« Atpakaļ

B. C. J. Lievegoeds

Divdesmit pirmajam

gadsimtam pretī

Astoņas lekcijas, nolasītas Spring Valley,

papildinātas ar Ramona Brülla interviju.

1965

Bernards Lievegoeds ir dzimis 1905. gadā Indonēzijā. Viņš studēja medicīnu Holandē; studiju laikā it īpaši nodarbojās ar bērnu psihiatrijas jautājumiem. Bija viens no dziednieciski pedagoģiskās patversmes dibinātājiem Holandē. Pēc doktora grāda par mūzikas terapiju iegūšanas, viņš īpaši nodarbojās ar cilvēku vadības problēmām industriālos uzņēmumos. 1954. gadā kļuva par Roterdamas universitātes profesoru. Šajā laikā viņš nodibināja Nīderlandes Pedagoģisko institūtu (NPI), kas, balstoties antroposofiskajā cilvēkmācībā, srādā  uzņēmumu padomdošanā. 1970. gadā nodibināja Driebergenas Brīvo augstskolu.

Saturs

Priekšvārds vācu izdevumam

1. Divdesmitais gadsimts

2. Virpulis

3. Labo darīt

4. Trejādi pārbaudījumi

5. Jaunā morāle

6. Grupu veidošanās - grupu dzīve

7. Trīsdalījums un tagadnes garīgā signatūra

8. 21. gadsimtam pretī

Pielikums: Ramona Brülla intervija ar Bernardu Lievegoedu

Priekšvārds vācu izdevumam

Sekojošās lekcijas tika nolasītas 1965. gadā jauniem amerikāņiem Spring Valley pie Ņujorkas.

Pirms tam bija divas lekcijas Ņujorkā, kurās piedalījās vairāk nekā simts jaunu cilvēku. Šīs lekcijas nav stenografētas vai ierakstītas magnetofonā. Tajās runa bija par Mihaela darbību kopš 1879. gada un par garīgo situāciju cilvēkiem, kuri ir piedzimuši mūsu gadsimtā.

Līdz ar to tās bija kā ievads turpmākajām lekcijām netālajā Spring Valley. Klausītāju kodols bija dzirdējuši Ņujorkas lekcijas, tāpēc varēja tālāko saistīt ar tām. Tādēļ pirmā lekcija bez ievada uzreiz “ir iekšā pa durvīm” un turpina tur, kur tika pārtraukts Ņujorkā.

Šīs lekcijas tika nolasītas cilvēkiem, kam bija zināmas centrālās antroposofiskās idejas.

Kad Amerikā runā ar jauniem cilvēkiem, tad ir vajadzīga cita valoda nekā Eiropā, it īpaši Vācijā: īsi, pregnanti teikumi, kas tieši virzīti uz mērķi un uzrunā gribu. Tas skaidri parādās amerikāniski-angliskajā tekstā. Tulkojot lekcijas tad atpakaļ nīderlandiešu vai vācu valodā, rodas grūtības, jo, burtiski tulkojot, viss skan citādi un tādēļ dažreiz tekstu bija jāpārraksta no jauna. Tomēr šajā tulkojumā tika mēģināts, cik vien iespējams, saglabāt lekciju sākotnējo raksturu.

Amerikas-Kanādas izdevumu nodrošināja turienes draugi, un lektors tos vairs netika koriģējis. Lekcijas tika nolasītas ņemot vērā toreiz tuvojošos gadsimta pēdējo trešdaļu. Šis tas, kas tur tika attēlots kā nākotne, tagad jau ir realitāte un ar to ir kļuvis tikai skaidrāks un neatliekamāks.

Šis piektais izdevums tika papildināts ar interviju no laikraksta “Info3”, kur es pievēršos tuvajai gadsimtu mijai.

Ceista, 1991. gada martā

Bernards Lievegoeds

I Divdesmitais gadsimts

Uzdosim jautājumu: kāda ir antroposofijas un antroposofiskās kustības nozīme šodienas pasaulē? Ja gribam uz to atbildēt, tad varam sākumā vadīties no divējādiem ieskatiem.

Viens teiktu: antroposofi veido vienu no daudzām mazām sektām, ar aptuveni 30000 dalībnieku, bez ietekmes uz pasaules norisēm. Šī sekta gan ir šo to paveikusi. Tās locekļi, piemēram, ir nodibinājuši skolas, kurās iepriecinošā veidā tiek mācīti bērni.

Bet ir arī cits uzskats: ņemot vērā garīgo īstenību, skaitās nevis kvantitāte, bet gan kvalitāte - apziņas kvalitāte; gribas impulsu kvalitāte. Jau viens cilvēks, kurš kaut kur pasaulē nodarbojas ar garīgu realitāti, ir kā gaisma, kas caurstaro plašu zemes rajonu, kā pat vienas sveces gaisma, kas deg tumšā istabā, sasniedz visas sienas.

