Kristietība un citas reliģijas par reinkarnāciju

03. {. 2007.

Tie, kuri nepiekrīt reinkarnācijas doktrīnai, apgalvo, ka Rietumu reliģijās šīs doktrīnas nav. Tie, kas pieņem kristīgo ticību, īpaši aktīvi aizstāv apgalvojumu, ka kristīgā Bībele un kristīgās dogmas tādā veidā, kā tās sludināja Jēzus, nesatur kaut kādus norādījumus par pārdzimšanu un atziņām, kuras pieļautu reinkarnācijas ideju, nemaz nerunājot par tās pieņemšanu.

Šie cilvēki paziņo, ka, sakarā ar to, ka dažas Rietumu reliģijas, pasaules reliģiju mazākuma pārstāves, nesatur pārdzimšanas doktrīnu, tad tā jānoraida. Pēc viņu domām, šīs mūsdienu reliģijas ir etalons, kuram jālīdzinās, un mazākumam jāpieņem vairākuma ticība.

Šāda attieksme ir senās neiecietības pret patiesību, kura pieder citiem, turpinājums. Un mēs ar apmierinājumu konstatējam, ka pēdējos gados Rietumu pasaules vidusmēra cilvēks vairs nepieturas pie savu senču doktrīnām un ticībām, bet meklē zināšanas un patiesību, neskatoties uz to seno izcelsmi vai faktu, ka tās var neatbilst Rietumu civilizācijas mazākuma dogmām un ticībām.

Tomēr, par laimi, pārliecību par to, ka Rietumu reliģijas un kristīgā Bībele nesatur liecības par labu reinkarnācijas doktrīnai, apgāž rūpīga eksistējošās informācijas analīze, kura nerada šaubas. Tie, kuri līdz šim turējušies pie pārliecības, ka ticības mācībās, ko atvasina Rietumu civilizāciju reliģijas, brīnīsies par faktiem, kurus es vēlos paziņot.

Pirms pāreju pie kristīgās Bībeles kanonisko variantu fragmentu citēšanas, man liekas, ka būs pareizi, ja es paskaidrošu, kāpēc pārdzimšanas doktrīnu Rietumos parasti neatzīst kā universālu reliģisku ticību. Divas galvenās Rietumu reliģijas ir jūdaisms un kristietība.

Pēdējā pēc sava pamatojuma izauga no pirmās. Pastāv daudz atzītu reliģisku un garīgu autoritāšu, kuras uzskata, ka daudzas kristietības teoloģijas tēzes pamatojas uz atziņām, kuras ietilpst Austrumu filozofiski reliģiskās mācībās. Taču mēs nekļūdīsimies, ja teiksim, ka lielākā kristīgās reliģijas daļa, izņemot tās jaunās un svarīgās doktrīnas, kuras mācīja Jēzus, ir autentiskas jūdaismam.

Jūdaismā viegli ieraudzīt daudzas austrumu filozofijas mācību atziņas, kuras atzītas par autoritatīvām un pieņemamām, un kuras kristīgā baznīca pieņēma mūsdienu kristīgās reliģijas veidošanās gaitā.

Pirms dziļi izprast visu to Bībeles liecību nozīmi, kuras mēs atrodam standarta izdevumos, jārada zināms priekšstats par reliģijas uzskatiem, kurus ebreji absolūti pieņēma jau laikā, kad Jēzus sludināja tautai. Daudzas Jaunās Derības vietas un daudzi Jēzus izteicieni, kas attiecas uz tā laika dzīvi, nebūs saprotami, ja nepazīsim tā laika tautas tradīcijas, paradumus, ticību un vispārējos uzskatus.

Tās vietas Jaunajā derībā, kur aprakstīti rituāli, cilvēku iedalīšana šķirās, lūgšanas veidi vai atbrīvošanās no zemes vēlmēm, lai iegūtu lēnprātību, Bībeles studētājam līdz galam nebūs izprotamas, ja viņš neiepazīsies ar tā laika tradīcijām, paradumiem un ticību, kad tika sludinātas šīs alegorijas, ētikas un morāles normas.

