◄atpakaļ

Rudolfs Šteiners

"Praktiskās domāšanas izglītība"

lekcija

1. Varētu likties dīvaini, ka tieši antroposofija aicina uz praktiskās domāšanas izglītību, jo visbiežāk, cilvēki, kas ir ārpus antroposofijas, spriež, ka tai nav pilnīgi nekādas praktiskas jēgas un nekā kopīga ar dzīvi. Tādi uzskati var pastāvēt tikai tad, ja lietas apskata un interpretē ārēji un virspusēji. Taču, patiesībā, tai ir jākļūst par pavedienu ikdienas dzīvē, kas ir spējīgs katru acumirkli pārveidoties jūtās un sajūtās, lai mēs uz dzīvi varētu paļauties droši.

2. Parādās cilvēki, kas uzskata sevi par praktiķiem un īsteno praktiskuma pamatprincipus. Bet jautājumam tuvojoties, atklāsim, ka, tā saucamā, praktiskā domāšana nav vispār nekāda domāšana, bet gan bezjēdzīga atkārtošanās un domāšanas ieradums. Ja mēs absolūti objektīvi novērotu praktiķu domāšanu un pārbaudītu to, ko ir pierasts saukt par domāšanas praksi, tad atklātu, ka tur slēpjas ļoti maz patiesās prakses, bet par praksi sauc to, ko cilvēks ir iemācījies: kā domājis ir skolotājs, kā tieši viņš ir domājis, kā viņš ir modelējis un kā to varētu atdarināt. Un, ja kāds domā savādāk, ja viņā domāšana nesakrīt ar to, kas kādreiz ir iemācīts, tad tādu cilvēku uzskata par nepraktisku cilvēku.

3. Bet, ja reiz bija atklāts kaut kas patiesi praktisks, tad to nekādā gadījumā nav paveicis kāds praktiķis. Kā piemēru apskatīsim, mūsdienu pastmarkas. Pašsaprotami bija uzskatīt, ka tas ir pasta praktiķu atklājums, bet tas tā nav. Pagājušā gadsimta sākumā, vēstuļu nosūtīšana bija saistīta ar daudzām neērtībām. Ja kāds gribēja aizsūtīt vēstuli, viņš devās uz kādu vietu, kur vēstuli varēja nodot. Tur viņam bija jāizskata dažādas grāmatas, ar kuru palīdzību viņš meklēja iespēju to īstenot un līdz ar to, jārisina vēl daudz sarežģītu jautājumu. Un šīs vienkāršās pastmarkas, kas šodien ir tik ierastas, parādījās tikai pirms sešdesmit gadiem. Tas nebija kāda praktiķa - pastnieka atklājums, bet gan kāda cilvēka, kas nemaz nepazina pastu. Tas bija anglis - Hills.

4. Kad notika šis atklājums, Anglijas parlamenta ministrs - atbildīgais par toreizējo pastu teica: "Jā, pirmkārt, neticami, ka sazināšanās ar šo vienkāršojumu tik ļoti izplatīsies, kā iedomājas šis nepraktiskais Hills, otrkārt, ja tas tiešām notiktu, pasta ēka Londonā šim nolūkam kļūtu par mazu. Lielajiem praktiķiem neienāca prātā, ka pasta ēka pielāgojas sazināšanās vajadzībām, nevis otrādi. Tikai tagad kļuva iespējams visīsākajā laikā panākt to, kas toreiz kādam "nepraktiķim", atšķirībā no "praktiķa", bija jāiekaro: šodien ir pilnīgi pašsaprotami, ka vēstule ar pastmarku tiks piegādāta.

5. Līdzīgi notika ar dzelzceļu. Kad 1835. gadā bija jāuzbūvē pirmo dzelzceļu Vācijā - no Nirnbergas līdz Furtai, medicīnkolēģijas bajāri, kad uzzināja, novērtēja tā būvēšanu kā nelietderīgu; bet, ja dzelzceļš tomēr tiks uzbūvēts, tad noteikti tā abās pusēs, jāuzceļ augstu dēļu sienu, lai garāmejošie cilvēki nesaņemtu nervu un smadzeņu satricinājumu.

6. Kad bija jāuzbūvē līnija Potsdama-Berlīne, galvenais pastmeistars - Nāgels teica: "Es sūtu ikdienu divus pasta vagonus uz Potsdamu un tie ir tukši. Ja cilvēki grib izmest naudu vienkārši ārā pa logu, tad tas viņiem ir jādara uzreiz." -Patiesībā, reālās dzīves fakti iet "praktiķiem" garām. Ir jāatšķir patiesu domāšanu no tā saucamās, domāšanas prakses, kas ir tikai ieaudzinātas, ierastas domāšanas izveidots viedoklis.