Ja kādā zemes daļā vai lielā zemē viens vai vairāki cilvēki īstā nozīmē nodarbojas ar garīgām realitātēm, tad garīgā skatījumā šī zemes daļa nav tumša. Nodarbojoties ar garīgām realitātēm, svarīga ir apziņas kvalitāte. Tādēļ šodien, runājot par antroposofiju, mēs varam sev jautāt: “Vai mums patiešām ir tā apziņas un gribas kvalitāte, kas ir vajadzīga mūsu laikam?” Atbilde var nākt tikai no pilnīga godīguma un pieticības apziņas.

Līdz 1500. gadam pēc Kristus cilvēci vadīja hierarhijas. Viss, kas notika līdz 1500. gadam - to Rudolfs Šteiners, antroposofijas dibinātājs, teica jaunajiem skolotājiem 1922. gadā - bija atkārtojumu atkārtojumu atkārtojums.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viss, kas notika grieķu un romiešu kultūrās un viduslaikos, vienmēr bija vēl viens atkārtojums tam, ko hierarhijas bija nesušas pasaulē iepriekšējos laikmetos. Kopš 1500. gada, pēc Rudolfa Šteinera teiktā, pirmo reizi pasaules attīstībā, pirmo reizi kopš senā Saturna laikiem, cilvēce ir līdzatbildīga par pasaules Visuma nākotnes tapšanu. Pirmo reizi tas, kas notiek kopš 1500. gada, nav atkārtojums: tas ir jauns.

Jaunais instruments ir “apziņas dvēseles” attīstība. Pirms 1500. gada, pirmajos pēcatlantīdas laikmetos, cilvēces vadoņus inspirēja hierarhiskās būtnes. Šādi vadoņi bija seno grieķu pusdievi. Arī par Gilgamešu tika teikts, ka par vienu trešdaļu viņš bija cilvēks un par divām trešdaļām dievs. Tas nozīmēja: viņu bija cauraudusi hierarhiska būtne, kas kā vara darbojās caur šo varoni, kurš vadīja cilvēci. Tikai pēc 1500. gada īstenībā sākās cilvēku vadīšana caur cilvēkiem pašiem.

Rudolfs Šteiners teica, ka lielais Saules mistēriju vadonis Atlantīdas laikos, Manu, it kā bija arī “dievišķais Manu” un ka pēc 1500. gada būtu jānāk “cilvēcisko Manu” laikam, cilvēciskiem vadoņiem, kuri rīkojas ar Saules mistēriju garīgajiem spēkiem.

Šo pāreju ap 1500. gadu modernā vēsture īpaši neatzīmē. Gadu simtiem ilgi cilvēki nebija spējīgi redzēt garīgo pasauļu realitāti. Ap 1500. gadu cilvēku pasaulē iedarbojās pirmā hierarhija un deva viņu fizioloģijai pilnīgi jaunu impulsu. Līdz tam kosmiskā inteliģence dzīvoja cilvēkos citā veidā. Senie teksti, piemēram, Homērs vai Kalevala attēloja dievus, kas bija pavisam tuvi cilvēkiem, tik tuvi, ka viņi tiešām ienāca cilvēku dzīvē un runāja ar viņu sirdīm un saprātu caur mistērijām. Gudrība nebija vienkārši saprāta zināšanas, nebija intelektuāla; gudrība piepildīja visu cilvēka būtību, staroja no sirds spēkiem; tā bija kaut kas, kas bija tik vienots ar cilvēku, ka gudrība viņam nevis bija (piederēja), bet gan viņš pats bija gudrība. Tā vienkārši dzīvoja viņā, tā nepiederēja viņam.

Pirmā hierarhija iejaucās cilvēku attīstībā sekojošā veidā: spēju domāt, radīt domas tā pārvietoja no sirds uz smadzenēm. Šis ir tas punkts, kur īstenībā iesākas “individuālā inteliģence”.

Erceņģelis Mihaels bija lielo Saules mistēriju “kosmiskās inteliģences”pārvaldītājs. Mihaels visos laikos ir bijis Saules mistēriju pārvaldītājs. Senie tēlojumi un sāgas stāsta mums, ka noteiktos vēstures momentos Mihaels ir runājis un iejaucies cilvēces likteņos. Cilvēces īstenās attīstības vadītājs vienmēr ir bijis Mihaels. Viņš caurauda cilvēces vadoņu būtību senajās kultūrās.

Tātad iespēja domāt, veidot domas, kopš jaunākajiem laikiem pārbīdījās no sirds, no kurienes tā bija pildījusi visu cilvēku, uz smadzenām, uz galvas pusi. Intelekts attīstījās - tagad pavisam jaunā veidā: Mihaels zināmā mērā atkāpās, un inteliģence varēja tikt vadīta tikai no cilvēka smadzenēm, kurām vairs nebija noteikti jātiek inspirētām. Kad nu inteliģence tagad varēja tikt radīta caur cilvēka būtību pašu, Arimanam varēja izdoties sagrābt cilvēka smadzenes - domāšanu. Kamēr cilvēku sirdīs vēl dzīvoja kosmiskās domas, viņš nevarēja gūt nekādu iespaidu. Tajā acumirklī, kad cilvēciskā domāšana aizceļoja uz smadzenēm, Arimans varēja ielauzties un līdz ar to sākt saistīt cilvēku domāšanu.