Iepazinies ar tā laika cilvēku tradīcijām un paradumiem, kad sludināja Jēzus, jūdaisma un ebreju vēstures studētājs saprot, ka ir daudz interesantu faktu, kuri attiecas uz cilvēku dzīvi, ticību un vispārējo struktūru, kas sīkāk nav aprakstīti ne Vecajā, ne Jaunajā Derībā, jo tie bija tik dziļi iesakņojušies un sabiedrības atzīti, ka Bībeles sastādītāji neuzskatīja par nepieciešamu tos komentēt.

Daudzās Bībeles vietās ir runa par apmētāšanu ar akmeņiem. Neviens no Bībeles sastādītājiem nepaskaidro, kāpēc šāda prakse Palestīnā bija vispārpieņemta, jo, iespējams, autori uzskatīja, ka laikā, kad šie notikumi tika aprakstīti, visiem bija skaidra šī soda veida izcelsme un būtība.

Ja jūs sāksiet studēt Palestīnas vēsturi un jums palaimēsies nonākt šajā valstī un padzīvot starp tās cilvēkiem, jūs sapratīsiet, ka, sakarā ar to, ka tur ir akmeņaina zeme, visur redzami akmeņi un pūlis var tos acumirklī izmantot, lai apmētātu cilvēku, tad pilnīgi dabīgi, ka apmētāšana ar akmeņiem kļuva par izplatītu pūļa praksi. Ir Bībelē arī citas norādes, kuras attiecas uz diennakts stundu, gadalaikiem, klimatiskajiem apstākļiem, sabiedriskiem pasākumiem, māju struktūru un citām īpatnībām, kuras detalizēti nav aprakstītas un paskaidrotas šo pašu iemeslu dēļ.

Daudzi būtiski sīkumi attiecībā uz Jēzus Kristus krustā sišanu, atbilstošās vietās nav sniegti, tos var atrast Jaunajā Derībā vienkārši tāpēc, ka tajā laikā, kad tika aprakstīti šie notikumi, autori saprata, ka tautai šīs detaļas bija zināmas un nebija vajadzības kavēties pie tām, aprakstot soda spieduma izpildīšanu.

Tāpēc viņi detalizēti aprakstīja tos momentus, kuri šai vēsturiskajā notikumā bija neparasti. Piemēram, krusta precīzā forma, tā izgatavošanas veids. Ķermeņa stiprinājuma veids uz krusta bija detaļa, kura visiem bija tik labi zināma un to komentēt likās lieki (krustā sišana – drīzāk mistērisks, kā vēsturisks jēdziens). Bībelē ir tūkstošiem līdzīgu vietu, kur ir izlaistas detaļas, bet mūsdienās par tām ir izrādīta liela interese.

Tāds apstāklis, ka daži fakti Bībelē nav pietiekami sīki paskaidroti, nav pamats, lai tās pētnieks uzskatītu, ka tiem nebija nozīmes vai tie nebija zināmi iedzīvotājiem. Un loģisks būs iebildums pret viedokli, ka, tā kā mēs senajos rakstos neatrodam nekādus norādījumus par ledu, tad Palestīnas un citu valstu iedzīvotāji ūdeni sasalušā stāvoklī nepazina.

Vēsturnieku pētījumi un zinātniskā doma nostiprina mūsu viedokli par to, ka ledus, iespējams, tajā laikā plašām ļaužu masām, tādā nozīmē kā šodien, nebija zināms. Taču uzskatīt, ka nepraktizēja stomatoloģiju, jo Bībelē nav ziņu par zobu ārstēšanu vai mākslīgiem zobiem, nozīmē pieļaut lielu kļūdu, jo pētījumi apstiprina, ka zobārstniecības māksla bija pazīstama un daudzām mūmijām atrod mākslīgos zobus. Tāpat būtu nepareizi domāt, ka zinātnes metodēm un higiēnai dzemdībās nepiešķīra nekādu nozīmi, jo Bībelē, minot svarīgākā bērna piedzimšanu, par to nav rakstīts, tāpat kā nav rakstīts par mātes un bērna aprūpēšanu.