7. Gribu jums pastāstīt par kādu eksperimentu, kuru reiz izdarīju un akcentēt jūsu šodienas uzmanību: tas notika manu studiju laikā. Pie manis pienāca kāds jauns kolēģis, pilns starojoša prieka (kā tas mēdz būt ar cilvēkiem, kuriem ir kāda asa ideja) un teica: "Man tūlīt jātiek pie profesora Radingera (viņš toreiz vadīja augstskolas mašīnbūvi), es izdarīju lielu atklājumu. "Atklājums" bija saistīts ar vairākkārtēju tvaika spēka izmantošanu. Daudz viņš nespēja pateikt, jo steidzās pie profesora. Bet profesoru nesaticis, viņš atgriezās un izklāstīja man visu lietas būtību, kas drīz vien sāka atgādināt perpetum mobile. Bet tas tā nebija. –Kāpēc kaut kas tāds beidzot nevarētu būt iespējams? -Tiešām, kad viņš bija visu izstāstījis, man bija viņam jāsaka: "Jā, šī lieta ir asprātīgi un gandrīz pareizi izdomāta, bet praksē tam būtu jāizskatās tā, it kā kāds iekāpis vilciena vagonā, ar visu spēku grūž sienā un domā, ka vagons tūlīt iekustēsies. Tāds domāšanas princips ir tavā izgudrojumā." -Viņš to saprata un pie profesora vairs negāja.

8. Tā var ļoti ieslēgties savā domāšanā, un tas ir ļoti uzskatāmi neparastās, retās situācijās. Daudzi atrodas šādās kapsulās un ne vienmēr tas ir tik uzskatāmi kā mūsu piemērā. Taču tie, kas lietām pieiet tuvāk, zina, kā notiek lielākais daudzums cilvēku domāšanas procesu, tie redz. kā cilvēks it kā stāvot vagonā, no iekšpuses mēģina to iestumt; šie cilvēki stumj un domā, ka viņi ir tie, kas iekustinājuši vagonu. Daudz kas tāds, kas dzīvē rit pats no sevis, notiktu savādāk, ja šie cilvēki nebūtu tādi vagonā stāvoši stūmēji.

9. Patiesa domāšanas prakse rāda, ka pareiza pārliecība, patiesa domas izjūta ir iegūstama. Kādā veidā iegūst pareizu domāšanas pozīciju? Tam, kas tic, ka domāšana ir tikai tas, kas notiek cilvēka iekšienē, viņa galvā un dvēselē, tam nevar būt patiesas domāšanas izjūtas. Kas šādi domā, meklējot pareizu domāšanas praksi, to nepārtraukti pārņems kādas nepareizas izjūtas. Tā liek uzstādīt noteiktas prasības savai domāšanai. Kas grib patiesu domāšanas izjūtu paildzināt, tam sev ir jāsaka: "Ja es, izejot no lietām varu veidot domu, ja ar domu es varu pamatot lietas, tad domai, idejai jau sākotnēji ir jābūt lietās. Lietām ir jābūt veidotām pēc idejas, tikai tad es varu idejas izdibināt no lietām.

10. Cilvēkam jāiztēlojas, ka ar lietām ārējā pasaulē ir kā ar pulksteni. Bieži tiek izmantots cilvēka organisma salīdzinājums ar pulksteni, bet aizmirst to būtiskāko, ka tajā ir arī pulksteņmeistars. Jābūt skaidri saprotamam, ka zobrati griežas un pulkstenis iet, ne jau pats no sevis. To ir paveicis pulksteņmeistars, kas to ir salicis kopā. Pulksteņmeistaru nedrīkst aizmirst. Pateicoties domai, pulkstenis ir izveidots un doma ir iekš tā. Arī visā, ko sastopam dabā, ir ielikta doma un par to ir jābūt priekšstatam. Doma ir uzskatāmi redzama cilvēka radītajā, bet dabas radītajā to nevar tik viegli apjaust. Un tomēr tajā ir garīga darbība un to veic garīgas būtnes. Domājot par lietām, cilvēks pirmkārt domā izejot no tā, kas tajās ir ielikts. Ticība, ka pasaule ir radīta caur domu un nepārtraukti sevi reproducē, padara iekšējo domas pieredzi ražīgu.