Mainījās vēl kaut kas. Savā deviņpadsmitajā no “Vēstulēm dalībniekiem” (“Kas Zeme īstenībā ir makrokosmosā?”) Rudolfs Šteiners apraksta, ka dabā nemitīgi valda jaunu augšanas spēku pārpalikums. Kad pavasarī augi plaucē savus pumpurus, tajos ir vairāk dīgšanas spēka, nekā tie izmanto savai augšanai. Šie pārpalikušie spēki, kuri tad izstaro Kosmosā, ir svaigie dīgšanas spēki nākamajām lielajām kosmiskās attīstības stadijām, nākotnes Jupitera attīstībai. Tāda ir situācija dabā. Taču kopš 1500. gada šāds pārpalikums ir arī attiecībā uz cilvēka gribas spēkiem. Tie izstaro kopā ar jaunajiem dīgšanas spēkiem. Gribas spēku pārpalikums ir cilvēkā - gribas spēks, kas izstaro Kosmosā. Un arī šis uzvijas gribas spēks veidos vienu daļu no spēkiem, kuri reiz izveidos jauno kosmisko radīšanu. Cilvēce jau tagad līdzdarbojas nākamo pasauļu radīšanas procesā ar saviem gribas spēkiem. Labajam - kad tā savus gribas spēkus liek lietā garīgi, nelabajam - kad liek tos lietā materiālistiski. Cilvēks tagad ir atbildīgs par to, ko viņš grib. Tas ir mūsu tagadējās situācijas pilnīgi jauna veida aspekts! Rudolfs Šteiners norādīja uz to, ka domāšanas spēki it kā pakāpeniski mirst. Tie tagad vairāk atklāj tikai domāšanas ēnas par to, kas senākos laikos bija dzīvs. Mums šodien, pat veidojot domas par Saturna, Saules, Mēness un Zemes attīstību, tās tomēr paliek nedzīvas, ciktāl mēs “zinām” tikai ar mūsu galvām.

Taču: gribas spēki rada Zemei ceļu uz no jauna plaukstošu dzīvību. Tikai tur, kur zināšanas par pārjutekliskiem faktiem un domājošu to apstrādi vienlaicīgi iekļauj arī gribu, tikai tur šīs domas kļūst dzīvas. Rudolfs Šteiners to apkopo vienā teikumā: “Pagātne, metot ēnas, nākotne, saturot sevī īstenības dīgļus, tās tiekas cilvēka būtībā. Un šī tikšanās ir cilvēka dzīve tagadnē.”

Dabiski, ka var rasties maldi, vienpusība; no vienas puses - tikai uzkrāt zināšanas un domas; no otras puses - vienmēr tikai gribēt, gribēt bez gribas impulsu garīga satura. Tikai tur, kur gribu piepilda garīgs saturs, var tiešām būt runa par “cilvēka dzīvi tagadnē”. Tā mēs saprotam, ka cilvēce līdzdarbojas nākotnes pasauļu radīšanā ar saviem garīgotajiem gribas spēkiem. Ar savām galvām mēs varam veidot garīgā pilnas domas, bet, no galvas nākot, šīm domām ir jācaurauž mūsu gribu.

Un varbūt es drīkstu paraksturot, par ko ir runa mūsdienu situācijā: mums jāmācās gribēt - gribēt spirituālā, caurgarīgotā veidā: ar garīgu saturu. Cilvēces nākotnei patiesībā skaitās tikai tas, ko mēs gribam, nevis panākumi rīcībā. Griba ir tā, kas skaitās, tas, ko mēs sagādājam papildus gribas spēkiem pāri tam, kas ir nepieciešams rezultātam - tātad šo gribasspēku pārpalikums, kurš tad izstaro Kosmosā: tie būs jauno pasauļu dīgļspēki.

Pēc 1500. gada Mihaels atkāpās no cilvēces. Viņš ilgāk vairs neuzturēja saistību ar domām, kuras tagad tika radītas cilvēku smadzenēs. Tagad viņš sāka gatavoties savai atnākšanai kā Laika garam 1879. gadā: savu ietekmes laiku viņš sagatavoja kosmiskā skolā, kur vēlreiz nolika varenas imaginācijas to dvēseļu priekšā, kuras vēl nebija inkarnētas, bet kurām vajadzēja nonākt uz Zemes deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitajā gadsimtā. Viņš vēlreiz nodeva “kosmisko inteliģenci”, kuras pārvaldītājs bija bijis kopš atlantiskajiem laikiem. Un šīs skolas “saturs” bija tas, ko Rudolfs Šteiners mums ir nodevis ar antroposofiju.

Rudolfam Šteineram - vienam no tiem cilvēces vadoņiem, kuri darbojās no Saules mistēriju centrālajiem spēkiem - bija dots uzdevums nest uz Zemi šo kosmisko inteliģenci 20. gadsimtā, ieliet to cilvēcisku domu formās un vārdos. Caur to tā varēja kļūt piemērota cilvēcisku jūtu un cilvēciskas gribas inspirēšanai.