Tagad mēs jau zinām, ka eksistēja patversmes mātēm, kuras gatavojās dzemdēt, un par trūcīgajām pat brīvprātīgi rūpējās vecmātes vai tie, kuri spēja tādā brīdi sniegt palīdzību. Kaut arī detaļu par Jēzus dzimšanu trūkst, nebūtu loģiski domāt, ka Marijai ar Jēzu netika sniegta higiēniska vai kāda cita profesionāla palīdzība. Vēstījuma autori, aprakstot dzemdības, uzmanību pievērsa nevis tam, ko visi uzskatīja par parastu un pieņemtu, bet tam, kas bija neparasts un ļoti svarīgs.

Reinkarnācijas doktrīnu pilnībā atzina un tā bija neatņemama ebreju tautas filozofu un mistiķu mācības daļa Jēzus dzimšanas un dzīves laikā, kā mēs to redzēsim no fragmentiem, kuri tiks tālāk citēti. Taču šo doktrīnu neuzskatīja par lielākā mērā reliģisku, kā doktrīnas vai uzskatus, kuri attiecas uz dzīvības sākšanos, bērna dzimšanu, kā noteikumus, kuri attiecas uz ēdiena gatavošanu, slimību ārstēšanu vai ķermeņa sagatavošanu apbedīšanai.

Tādus vispārpieņemtus un plaši pazīstamus noteikumus Bībeles rakstītāji uztvēra kā ikdienišķas ziņas, un rakstot tām nepievērsa lielāku uzmanību, kā sēklas iesēšanai zemē, lai iegūtu ražu, no kokvilnas ražotus audumus, pašūtu apģērbu, apavus un tūkstošiem citu lietu, tāpat kā daļai ikdienas iemaņu, nodarbību un tradīciju.

Tomēr Bībelē ir daudz konkrētu norādījumu uz pārdzimšanas doktrīnas noteikto un neapstrīdamo raksturu, bet tie tik stipri saistīti ar citiem notikumiem, ka parastam Bībeles lasītājam paliek nemanāmi. To es norādīšu vēlāk, kad citēšu konkrētus Bībeles citātus.

Tomēr, lai pierādītu, cik atzīta ebreju, Jēzus mācekļu vidū bija ticība reinkarnācijai, un paša Jēzus uzskatos, es atzīmēšu dažus svarīgākos momentus, kuri attiecas uz pārdzimšanu, kā to saprata ebreji, agrās kristietības laikmetā.

Pie šādiem uzskatiem turējās arī Austrumu zemju iedzīvotāji, bet, sakarā ar to, ka kristietība un citas mūsdienu Rietumu konfesijas no jūdaisma atšķēlās, mēs aprobežosimies ar reinkarnācijas doktrīnu iepazīšanu, kuras zināja un sludināja jūdu ticības pārstāvji. Iespējams, ka pirmo reizi Rietumu pasaulei informācija par pārdzimšanas problēmu kļūst zināma tik pilnīgi.

Domāju, ka vislabāk būs, ja precīzi citēšu to, ko pēdējos gados teicis filozofijas doktors, Londonas ebreju kongregācijas galvenais rabīns un Karaliskās aziātu biedrības viceprezidents Mozess Gasters, kuru sabiedrība atzīst kā speciālistu dažādos jūdaisma reliģisko ieskatu un rituālu jautājumos. Nākošajos paragrāfos sekos galvenās viņa darbu atziņas bez komentāriem. Ņemiet vērā, ka šī cienījamā autoritāte pievēršas vienīgi jūdaisma atziņām un rituāliem, un citē tādas zināmas svētās grāmatas kā Zoara, Manasex ben Israel un citas.