11. Un vienmēr ir tā, ka neticība ir pretrunā garīgumam, tā, pat uz zinātniskiem pamatiem rada sliktāko domāšanas praksi. Piemēram, ja kāds stāsta par mūsu planētu sistēmas rašanos: ka, sākumā bija senā migla, kura sāka rotēt, saritinājās kādā centrālā ķermenī, no tā atdalījās lodes un šādi, mehāniski izveidojās visa planetārā sistēma. Tādējādi tas, kas to saka, izdara lielu domāšanas kļūdu, un šī visa tēma tiek pasniegta šodienas cilvēkiem samāksloti un nenopietni. Mūsdienu skolā rāda sekojošus eksperimentus: ūdens glāzē ievieto tauku pilienu, izdur tam cauri adatu un iekustina rotācijā. Tad no lielās lāses atdalās mazi pilieni. Rezultātā, samazinātā veidā iegūst planētu sistēmu un domā, ka skolēniem ir uzskatāmi parādīts, kā, tīri mehāniski, tas var izveidoties. Tikai nepraktiska domāšana var ar šāda samākslota mēģinājuma palīdzību izdarīt secinājumu, bet tas, kurš demonstrē mēģinājumu un pārnes to uz lielo pasaules sistēmu, aizmirst to, ko būtu labi neaizmirst - sevi pašu, to, ka viņš pats ir iekustinājis rotāciju. Ja nebūtu viņa, ja viņš to neizdarītu - tauku lāse nekad nesadalītos mazākos pilienos. Ja viņš tam pievērstu uzmanību un pārnestu to uz planetāro sistēmu, tikai tad tiktu veikta pilnvērtīga domāšana. Tādām domāšanas kļūdām ir neparasti liela loma, īpaši, šodienas zinātnē. Tās ir daudz būtiskākas lietas, nekā pierasts par to domāt.

12. Runājot par patieso domāšanas praksi, jāzina, ka domu var iegūt tikai no tādas pasaules, kur tā patiesi jau ir. Kā ūdeni var iegūt no glāzes, kurā šīs ūdens patiesi jau ir, tā domu var iegūt tikai no tām lietām, kurās šī domā jau ir. Pasaule ir radīta caur domu, tikai pateicoties tam, domu no tās var saņemt. Ja tas būtu savādāk, nekāda domāšanas prakse vispār nenotiktu. Ja cilvēks līdz galam sajūt visu šeit pateikto, tad viņš bez grūtībām tiks pāri visai abstraktai domāšanai. Ja cilvēkam ir pilna paļāvība tam, ka aiz lietām stāv doma, ka reālās dzīves procesi notiek izrietot no domas, tad viņš pievērsīsies domas praksei, kas ir veidota no patiesās realitātes.

13. Mēs gribam tagad parādīt kaut ko no minētās domāšanas prakses, kas ir vērtīgākais un būtiskākais tiem, kas stāv uz antroposofiskiem pamatiem. Tas, kas turklāt ir pārliecinājies par to, ka pasaule norit domās, ieraudzīs pareizas domāšanas izglītības svarīgumu. Pieņemsim, kāds sev saka: "Es gribu pilnveidot savu domu tā, lai patiesi, dzīvē vienmēr nonāktu pie pareiziem risinājumiem." Tādā gadījumā, viņam jāpieturas pie tā, par ko turpmāk runāsim. Ir jāmācās saprast to, kas tagad tiks pasniegts - tas ir lietišķi praktiskais pamatojums, un ja atkal un atkal pie tā tiecas un grib šādi ievirzīt savu domu, tam būs noteikts rezultāts, pat ja iesākumā tas tā nelikās. Domāšanā veidojas pavisam cita pieredze, ja par šādiem pamatojumiem pārliecinās.

14. Pieņemsim, kods mēģina sekojošo; vēro to, kas šodien notiek pasaulē, kas viņam ir saprotams un ko viņš pēc iespējas uzmanīgāk var novērot, teiksim – laika apstākļus. Viņš novēro mākoņu konfigurāciju vakarā, to, kā noriet saule utt. un precīzi iegaumē kādu no ainām, kuru ir redzējis. Viņš mēģina iegūto attēlu paturēt atmiņā visos sīkumos. Viņš atceras, cik vien iespējams daudz no šīs ainas un cenšas saglabāt to līdz ritam. Rīt ap to pašu laiku vai kādu citu bridi, viņš atkal novēro laika apstākļus un mēģina veidot precīzu priekšstatu par šo saistību.

15. Ja viņš šos attēlus liks secībā vienu aiz otra, tad viņam kļūs neparasti skaidrs tas, kā viņš savu domāšanu iekšēji bagātina un padara intensīvu. Un, savukārt, domāšanu padara nepraktisku tas, ka cilvēks ierasti ir noskaņots palaist garām detaļas pasaules notikumu secībā un patur prātā tikai vispārpieņemto, neskaidro priekšstatu. Vērtīgākais, būtiskāks, kas domāšanu bagātina, ir tieši prasme notikumu secībā veidot precīzus attēlus. Un tad sev teikt: "Vakar tas bija tā, bet šodien šādi", - un, turklāt, abi attēli, kas patiesībā ir atsevišķi viens no otra, atspoguļojas dvēselē iespējami uzskatāmi.