Antroposofija atklātībā vispirms parādījās filozofijas formā, kā iekšējas attīstības ceļš un kā kosmoloģija. Vēlāk nāca klāt Jaunās Derības skaidrojumi, it īpaši četru evaņģēliju, un pēc Pirmā pasaules kara Mihaela-gudrība tika iepludināta ezotēriskas skolas formā. Mēs tātad varam izsekot sekojošo:

          1879.g.       Mihaels uzņemas savu “Laika gara” uzdevumu.

          1899.g.       “Kali-Yuga” beigas, 5000 gadus ilgušā “tumšā laikmeta”beigas.

          1900.g.       Jaunas gaismas laikmeta sākums. Tagad atkal uz Zemi var plūst

                            garīga gaisma.

Mēs varam izsekot, kā Rudolfs Šteiners šo kosmisko gudrību ieved pasaulē trīs soļos, trīs septiņgadu periodos. Pirmajā periodā (ap 1902. - 1909. g.) viņš publicē savu “Brīvības filozofiju”, grāmatu “Kā iegūt augstāko pasauļu atziņas?” (tajā viņš apraksta iekšējas attīstības ceļu) un “Teozofiju”. Šis periods beidzas ar grāmatu “Slepenzinātne, īss apskats”, tā ir visas mūsu Zemes un cilvēka vispārējās kosmogonijas skice.

Starp 1909. un 1916. gadu tiek tālāk attīstītas mākslas. Jauna kustību māksla (eiritmija), runas veidošanas māksla, tiek veidota jauna dramatiskā māksla. Īsā laikā Rudolfs Šteiners uzraksta savas četras “Mistēriju drāmas”. Arī evaņģēliju jaunatklāsme piederas šeit. 1917. gadā Rudolfs Šteiners publicē savas atziņas par cilvēku kā trīsdaļīgu būtni, un no 1916. gada līdz 1923. gadam viņš izstrādā trīsdaļīgā sociālā organisma struktūras. - Pirmo septiņu gadu laikā antroposofija tika likta priekšā locekļiem kā viena vienīga liela imaginācija. Otrajos septiņos gados tā tika saistīta ar rakstura, cilvēka dabas spēkiem, kuri tagad varēja attīstīties mākslu jomā un reliģiskā atjaunotnē. Trešajos septiņos gados Rudolfs Šteiners izlauzās līdz gribas dzīvei un līdz ar to radīja pamatu garīgai audzināšanas mākslai jauna veida skolās; iesākumus paplašinātai dziedniecības mākslai; bioloģiski-dinamiskās lauksaimniecības kustību, un noslēgumā kustību par “sociālā organisma trīsiedalījumu”.

1923. gada beigās uz Ziemassvētkiem Rudolfam Šteineram kļuva iespējams realizēt Vispārējās Antroposofiskās biedrības pamatakmens likšanu.

Šīs “Ziemassvētku tikšanās” laikā viņš nodibināja jaunās mistērijas. Tas nozīmē: viņš veda šīs mistērijas līdz pat cilvēka gribai. Pēc tam viņš norādīja: tagad es pats saistīšos ar Antroposofisko biedrību. Es izveidošu valdi un būšu tās pirmais vadītājs. Valde būs orgāns darbiem un rīcībai, kā arī ieskatam garīgās kopsakarībās ... Ar citiem vārdiem sakot: “iniciatīvas valde”. Tas nozīmē, ka šeit lietas būs jādara, ne tikai abstrakti jāizzina, ne tikai jāsajūt. Ir nepieciešams, ka kaut kas tiek izzināts, izjusts un galu galā izdarīts.

Tas ir pārskats laika posmam, kurā šajā gadsimtā darbojās Rudolfs Šteiners. Šādi septiņgadu ritmi dzīvo visā antroposofijas attīstībā. Tamlīdzīgi ritmi caurvij kosmiskās attīstības norises. Dienas un nakts ritms, gada ritms, Saules gaitas caur Zodiaka loku ritms - itin visi tie ir ierakstīti Kosmosā ar hierarhiju darbību evolūcijas pagājušo ciklu laikā. Tagad ir arī viens jauns attīstības ritms. Tas ir 33 1/3 gadu ritms. To Kosmosā ir ierakstījusi Kristus zemes dzīve, un tas aptver laiku no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām pēc 33 1/3 gadiem.

Kristus dzīve uz zemes izraisīja, ka 33 1/3 gadu ritms no brīža, kad Kristus pirms-Lieldienu svētkos piedzīvoja nāvi, kļuva piemītošs katrai patiesi kristīgas attīstības norisei. Senie dienu, gadu, gadsimtu ritmi ir realitātes. Taču no šī laika zemes dzīvi caurvij jauna realitāte, kuru izsauca Kristus dzīve. Rudolfs Šteiners reiz norādīja uz sekojošo: kad pasaulē kaut kas notiek, un pie tam dzimst impulss, tad tas zināmā mērā nozīmē šī impulsa Ziemassvētku dienu, 33 1/3 gadus pēc tam šis impulss piedzīvos savas Lieldienas, savu augšāmcelšanos.