„Ticība dvēseles migrācijai (ebreju val.- gilgul) prasa ticību dvēseles eksistencei, un visa ezotēriskā sistēma par dvēseles radīšanu un grēka, un glābšanas koncepcija ir fundamentāli principi, uz kuriem jābalstās tādai doktrīnai. Dievs ir visa radītājs, Viņš radīja arī dvēseles. Viņa radīšanas darbs beidzas sestās dienas beigās. Sākumā Viņš radīja dvēseles.

Tādā ziņā Dieva varenība, saistībā ar šo darbu beidzas. Un šajā laikā radīto dvēseļu skaits ir ierobežots, jo radīšana bija ierobežots akts, kuram jābeidzas, izbeidzoties noteiktam laika periodam. Šīs dvēseles ir Dieva radītas, nevis Dieva emanācija. Radīšanas procesā tām tika piešķirta individuāla apziņa, tās eksistē atsevišķi, pilnā savas individualitātes apziņā, tās mīt debesu mājokļos vai paradīzē, apcerot dievišķo slavu, un turp viņām ļauts atgriezties pēc ceļojuma zemākajā pasaulē. Piedzimušas un vēl nedzimušas dvēseles, tās, kuras jau bijušas uz zemes, un tās, kuras vēl tikai būs, mīt vienos un tajos pašos mājokļos vai Dieva valstībā (skat. 32:34 Otrais likums).

Nonākot debesīs, Mozus redzēja dižu un augstdzimušu cilvēku dvēseles, tās, kuras bijušas uz zemes un tās, kurām nākotnē būs jādzīvo, un starp tām – Dāvidu un Akibu. Bērnam, kuram jāpiedzimst, netiek radīta jauna dvēsele, jo dvēseļu skaits ierobežots. Cilvēkam ar saviem darbiem jātuvojas Dievam un visai viņa dzīvei jābūt himnai par godu Dievam.

Taču no zemes pīšļiem radītais cilvēks nespēj pacelties līdz tādai pilnībai, ja viņu nepacels Dievišķā Dvēsele, bet Dievišķais Likums nenorādīs pakāpenisko pacelšanās ceļu uz debesīm. Viņa dzīve ir pastāvīga cīņa starp rupjām materiālām nosliecēm, kuras mantotas no zemes dabas un Dievišķās Dvēseles garīgiem stimuliem. Atkarībā no tā, kādu ceļu viņš izvēlas, dvēsele būs vairāk vai mazāk saindēta no pieskaršanās matērijai un arvien vairāk zaudēs savu garīgo pilnību un tīrību, jo cilvēkam dota brīva griba, viņš pats ir savas rīcības saimnieks.

Dvēseles tika radītas noteiktam mērķim, tām jāienāk cilvēka ķermenī, turklāt ne jau viņas izvēlas cilvēka ķermeni vai ienākšanas laiku, tāpat kā iziešanas laiku un veidu. Kaut arī dvēseles galvenokārt aizmirst par savu eksistēšanu garīgās sfērās, kad ienāk ķermenī fiziskā pasaulē, tomēr miglainas atmiņas saglabājas zemapziņas tēlos, kas kļūst par noteicošo vienkāršai laba un ļauna atšķiršanai. Tātad, katrā cilvēkā mīt vispārēji priekšstati par to, kas ir labs un kas slikts, kuri tika doti dvēselei jau tad, kad tā eksistēja ārpus zemes dzīves.

Zoar dvēseles iemiesošanos apraksta šādā veidā. Visas dvēseles tika radītas radīšanas sākumā. Līdz iemiesošanās mirklim ķermeņos, tās mitinājās debesīs svētlaimes stāvoklī un dievišķā apgaismībā. Kad ķermenis gatavojās dvēseli pieņemt, dvēseli, kurai nepieciešama zemes pieredze, to vada vai pievelk ķermenis, kurš tādu pieredzi un zināšanas var nodrošināt. Likums dvēselei saka: „Tu piedzīvo Visaugstākā žēlastību, Viņš piešķīris tev savu nenovērtējamo pērli, likumu, lai šajā pasaulē palīdzētu un lai tu atgrieztos attīrīts”. Tādā veidā dvēselei tiek dota iespēja, ar iemiesošanās palīdzību, kompensēt savus grēkus un attīrīties, lai tādā veidā paceltos par vienu pakāpi augstāk pilnības virzienā.