16. Un visbeidzot, tā ir īpaša pieredze - uzticēties reālai domai. Cilvēkam nav uzreiz jāizdara kaut kādi secinājumi, par to, ko šodien ir novērojis, nav jāsecina - kāds laiks būs rit. Tā viņš sabojās savu domāšanu. Viņam daudz vairāk ir jāuzticas tam, ka ārējā realitātē lietām ir savstarpēja saistība, ka rītdienīgais ar šodienīgo kaut kā ir saistīti. Viņam ir precīzi jāatspoguļo sevī to , kas notiek laika secībā un tad jāliek šos attēlus vienu pie otra un jāļauj tiem pāriet vienam otrā. Tas ir pilnīgi noteikts domāšanas pamatojums, kas ir jāiegūst, ja patiesi grib attīstīt lietu izprotošu domāšanu. Ir labi šādu pamatojumu iegūt tieši tajās lietās, kas vēl ir nesaprotamas un nepierastas, kā piemēram - laika apstākļi, un ir jābūt paļāvībai, ka ārējā saistība veidos ari saistību iekš mums. Tam jānotiek atturoties no domāšanas - tikai attēlos. Ir jāsaka sev: es vēl nezinu sakarību, bet es ļaušu lietām manī dzīvot un tās mani kaut kā attīstīsies, ja es mācīšos tieši atturību no spekulatīvā. Jūs redzēsiet, ka tur, neredzamajā cilvēka uzbūvē, kaut kas notiek, ja cilvēks, atturoties no spekulatīvās domāšanas, veido sevī iespējami precīzāku priekšstatu par notikumiem to secībā.

17. Cilvēkam ir astrālais ķermenis - šo tēlu dzīvības nesējs. Kamēr cilvēks spekulē, šis astrālais ķermenis ir sava "es" vergs. Tas neaprobežojas ar apzināto darbību vien, bet atrodas pareizā attiecībā ar visu kosmosu.

18. Tajā mērā, kādā mēs atturam sevi no patvaļīgās domas attīstības, kas veido pilnīgi nepareizus priekšstatus, tai paša mērā mūsos attīstās iekšējā pasaules doma un atstāj mūsu astrālajā ķermenī savu nospiedumu, bez mūsu ziņas. Tai mērā, kādā mēs ļaujamies pasaules gaitai, vērojot notiekošo un pēc iespējas mierīgi uzņemot tēlus savā domā un ļaujot tiem mūsos attīstīties, tai mērā mēs kļūsim mūsu neredzamajā uzbūvē arvien gudrāki. Ja mēs mācētu šādā notikumu gaitā, kas atrodas savstarpējā saistībā, ļaut attēlam pāriet attēlā, tā, kā šī pāreja notiek dabā, tad pēc kāda brīža kļūtu redzams, ka mūsu domāšana ir ieguvusi būtisku lokanību.

19. Tā jāmijiedarbojas ar lietām, kuras mēs vēl nesaprotam, bet ar tām, kuras mēs saprotam, mums jārīkojas savādāk, piemēram, tajos ikdienas notikumos, kas ir ap mums. Kāds, pieņemsim, kaimiņš ir kaut ko izgatavojis. Mēs domājam: "Kāpēc viņš tā rīkojas?"-Mēs iedomājamies: "Varbūt tas, ko viņš ir izdarījis šodien, ir gatavošanās tam, ko viņš grib izdarīt rīt." -Mēs iztēlojamies: 'To viņš rit darīs," -un sagaidām to, ko viņš patiešām izdara. Var gadīties, to mēs rīt redzēsim, ka viņš patiesi dara to, ko mēs iedomājāmies. Var arī būt, ka viņš paveic ko citu. Mēs redzēsim viņa rezultātu un mēģināsim pēc tā savu domu pilnveidot.

20. Tā mēs meklējam notikumus tagadnē, kurus iztēlē aizvadām nākotnē un nogaidām, kas notiks. Mēs varam veikt mēģinājumus ar cilvēka darbību vai kādām citām lietām. Tur, kur mēs kaut ko saprotam, tur mēģinām radīt attēlu par to, kam mūsuprāt būtu jānotiek. Gaidāmais notiek, tātad mūsu domāšana bija pareiza; un ir labi. Ja notiek kas cits, ne tas, ko bijām gaidījuši, tad mēs pārdomājam, kur tika izdarīta kļūda un mēģinām mūsu nepareizo domu labot, mierīgi izsekojam, kur bija kļūda un kā tas ir iznācis. Ja rezultāts ir tāds, kā mēs iedomājāmies, tad mums sevi ir īpaši jāsargā no "spožās paredzēšanas": "Jā, vakar es jau nojautu, ka tas notiks tā!"