Kurš to zina, tas noteikti var atrast šo slēpto 33 1/3 gadu ritmu gan savā paša dzīvē, gan sociālās dzīves norisēs. Tas vienmēr ir spēkā tad, kad impulss ir saistīts ar Kristus tapšanas spēkiem, kā tie darbojas cilvēcē.

Mūsu gadsimtā mēs šī Ritma darbību varbūt varam pamanīt skaidrāk nekā agrākajos laikos. Uz to atsaucas Rudolfs Šteiners, kad runā par deviņpadsmitā gadsimta pēdējo un divdesmitā gadsimta pirmo trešdaļu.

Mēs teicām: 1900. gadā, tad sākās jaunais “gaišais laikmets”. “Kali-Yuga” bija pagājis. Uz Zemi varēja plūst jauna gaisma. Rudolfs Šteiners 1899. gadā pārdzīvoja iekšēju norisi, kas deva viņam iespēju, vēl vairāk: deva uzdevumu ieiet jaunajā gadsimtā ar tām Mihaela skolas imagināciju pakāpeniskām atklāsmēm, kuras garīgā jomā dzīvoja jau kopš 1500. gada.

Tagad mēs varam sev jautāt: kādi uzdevumi ir šim jaunajam laikam? Kam būtu jānotiek 20. gadsimta sākumā, “gaišā laikmeta” sākumā?

Pirmām kārtām, antroposofijai tās kopumā būtu jātiek nestai cilvēcei. Antroposofija - aptverošs gudrības “ķermenis”. Tā teikt, atjaunotas filozofijas, zinātnes, mākslas un reliģiskās dzīves atjaunotnes dīgļi tika iesēti. Tie bija jaunu iekšējās attīstības ceļu dīgļi, dīgļi, no kuriem vajadzētu rasties jaunām mistērijām. Šī gudrība gribēja tikt izstrādāta. Relatīvi nelielo grupu ap Dr. Šteineru noteikti nevadīja tikai gudrība - arī Lucifers pūlējās saniegt šo cilvēku grupu. Viņš bija tas, kurš tās locekļiem iečukstēja: “Jūs esat nedaudzie izredzētie! Tikai jūs zināt šīs patiesības. Norobežojieties no sliktās pasaules, studējiet savas personīgās attīstības un apmierinājuma dēļ ...” Tas ir klasiskais luciferiskais sākums: antroposofi pret “ārpasauli”. Runāšana par “ārpasauli” ir luciferisks žargons.

1933. gada Lieldienās sākās 20. gadsimta otrā trešdaļa. Kāds bija šī otrā posma nozīmīgākais notikums? 1911. un 1912. gadā Rudolfs Šteiners ir daudz runājis par šo notikumu. Viņš izteicās, ka Kristus ir pārcietis jaunu krustā sišanu - no 19. gadsimta materiālisma. Šis materiālisms nozīmēja Kristum tādas ciešanas, kas viņam bija kā otra krustā sišana. Rudolfs Šteiners arī aprakstīja, kā Kristus piedzīvos jaunu augšāmcelšanos - šoreiz ēteriskajā pasaulē, un galu galā starp 1933. un 1935. gadu sāktu parādīties kā “ēteriskais Kristus” - un no tā brīža kā tāds tad būtu arī nākotnē. Ēteriskā Kristus parādīšanās bija jābūt notikumam, kam vajadzēja notikt 20. gadsimta vidējā trešdaļā. Cilvēkiem vajadzēja to zināt. Viņiem bija jābūt tam sagatavotiem, lai sastaptos ar šo notikumu. Šodien mēs redzam, kā tumsas varas darīja visu, kas vien tām bija iespējams,lai cilvēku uzmanību novērstu citā gultnē. Nedaudz agrāk, 1933. gada janvārī pie varas nāk Ādolfs Hitlers. Tas ir tas, kas ir noticis! Mēs zinām rezultātu. Ikviens skatījās uz šo vīru: “Kas tagad notiks? Ko viņš darīs?” Tā cilvēkiem bija pilnīgi neiespējami iekšēji izlauzties līdz tam, kas pasaulē notika īstenībā. Īstenā norise nebija tā, kas notika Vācijā 1933. gada sākumā. Īstenais bija “ēteriskais Kristus”, kurš gribēja nākt pie cilvēces.