Un tā, dvēsele sāk savu ceļu uz zemes. Tai jātiecas parādīt savu garīgo pārākumu par ķermeni, tā nedrīkst kļūt par verdzeni miesai. Pirmajā iemiesojumā dvēsele ir absolūti tīra, bez trūkumiem. Tai nav ierobežojumu pirmdzimtā grēka veidā (original sin). Valdošais priekšstats vienmēr ir: „katram cilvēkam ir tikai savi grēki”, bet nepilnības, kas iedzimtas no mātes, sāk pieteikties, un drīz vien aplamos prātos skaudība un dusmas rada kārdinājumus, kuri dvēseli aizvilina uz zemākiem līmeņiem.

Cilvēkam caur pārbaudījumiem un grūtībām jāiegūst mūžīgās svētlaimes vainagojums. Cilvēka glābšanas apstākļi ir noteikti. Kad tādā veidā visas dvēseles, izejot cauri inkarnācijām, būs tīras, būs sasniegts pilnības mērķis, tad uz zemes iestāsies debesu valstība. Uz zemes eksistējošais ļaunums velti cenšas apgrūtināt pastāvīgu evolucionējošu un attīrošo dvēseļu attīstību, un pilnveidošanos. Ļaunums var aizkavēt dvēseles attīstību, bet nevar pilnīgi apturēt šo procesu.

Dvēsele, kura dzīves laikā uz zemes aptraipījusies, var atkal kļūt tīra, izdarītie grēki var tikt izpirkti kompensācijas ceļā, un pat šajā gadījumā dvēselei tiek doti līdzekļi tīrības sasniegšanai. Dvēsele saglabā apziņu un ir jūtīga pret saviem grēkiem, tā apzinās soda bardzību un iespējas nonākt augstākās sfērās, un stāties Dieva priekšā, visā savā pirmatnējā skaidrībā, un noliegšanas traģismu. Pēc pāriešanas dvēsele nonāk starpstāvoklī garīgās sfērās un gaida iespēju attīrīties un kompensēt grēkus.

Tāda iespēja rodas, ienākot no jauna ķermenī vai no jauna piedzimstot, un tādā veidā dvēsele migrē no viena ķermeņa uz citu. Katrā inkarnācijā tā var atcerēties, bet var arī neatcerēties iepriekšējo dzīvi. Tāda migrācija turpinās, kamēr dvēsele atbrīvojas no netīrības. Tādai dvēseles migrācijai piemīt arī otra augstāka un būtiskāka misija – kalpot dievišķajai taisnībai.

Liela problēma, ar kuru saskaras visas reliģisko uzskatu formas, ir sekojoša: kā samierināt grēcinieka laimi un dievbijīga un tikumīga cilvēka pārbaudījumus, un ciešanas ar dievišķo taisnību. Katra reliģija ir mēģinājusi formulēt savu doktrīnu, kura spētu atbildēt uz šo jautājumu.

Daži ir meklējuši šīs problēmas risinājumu dzīves turpinājumā pēc nāves, kad dvēsele saglabā saikni ar fizisko ķermeni tāpēc, lai tas varētu ciest elles mokas. Tāds paskaidrojums bija viltīgs veids, kā izkļūt no apgrūtinoša stāvokļa, un tas nav gluži brīvs no iespējamiem pārmetumiem par egoismu. Uzskatos, kuri attiecas uz dvēseles pārdzimšanu, tas nav teikts.

Te, uz zemes, visu acu priekšā grēciniekam, lai kas viņš būtu, jāizpērk savi grēki. Te viņam jāiziet caur ciešanām par saviem netaisnajiem darbiem, kurus ir izdarījis, un pat šeit viņam jāiegūst pieeja augstākām sfērām, kuras bijušas iepriekš. Ar šāda lēna attīrīšanās procesa palīdzību, caur daudzām pārdzimšanām, pasaule kļūst bagātāka, paātrinās progress un pilnveidojas cilvēce.