21. Tas bija pamatojums, izrietošs no uzticēšanās, ka iekšējā nepieciešamība pati atrodas lietās un notikumos, ka darbībā pašā jau kaut kas ir ielikts, ka lietas virzās uz priekšu, un tas, kas tajās darbojas no šodienas uz rītdienu - ir domas spēks. Iedziļinoties lietās šie domas spēki kļūst apzināti. Tie nonāk apziņā ar šādu vingrinājumu palīdzību - kļūst apziņā esoši. Mēs esam saskaņā ar šiem spēkiem – ja notiek tā, kā mēs bijām paredzējuši. Tad mēs caur mūsu domāšanas darbību, nonākam iekšējā kopsakarībā ar reālām lietām. Tā mēs pierodam nevis prātot, bet pēc iekšējas nepieciešamības domāt, izejot no lietu dabas.

22. Bet ari citā veidā, mēs varam mūsu domāšanas praksi izglītot. Tas, kas ir noticis šodien, ir saistībā ar to, kas notika vakar. Piemēram, kāds jaunietis ir neaudzināts. Kas varētu būt par iemeslu? Mēs atgriežam notikumus, no šodienas vakardienā un konstruējam iemeslu, kuru mēs nezinām. Mēs sakām sev: "Es domāju, tas šodien ir noticis tādēļ, ka vakar vai aizvakar tas gatavojās notikt."

23. Mācās no tā, kas patiesi ir noticis, un caur to iepazīst - vai pareizi ir domājis. Ja ir atrasts pareizais iemesls - labi; ja priekšstats ir nepareizs, tad mēģinām noskaidrot kļūdu un atklāt, kā domas process ir attīstījies un kā lietas ir notikušas patiesībā.

24. Izdarot šos secinājumus, svarīgākais, ka mēs patiesi atrodam laiku, izskaidrot lietas tā, it kā mēs ar savu domāšanu bijām iekļuvuši tajās iekšā, iedziļinājāmies viņu iekšējās domas darbībā. Ja mēs to darām, tad apjaušam atkal un atkal, ka Cilvēks, kas augstākajā mērā to bija sasniedzis, kas sava domāšanā bija lietu iekšpusē, tāds cilvēks bija - Gēte. Psihologs Hainrods 1822. gadā savā "Antropoloģijas mācību grāmatā" teica, ka Gētes domāšana ir priekšmetiska. Pats Gēte par šādu atziņu bija iepriecināts. Tam bija jānozīmē, ka tā ir domāšana, kas ir iekš lietām, kas kustas, izrietot no lietu iekšējās nepieciešamības. Gētes domāšana bija redzējums, viņa redzējums - doma.

25. Gēte bija guvis lielus panākumus šādā domāšanā. Daudz lielākus, nekā kādā no gadījumiem, kad paskatījies pa logu, viņš kādam no klātesošajiem teica: "Pēc trim stundām līs." -Un tā tas arī notika. Gēte varēja pēc maza debess gabaliņa, ko redzēja pa logu, pateikt, kā mainīsies laika apstākļi tuvākajās stundās. Viņa pareizā, lietās esošā domāšana deva viņam iespēju paredzēt, kas patreiz notiekošajā gatavojas nākošajam notikumam.

27. Patiesi, ar praktisko domāšanu var sasniegt daudz vairāk nekā ir pierasts uzskatīt. Ja tas, par ko teicām, kļūs par domāšanas pamatu, tad redzēsim, ka tā kļūs patiesi praktiska, redzējums kļūs dziļāks, lietas tiks uztvertas daudz savādāk. Cilvēks mainīs savu attieksmi pret lietām un citiem cilvēkiem. Tas, kas viņā notiek, ir patiess process, kas izmaina visu viņa attieksmi. Būtu ļoti svarīgi cilvēkam patiesi mēģināt augt caur lietās esošo domāšanu; šādu vingrinājumu veikšana ir praktisks pamatojums domāšanai.

28. Kaut kas cits, ir vingrinājums, kas būtu īpaši jāveic tiem, kam parasti īstajā brīdī nekas vajadzīgais neienāk prātā. Tādiem cilvēkiem būtu jādara sekojošais: par visām varītēm, jāmēģina neķert katru acumirkli to, ko nes pasaules gaita un arī lietas sev līdz. Visnepieciešamākais šādiem cilvēkiem, būtu atgulties uz kādu pusstundu, nomierināties, ļaujot savai domai brīvi spēlēt. Lai domas raisās simtiem un tūkstošiem. Varbūt esat par kaut ko dzīvē norūpējušies; jūs pēkšņi iekļūsiet savā apziņā un rūpes jūs pārņems pilnīgi. Ja cilvēks rīkojas tā, viņš nekad nesagaidīs īstajā brīdī vajadzīgo domu. Bet ja viņš grib to apgūt, jārīkojas sekojoši: šajā pusstundā miera, viņam jāsaka sev: "Es gribu tik, cik man ļauj laiks, kaut ko pārdomāt, ko es pats izvēlos, ko es tikai caur savu brīvo prātu ienesīšu savā apziņā. Es, piemēram, tagad gribu pārdomāt kaut ko, ko esmu pārdzīvojis agrāk, varbūt kādā pastaigā pirms diviem gadiem. Es gribu toreizējo pārdzīvojumu pavisam brīvi ienest savā domāšanā un gribu par to, tikai kādas piecas minūtes, padomāt. Visu lieko prom šajās piecās minūtēs". Pašam jāizvēlas sev to, par ko grib domāt. Izvēlei nav jābūt grūtai. Sākumā neizdodas ar tik sarežģītiem vingrinājumiem iedarboties uz savu domāšanas procesu, bet ir jāmēģina atbrīvoties no visa apkārtējā, ko nes dzīve. Un, ja kādam nekas nenāk prātā, tad varam atrast atrisinājumu - atvērt grāmatu, un pārdomāt to, ko izlasījām pirmajā acu uzmetienā. Vai arī pateikt sev: "Pārdomāšu to, ko es priekšpusdienā, kādā mirklī redzēju veikalā, kam es parasti nepiegriežu vērību. Tam ir jābūt kaut kam, par ko jūs citā gadījumā nepadomātu.

