš spēj sakropļot pats savu ķermeni, nekad nekļūst svēts.
?rigens dārgi samaksāja par savu jaunības fanātismu. Baznīca atteicās viņu kanonizēt tieši par to, nevis par reinkarnācijas uzskatiem.
Tomēr, lai cik augsta nebūtu cena, ko samaksāja Origens, Baznīca maksāja vēl vairāk. Tikai tāpēc, ka viņš netika oficiāli atzīts kā svētais, viņa mācību Baznīca pieņēma tikai izlases veidā.
Sekas bija tādas, ka pēc nāves viņa uzskatus par dzīvi neatzina pat lojāli kristietības piekritēji. Ļoti žēl, bet slepenās patiesības, ko atklājis viens no kristietības tēviem, pārklājās ar aizmirstības plīvuru.
Un visa kristīgā pasaule līdz šim laikam maksā par to, ka Origens tika noraidīts.
Taču viņa ideju vajāšana ideāli iederējās VI. gadsimta reliģiski politiskajā iekārtā. Tieši tad Origena mācību oficiāli vajāja Baznīcas vara. Imperators Justiniāns (527. – 565.g) gribēja visus savus pavalstniekus pievērst kristietībai, kas jau tajā laikā bija ļoti populāra viņa impērijā, sekojot noteiktiem savtīgiem mērķiem.
Taču tā laika kristiešu vidū vairāk bija Origena piekritēju, agnostiķu un citu sektu, kuras pieņēma reinkarnāciju. Tālredzīgais imperators baidījās, ka ticīgie sāks pavirši izturēties pret baušļiem, patiesi domājot, ka garīgās pilnības sasniegšanai viņiem dota vairāk kā viena dzīve.
Ja cilvēki būtu pārliecināti, ka viņiem rezervē dotas vairākas dzīves, kuru laikā var paspēt izlabot pieļautās kļūdas, daudzi atliktu sava reliģiskā pienākuma pildīšanu „uz vēlāku” laiku, bet tas traucētu Justiniānam izmantot kristīgo ticību, kā politisku ieroci.
Justiniāns sprieda, ka cilvēki sāks nopietni izturēties pret reliģiskiem pienākumiem, ja tiem iedvesīs, ka viņiem atvēlēta tikai viena dzīve, kurai beidzoties tie dosies vai nu uz debesīm, vai uz elli.
Šādā ziņā viņu centienus varēs izmantot politiskos nolūkos. Viņš nebija pirmais, kurš iedomājās reliģiju padarīt par sava veida narkotiku, kas apvienoja cilvēkus.
Taču Justiniāns gāja tālāk – viņš sāka manipulēt ar reliģiskām doktrīnām un pārliecībām, cerībā, ka iegūs varu pār visu pasauli. Viņš uzskatīja par labāku dot cilvēkiem tikai vienu dzīvi, bet pēc tam viņus aizsūtīt vai nu uz debesīm, vai elli.
Justiniāns bija pārliecināts, ka tik radikāli pasākumi nostiprinās ticīgo vēlmi kļūt par labiem „kristiešiem”, tātad, par likuma kalpiem, kuri būs arī uzticīgi savam imperatoram.
Vēsture klusē par to, cik cēlsirdīgi bijuši Justiniāna nodomi. Daži pētnieki apgalvo, ka beigās viņš pats noticēja pēc paša pavēles sagatavotajai „vienīgās dzīves” doktrīnai.
Lai nu kā tur būtu, viņa uzliktais aizliegums Origena mācībai ieguva pāvesta rīkojuma formu: „Ja kāds notic neiedomājamai dvēseles dzīvei pirms piedzimšanas un muļķīgajai pārdzimšanai pēc nāves, tas lemts anafemai (nolādēšanai)”.
Rakstnieks un vēsturnieks Džo Fišers, no augstāk minētajiem faktiem izdara loģisku secinājumu:
Sākot ar mūsu ēras 553.g., kad imperators Justiniāns strikti noraida „muļķīgo pārdzimšanas” ideju, kristieši sāka ticēt mūžīgai dzīvei, pie tam aizmirsdami par tās īsteno māsu – reinkarnāciju.
Kristiešiem iedveš, ka mūžība sākas ar piedzimšanu. Bet, tā kā bezgalīgs var būt tikai tas, kam nav sākuma, tad ar tādiem pašiem panākumiem var ticēt, ka galds var stāvēt tikai uz trim kājām!
Trīs galda kājas – protams, tā nav Svētā Trīsvienība, un kristietība var pilnīgi iztikt bez tāda ticības simbola.
Piezīme: Tulkojums no krievu valodas, autors nezināms
Avots: http://www.e-misterija.lv
« Atpakaļ