Vai mēs varam ar tā palīdzību, kas mums ir atklāts caur Rudolfu Šteineru, sagatavoties, atrast ceļu pie “ēteriskā Kristus”? Rudolfs Šteiners pats apraksta šo sagatavošanos. Viņš dod trīs pārbaudījumus, kas vispirms ir jāiztur. Tie ir pārbaudījumi, kas skar ne tikai domāšanu, bet gan pirmām kārtām jūtas. Šeit runa ir par tik stiprām iekšējām jūtām, ka, tā teikt, pats ieplūst šajās jūtās, kļūst vienots ar tām. - Sākumā ir sajūta: cik maz vērtības un nozīmes ir materiālajai, ārējai esamībai pamatā ņemot! - Seko, otrkārt, neapmierinātības sajūta ar materiālistiskajiem skaidrojumiem un pamatojumiem. Ja mēs esam ilgi studējuši antroposofiju, tad varam būt dziļi apmierināti ar paskaidrojumiem un izskaidrojumiem, ko tā mums dod. Tomēr šai sajūtai ir jātiek nemitīgi atkal un atkal padziļinātai. - Tad seko trešais pārbaudījums: sāk piedzīvot iekšēju šķelšanos. Parādās sajūta: “Mana kosmiskā būtība, mans kosmiskais Es ir liels un starojošs; kamēr es šeit uz Zemes esmu tikai punduris. Es esmu kā kroplis, kas nevar parādīt savu patieso būtību.” Tad mūsos paceļas jautājums: “Kurš man uzdod manas esamības mīklas, kas mani tad nostāda manu problēmu priekšā?” Un atbilde nāk no mums pašiem: “Mana paša kosmiskā būtība, mans īstenais, patiesais Es!”

Kad cilvēki ir izgājuši cauri šai dziļajai neapmierinātības sajūtai par to, ko mums dod ārējā pasaule, tad tas var vest pie jaunas morāles. Jaunā morāle ir visu aptveroša līdzcietība, līdzjūtība ar to, kas pasaulē cieš. Rudolfs Šteiners teica, ka īstenībā mēs naktīs vairs nedrīkstētu varēt mierīgi gulēt, kamēr vēl kaut kur pasaulē ir ciešanas! Tomēr daudzi no mums šajā laikā dažu labu nakti ir tiešām labi nogulējuši ...

Viņš saka, ka Kristus runās “no baismīgiem gara dziļumiem”. No baismīgiem gara dziļumiem Kristus runās mierinājuma vārdus. Bet, lai mierinājuma vārdus varētu sadzirdēt, mums mierinājumu tiešām ir jāmeklē. Visbiežāk tomēr ir tā, ka mūsu normālās ikdienas sajūtas neprasa nekādu mierinājumu. Lai šo vajadzību sajustu, mums vispirms reiz ir jābūt izgājušiem cauri jaunās morāles pieredzei, mums jābūt dziļi sajutušiem šo aptverošo līdzcietību un līdzjūtību ar visu, kas cieš.

Pēc mana uzskata, mēs kā antroposofi mūsu gadsimta vidū bijām uzdevuma priekšā - attīstīt plašu vispasaules atklātu kustību; kustību, kurai vajadzēja izplatīties pasaulē; kurai pasaulē vajadzēja būt zināmai - ne tikai ar galvu, bet arī ar sirdi. Tāpat kā antroposofijas studijām jāved uz imaginācijas spēka attīstību, tā šīs dziļās līdzjūtības ar pasauli pārdzīvošanai, ja mūsu daba kļūst uztveroša pret to, ved mūs pie inspirācijas spēkiem. Ar antroposofiju šajā mūsu gadsimta otrajā trešdaļā daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem būtu bijis jāattīsta inspirācijas spēkus. Man šķiet, ka mēs - un es ar nodomu saku “mēs”, mēs visi kopā - līdz šim šo uzdevumu neesam varējuši izpildīt. Visbiežāk mēs neesam atraduši spēku tumsas laikā būt tiešām tik nomodā, lai sasniegtu ēterisko pasauli, lai tiktos ar Kristu. Vai tagad var vēl kaut ko darīt? Laikā, kad īstenībā dziļi mūsu sirdīs būtu bijušiem jābūt atmodinātiem spēkiem, kas var nākt no antroposofijas, lai kultūras atjaunotne būtu sākusi realizēties, lai “ēteriskais Kristus” varētu atrast cilvēkus, caur kuriem viņš varētu runāt un darboties: šajā laikā mēs gājām pa mūsu pašu egoistiskajiem ceļiem. Mēs strīdējāmies par grāmatām un “pareizajām metodēm”. Es dziļi kaunos, kad atskatos uz šiem gadiem. Mēs visi, man diemžēl jāsaka, kuri bijām antroposofiskajā kustībā, arī bijām tajā iepīti. Un mēs neatradām spēku apjēgt, kas tiešām notika pasaulē un kas bija gadsimta vidējā posma lielais kultūras uzdevums. -

Varbūt mēs tomēr varam kaut ko darīt. Mēs varam reiz pamēģināt atbīdīt pie malas mūsu egoistisko šķelšanos un lietot kā ausis mūsu dvēseles. Ar to ieklausīties pasaulē, tieši tā, kā mēs ieklausāmies labā mūzikā, tā lai atklājas, kas cilvēkos īstenībā pamatā dzīvo. Un mēs varam mēģināt dot atbildes no mūsu personīgās līdzdalības ar cilvēkiem, no siltas simpātijas pret viņiem.