29. Ja veic šādus vingrinājumus atkal un atkal, tad panāk to, ka idejas nāk īstajā brīdī, pareizajā mirklī ienāk prātā tas, kam ir jāienāk prātā. Tā domāšana kļūst kustīga un tam ir liela nozīme cilvēka praktiskajā dzīvē.

30. Kāds cits vingrinājums ir īpaši piemērots iedarbībai uz atmiņu. Sākumā mēģina vispārējos vilcienos atcerēties kādu vakardienas notikumu. Parasti, cilvēku atmiņa ir ļoti pelēka. Tie priecājas, ja izdodas atcerēties tā cilvēka vārdu, kuru satika vakar. Bet ar to nedrīkst apmierināties, ja mēs gribam savu atmiņu izglītot. Mums ir sistemātiski jāmēģina atcerēties notikušo un jāsaka sev: "Es gribu precīzi atcerēties visu par cilvēku, kuru esmu vakar redzējis; arī to, kādā telpas stūrī es viņu redzēju, kā viņš bija ģērbies un kas viņam bija apkārt. Gribu skaidri redzēt šo tēlu. Arī viņa apģērbu gribu iztēloties skaidri." -Tā, liela daļa cilvēku sapratīs, ka viņi to nemaz neprot. Cik daudz tiem trūkst, lai iegūtu patiesu priekšstatu par to, ko viņi ir satikuši vakar un ko pārdzīvojuši.

31. Visbiežāk, cilvēks nav pieradis atsaukt atmiņā to, ko vakar ir pārdzīvojis. Kāda universitātes profesora mēģinājums ar saviem klausītājiem parādīja, ka no trīsdesmit klātesošajiem, tikai divi novēroja notikušo precīzi, bet divdesmit astoņi -neprecīzi. Laba atmiņa ir tikai precīzas novērošanas rezultāts. Pie labas atmiņas nonāk precīzas novērošanas ceļā.

32. Vispirms atcerēsimies precīzi to, ko vakar pārdzīvojām. Un to, ko nevaram atcerēties, mēģinām radīt iztēlē. Jāizveido pēc iespējas pilnīgu attēlu. Pieņemsim, jūs pavisam aizmirsāt, vai tam, ko bijāt satikuši, bija brūni vai melni svārki. Jūs iedomāsieties: "Viņam bija brūni svārki un brūnas bikses, vestei bija tādas un tādas pogas, kaklasaite bija dzeltena un tur bija tāds priekšmetu izvietojums, siena bija dzeltena, pa kreisi stāvēja liela auguma cilvēks, pagāja mazāka auguma cilvēks", utt..

33. Tas, ko atceramies, ieņem vietu šajā attēlā, to, ko nevaram atcerēties - papildinām un novedām līdz galam, lai tikai garā iegūtu pilnvērtīgu attēlu. Ir iegūts nepareizs attēls, bet tas, ka jūs cenšaties iegūt pilnīgu tēlu, jūs tagad būsiet iemācījušies precīzi novērot. Un turpiniet veikt šādus vingrinājumus. Kad būsiet to 50 reizes paveikuši, tad ar 51. reizi precīzi zināsiet, kā izskatījās tas, ko satikāt vakar un kā viņš bija apģērbies; jūs precīzi atcerēsieties visu, līdz pēdējai vestes pogai. Jūs nevarēsiet vairs pārskatīties un tas iespaidos jūs katru acu mirkli. Jūs panāksiet savas atmiņas uzlabošanos, kā saprātīgas novērošanas rezultātu.

34. Īpaši labi, turklāt, ir atcerēties ne tikai vārdu un paturēt prātā dažas cilvēka sejas izteiksmes, bet gan mēģināt atrast pēc iespējas pilnīgākus tēlainus priekšstatus, kuri katru acumirkli izplešas; un ja kaut ko nevar atcerēties, tad konstruējot, mēģināt tēlu pabeigt. -Drīz vien pamanīsim, kaut arī tas parādās šādā apkārtceļā, ka mūsu atmiņa kļūst īstāka un patiesāka.