Katra iepriekš eksistējusī dvēsele izgāja inkarnāciju virkni, tāpat kā iziet tagad. Priekš tam radīta pasaule. Simons Mags atklāti runāja par savām iepriekšējām dzīvēm, stāstīja, ka viņa dvēsele dzīvojusi daudzos ķermeņos, pirms nonāca ķermenī, kurš pazīstams ar vārdu Simons.

Samāriešu Teheba mācība vēsta par tādu pašu dvēseles iepriekšēju eksistenci, no kurām viena bija dota Ādamam, un kura caur iemiesojumu virkni, caur Setu, Noju un Abrahamu nonāca pie Mozus. Tāpat šīs doktrīnas māca, ka ne tikai pasaule top pilnīgāka caur dvēseles pārdzimšanas procesu jaunā ķermenī, bet arī katrs grēcinieks pakāpeniski izpērk savus grēkus katrā jaunā dzīvē, kuru pavada jauna viņa dvēseles iemiesošanās. Grēcinieka dvēsele var ienākt godbijīga cilvēka ķermenī un caur tā labajiem darbiem attīrīties no sārņiem, kuri vēl arvien piemīt dvēselei, un nodrošināt tās pacelšanos augstākajās sfērās.

Ja godprātīgs cilvēks cieš, tās ir tikai un vienīgi grēku, kuri izdarīti iepriekšējā inkarnācijā, sekas, un viņa ciešanas nav sods par tagadnes grēkiem, tas ir viens no iepriekšējās dzīves ļaundarību attīrīšanas veidiem. Tādā pašā veidā grēcinieks kaut ko iemanto caur labiem darbiem, kurus viņš paveica iepriekšējā dzīvē. Tā rezultātā viņš šajā dzīvē var kādu laiku dzīvot labklājībā, bet, ja viņš nebeigs grēkot, tad izsmels visu iepriekšējās dzīves labo ieguldījumu un piesaistīs ciešanas un saņems sodu šajā vai nākamajā iemiesojumā.

Pastāv dažādi viedokļi attiecībā uz to, cik reizes dvēselei jāiemiesojas, lai tā sasniegtu pilnību. Pieņemts uzskatīt, ka pilns reinkarnācijas cikls ir tāds, kurā dvēsele izpilda visus 613 Toras baušļus. Tikai tad ir sasniegta pilnība. Ar reinkarnācijas palīdzību dvēsele sasniedz savas radīšanas mērķi – iziet caur iemiesojumu virkni cilvēka ķermenī uz zemes un paceļ cilvēku arvien augstāk un tuvāk Dievam. Šī doktrīna, izskaidrojot Dieva attieksmi pret cilvēku, tajā pašā laikā mierina godprātīgus cilvēkus un šausmina grēciniekus. Tā samierina cilvēku ar ciešanām un pārbaudījumiem, un tajā pašā laikā atklāj daudzu to slēpto nozīmi, kad pārbaudījumu ārējās izpausmes liekas nesaprotamas.”

Augstāk stāstītais dod mums skaidru priekšstatu par vispārējiem ieskatiem, pie kuriem turas plašas cilvēku masas visās Austrumu zemēs, attiecībā uz dvēseli un tās misiju šajā pasaulē. Šī ticība dziļi iesakņojās vairākuma cilvēku apziņā, kuri dzīvoja Jēzus laikā, un, ņemot to vērā, mēs labāk sapratīsim tos doktrīnas atgādinājumus, kuri minēti kristīgajā Bībelē.

Tulkots: http://www.e-misterija.lv

Fragments no "Dvēseles mājvietas Kosmiskā koncepcija" (1930.g) Dr.Hārvejs Spensers Luiss.
www.amorc.org.ru

« Atpakaļ