1966. gada Mihaelos mēs iegājām trešajā un pēdējajā mūsu gadsimta trešdaļā. Mēs varam sev jautāt: kādam jābūt antroposofijas uzdevumam, to cilvēku uzdevumam, kuri caur to var izzināt, kāda nozīme ir šai pēdējai trešdaļai? - Ja mēs tiešām esam izstrādājuši antroposofiju kā kosmisku gudrību un esam nonākuši līdz zināmam imaginācijas spēkam, tad varam domāt līdzi sekojošai Rudolfa Šteinera domai: ja es varu domājoši dzīvi izjust līdzi kosmiskajai attīstībai no Saturna, senās Saules un Mēness stāvokļiem līdz Zemei, tad es jau esmu imagināciju pasaulē, jo tās ir ainas un tēli, kas nav ņemti no redzamā. Tās ir iekšējas ainas; un katrs iekšējs tēls ir imaginācijas sākums.

Mēs varam izdzīvot tālāku pakāpi un mēģināt nonākt pie inspirācijām tā, ka intensīvi dzīvojam līdzi un ciešam līdzi cilvēkiem, pasaulei - pie kam mēs varbūt uztversim zināmu mierinājumu intuīciju formā. Tā mēs varbūt nonāksim tiktāl, ka sajutīsim, kas ir darāms tiekoties ar Arimanu, un kā mēs radām jaunus dīgļspēkus nākotnei. Rudolfs Šteiners mums ir pateicis, ka šis pēdējais mūsu gadsimta posms būs īpaši nopietns un grūts. Arimans gatavosies novākt no ceļa visu, kas ir saistīts ar gara izziņu un garazinātni. Mums būs jāmēģina atrast savu ceļu pasaulē tikai no mūsu pašu būtības!

Arimans mēģinās padarīt bezspēcīgu mūsu gribas brīvību, ko mums ir dāvājušas dievišķās būtnes kopš 1500. gada. Arimans jau realizē savu sagatavošanos. Viņš grib izslēgt brīvo gribu ļoti gudrā veidā. Viņš to dara, piemēram, ar mašinālas datu apstrādes palīdzību: kur tiek strādāts ar mehānisku informācijas iegūšanu un izvērtēšanu, pētnieciskajā darbā un tamlīdzīgi.

Viņš tiecas savākt kopā informāciju un tad izsaukt “īsslēgumu” starp informāciju un lēmumu. Viņš grib mūs pārliecināt par to, ka mēs, kad kāda informācija izskatās tā vai citādi, varam darīt tikai to vai to; visi pārējie ceļi esot aplami. Tiek paralizēta griba.

Taču tiešām pieņemt lēmumu nozīmē, ka mums jāizveido imaginācijas, pilnībā mums pašiem. Mums jāapkopo informācija; tas nozīmē: izveidot sev bildi par īstenību, ar kuru mums ir darīšana. Tad mums jānonāk līdz apsvēršanai un jāizveido veselīgs spriedums. Šī norise balstās uz inspirācijas spēkiem. Galu galā mums jānonāk līdz lēmumam, kas daļēji jau notiek no intuīcijas. Tieši vidējā fāzē, veselīgā sprieduma veidošanā - intereses vadītajā iekšējajā apsvēršanā - kļūst iespējams, ka cilvēks var būt radošs, kreatīvs. - Kreativitāte nozīmē, ka visam, kas nonāk pie mums kā dati, informācija, fakti, ir jātiek no jauna izskaidrotam un apsvērtam ar mūsu dziļāko spēku palīdzību. Mums jāpieņem mūsu lēmumi attiecībā uz doto stāvokli, no tā acumirkļa nosacījumiem. Tikai tad mūsu spriešanai var būt pietiekami spēka, lai pretotos Arimanam - kad tā dzimst no inspirācijas, no gara. “No gara” mums nozīmē: no “ēteriskā Kristus” spēkiem, kurš runā mierinājuma vārdus mūsu dvēseļu dzīlēm. Tikai tad intuīcija var tā pārņemt mūsu gribu, ka tā kļūst par darbību. Ja tas notiek, tad mēs zinām, kā mums rīkoties sociālajā jomā, kurā mēs dzīvojam un strādājam.

Šī gadsimta pēdējā trešdaļā mums ir jāieiet šajā “gribas mistērijā”.

Mēs varam dzīvot no intuīcijām, ja izveidojam grupu un strādājam kopā ar citiem cilvēkiem, lai kopēji izpildītu kādu uzdevumu pasaulē. Tā var būt skola; tas var būt kāds institūts; tā var būt zemnieku saimniecība. Rudolfs Šteiners par to runāja lekcijās, ko viņš lasīja 1924. gadā Torquay (Anglijā), lekcijas par iesvētīto apziņu (“Das Initiaten-Bewusstsein”; Torquay, 1924. gada 16.-22. augusts).