35. Īpaši svarīgs ir vēl sekojošais: cilvēkam ir noteikta vēlēšanās, kad viņš ko pārdomā, nonākt pie kāda rezultāta. Viņš domā, kā viņam jādara šis vai tas un nonāk pie viena vai otra rezultāta. Tā ir ļoti saprotama nepieciešamība. Bet tas nav tas, kas noved pie praktiskas domāšanas. Katra pārāk liela steiga ved nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Tādās lietās ir jābūt pacietībai.

36. Tev piemēram ir jāaizpilda kaut kas ar iztēles palīdzību; tu vari to darīt tā vai citādāk, pastāv dažādas iespējas. Ir jābūt pacietībai. Jāmēģina iedomāties, kā būs, ja to izdara šādi. Tad jāmēģina iedomāties, kā varētu izskatīties citādāk. Tagad var pamatot, kāpēc dodam priekšroku vienam vai otram variantam. Neapstāsimies pie vienīgā varianta, bet pacentīsimies iztēloties šīs divas iespējas. Un tad sev pateikt; "Jā, tagad es nomierinos un beidzu domāt.'

37. Mēdz būt cilvēki, kas sāk nervozēt, bet ir ļoti svarīgi pārvarēt nemieru un pateikt sev: "Lūk iznāk tā un tā; tagad es par to kādu brīdi nedomāšu." -Atstāj to līdz rītdienai un tad atkal atsauc atmiņā abus variantus. Atklāsies, ka lietas šai laikā ir izmainījušās, šodien tās izskatās savādāk un mēs apsveram tās, katrā ziņā, pamatīgāk nekā vakar. Lietas satur sevī iekšēju nepieciešamību un mums jāļauj šai iekšējai nepieciešamībai brīvi darboties mūsos. Ja tā brīvi mūsos darbosies, mūsu domāšana bagātināsies un turpmāk dos mums iespēju pieņemt vispareizāko lēmumu. Tas ir ļoti nepieciešami.

38. Ja kāds mums jautā padomu par kādu no iespējamībām, tad mēs esam izvēles priekšā. Te vajadzīga pacietība, nedrīkst pārsteigties ar savu izvēli vai lēmumu, bet mierīgi jāļauj šīm iespējām brīvi izpausties. Tautā saka: "Pirms pieņem lēmumu, šo lietu vajag izgulēt." -izgulēšana vien neko nedod. Ir svarīgi apdomāt divas vai, labāk, vairākas iespējamības, kas turpina, bez apzinātas iejaukšanās darboties un attīstīties, tad atgriežas atpakaļ pie lietām. Tādējādi, ieraudzīsim, ka iekšējais domas spēks atdzīvojas un domāšana kļūst lietišķāka un praktiskāka.

39. Un lai kas ar! cilvēks būtu pasaulē, vai viņš strādā pie skrūvspīlēm vai pie arkla, vai nodarbojas ar ko citu, šis cilvēks kļūst par praktisku domātāju visikdienišķākajās lietās. Tā vingrinoties, viņš tver un apskata lietas pasaulē pavisam savādāk. Vispirms šos vingrinājumus saskatot iekšēji, tie ir noderīgi apkārtējā pasaulē un tajos ir liela nozīme apkārtējai pasaulei. Un tas ir ļoti būtiski.

40. Gribu piedāvāt jums kādu piemēru, cik tas ir svarīgi - patiesi praktiski domāt. Kāds, ar trepju palīdzību, uzrāpjas kokā, kaut ko tur izdara, krīt lejā, sasitas un ir-pagalam. Pirmais, kas ienāk prātā, irtas, ka viņš mira kritiena rezultātā. Tad teiktu, ka kritiens bija cēlonis un nāve - sekas. Tas izskatās pēc cēloņu un seku saistības. Sakarā ar to mēs varam izdarīt tikai kādus šausmīgus pieņēmumus. -Varbūt tur augšā viņu ķēra sirdstrieka, kuras rezultātā viņš ir nokritis lejā. Rīcības ir tieši tādas pašas kā pirmajā gadījumā. -Tā var pilnīgi sajaukt vietām cēloni un sekas. Dotajā piemērā tas ir ļoti acīmredzami. Bieži nav tik uzskatāms tas, kur ir notikusi šī cēloņu un seku sajaukšana. Tādas domāšanas kļūdas ir ārkārtīgi biežas. Jāsaka, ka mūsdienu zinātnē tiek izdarīti tieši tāda rakstura secinājumi, kur tiek jaukti cēlonis un sekas. Tikai cilvēki to nesaprot, jo nepatur domāšanas iespēju.

41. Būtu jāmin vēl kāds piemērs, kas pavisam uzskatāmi parādītu kā tiek izdarītas tādas domāšanas kļūdas, un kas jums parādītu, ka cilvēkam, kas ir veicis šādus vingrinājumus, tas nedraud. Kāds zinātnieks ir teicis, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa; tātad: tas, ko es iepazīstu, pētot pērtiķi, spēki, kas darbojas viņā, pārveidojoties -veido cilvēku. -Tā tas būtu jāuztver. Apskatot domāšanas nozīmi, mums jāizdara sekojoša atkāpe. Iedomāsimies, ka šis cilvēks tika neparastā veidā, pilnīgi viens, novietots uz zemes, viņam apkārt ir tikai pērtiķi, no kuriem, saskaņā ar viņa teoriju, ir izveidojies cilvēks. Viņš ļoti dziļi pēta šos pērtiķus, veido ļoti pilnīgu priekšstatu par to, kas ir pērtiķis. Tagad viņam būtu jāpamēģina no šī priekšstata par pērtiķi, pāriet pie priekšstata par cilvēku, kuru viņš līdz šim vēl nebūtu redzējis. Redzēsim, ka viņš to nevar veikt, viņa priekšstats par pērtiķi nekad nevar pārvērsties priekšstatā par cilvēku.

42. Ja viņam ir patiesas domāšanas spēja, viņam būtu jāsaka sev: "Mans priekšstats par pērtiķiem nevar pāraugt priekšstatā par cilvēku, tātad tas, ko es novēroju pērtiķos, nepāriet tajā, kas ir cilvēkos. Ir jāparādās vēl kaut kam, ko es neprotu vēl saskatīt." -Viņam tad būtu jāsaskata pērtiķos, bez jutekliskā, vēl kaut kas virs-juteklisks-garīgs, tas, ko viņš nespēj uztvert; kas, tad arī vispirms varētu pāriet cilvēkā.

43. Mēs negribam nonākt pie neiespējamā, bet parādīt domāšanas kļūdas, kas slēpjas katrā teorijā. Ja cilvēks domātu pareizi, viņš nonāktu pie saprašanas, ka nevar neņemt vērā garīgus priekšnosacījumus. Savās pārdomās jūs redzēsiet, ka vesela virkne cilvēku, tādā veidā ir izdarījusi fantastiskas domāšanas kļūdas. Tādas kļūdas neizdarīs tas, kas savu domāšanu izglīto augstākminētajā veidā.

44. Tiem, kas patiesi spēj pareizi domāt, šāda, izkropļota doma, kas ir lielākajā daļā literatūras, it sevišķi dabaszinātniskās literatūras, var izraisīt reakciju līdz pat fiziskām sāpēm. Lai gan neko nevarētu nostādīt pret lielajiem panākumiem objektīvo pētījumu laukā.

45. Tagad nonākam pie tēmas, kas saistīta ar domāšanas tuvredzību. Patiesi ir tā, ka cilvēks nemaz nezin, ka viņa domāšana nemaz nav tik ietilpīga, bet gan lielākoties, ir ierastas domāšanas rezultāts. To cilvēku spriedumi, kas pasauli un dzīvi caurskata, ir pavisam savādāki, nekā tiem, kas to neprot, vai arī prot to ļoti mazā mērā, kā, piemēram, materiālistiski domātāji. Pārliecināt kādu pašos pamatos, pat ja tavi pamati ir ļoti labi un solīdi nemaz nav tik vienkārši. Bieži vien ir veltīgi, censties pamatos pārliecināt, īpaši tos, kas dzīvi pazīst maz, jo viņi šos pamatus, no kuriem izriet mūsu apgalvojums, nemaz nesaskata. Ja viņš ir pieradis visā saskatīt tikai materiālo, viņš paliks pie šī domāšanas pieraduma.

52. Antroposofiskas kustības svarīga misija ir tas, ka cilvēku domāšana nonāk kustībā, izglītojas un apgūst to, ka gars atrodas lietās. Ja antroposofiskā kustība aizdegtos ar tādiem uzskatiem, tā varētu dibināt kultūru, no kuras nekad neiznāktu domātāji, tādi, kā tie cilvēki, kas gribētu iestumt vagonu atrodoties tā iekšpusē. Ja dvēsele ir iemācījusies domāt par lieliem dzīves faktiem, tad ari par zupas karoti tā domā pareizi. Un ne tikai par zupas karoti, bet cilvēki iemācīsies praktiskāk iesist naglu vai piekarināt gleznu, nekā viņi to darīja agrāk. Ir ļoti svarīgi, ka mēs mācamies apskatīt dvēseles garīgo dzīvi kā kaut ko pilnīgu, un ka mēs caur to kļūstam arvien praktiskāki un praktiskāki.

(Tulkoja: Marita Bruhne, Aleksandra Gratz)

www.antroposofija.lv