Viņš runāja par diviem iesvētīšanas ceļiem: par veco un par jauno ceļu. Jaunais iesvētīšanas ceļš ir caur intuīciju; intuīciju, kura var tikt atrasta cilvēku grupā, kas strādā kopā. Šādai grupai ir karmisks pamats; karmisks ne tikai pagātnes dēļ, bet gan - kas arī var gadīties - karmu nākotnei veidojošs. Mēs varam radīt karmisku grupu ar cilvēkiem, ar kuriem mēs nekad agrāk neesam bijuši kopā, ja vien kopā ar šiem cilvēkiem kaut ko gribam.

Ja šajā veidā cilvēku grupā jārodas intuīcijai, kura strādā, darbojas pasaulē, nākot no antroposofijas, tad grupai jāienes darbā visas savas labās īpašības un pozitīvās iespējas, bet negatīvās puses pēc iespējas jāpatur ārpus tās. Šīs negatīvās puses katram pašam jāpatur sevī, savā iekšējajā un jāizcīnās ar tām pilnīgā paša dzīves vientulībā. Visiem jānes upuris un negatīvās, personīgās lietas nav jāizdzīvo grupas darbā. Tā ir ļoti grūta lieta. Tā grupa, kura ir spējīga to izpildīt - kaut arī tas izdotos tikai uz īsu brīdi - ir spējīga darboties no intuīcijas. Tā nes pasaulē tos gribas dīgļspēkus, kas ved uz nākotni.

Mums kaut kas tāds būs jādara, jo iespējams, ka ap 2000. gadu mums būs jātiekas ar Arimanu viņa personīgajā inkarnācijā.* Rudolfs Šteiners savā pēdējā dzīves gadā mums pateica, ka lielie Aristoteliķi (viņu pašu ieskaitot) ap šo laiku atkal būšot te. Viņiem būšot spēks norādīt zinātnei citu virzienu. Viņi darbosies kopā ar lielajiem Platoniķiem, tātad ar cilvēkiem, kuru rīcībā ir ārkārtīgi gribas impulsi, kas vēršas uz labā realizēšanos sociālajā dzīvē. Platoniķi nav cilvēki ar vāju gribu: kur darbosies viņu griba, tur nonāks līdz labajam sociālajā dzīvē.

Šajā gadsimta pēdējā daļā mums būs jābūt spējīgiem labo darīt! Mēs varbūt zinām, kas ir patiesi un pareizi. Taču zināt, kas ir pareizi, nav tas pats, kā darīt to, kas ir labi. Kas kādam tiešām ir patiesi, tas kādā noteiktā momentā var būt ļoti slikti - jo labais nemitīgi ir relatīvs, nemitīgi ir saistīts ar noteiktu acumirkli, ar noteiktu situāciju. Šī gadsimta sākumā Rudolfs Šteiners savā grāmatā “Kā iegūt atziņas no augstākajām pasaulēm?” pieminēja, ka ir jāattīsta viena noteikta spēja: “garīgā takta sajūta”. Ar šo garīgo sajušanas spēju mums būs jāstrādā nākamajos gados: darīt labo, nemitīgi atbilstoši situācijai, ar kuru ir darīšana.

Tas nozīmē, nevis izolācijā un vienatnē, bet gan sociālā dzīvē, kopā ar citiem cilvēkiem.

II Virpulis

Divdesmitajam gadsimtam ir divas sejas. 1899. gadā beidzās Kali-Yuga. Jauna gaisma varēja plūst uz Zemi. No otras puses šis gadsimts it īpaši pieder tumsai. Kur ir gaisma, tur valda ēnas. Vienmēr, kad mēs pamanām vistumšākās ēnas, mēs nedrīkstam aizmirst, ka tās rodas no visspožākās gaismas.

Pēdējais šī gadsimta posms, kas sākās 1966. gada Mihaelos, būs ļoti dramatisks. Cīņa starp Mihaela gaismas spēkiem un arimaniskajiem spēkiem piedzīvos īpašu kulmināciju. Bībelē Jāņa Atklāsmes grāmata izsaka to tā: “... jo velns nonācis lejā pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis.”[12.-12.]

Kad es skatos uz to, kas pašreiz norisinās aiz fiziskās pasaules kulisēm, tad atceros kādu personisku vēstuli, ko reiz rakstījis Rudolfs Šteiners. Man bija izdevība to lasīt un redzēt, kā viņš ir aprakstījis šī laika garīgo situāciju. Viņš iztēloja ainu iekšējam skatam: Arimans sēž kādā alā zem zemes. Viņš skaitļo, rēķina un skaita ar lielu intensitāti. Mihaels stāv aiz viņa ar zobenu rokā, kamēr Arimans pazemes alā rēķina un skaitļo, un mēģina visu atrisināt savā veidā, ar organizēšanu - un ar biedējošu intelektuālu spēku. Mihaels nogaida. Viņš zina, ka galu galā pēdējais vārds piederēs viņam.

Šī aina palīdz mums izprast, ka - kaut arī, tuvojoties gadsimta beigām, viss kļūs ļoti grūti - tomēr nāks palīdzība no gaismas puses.

Jūs varbūt zināt Rudolfa Šteinera vēstījumu, ka gadsimta pēdējās trešdaļas beigās uz Zemi nāks visa Mihaela skola. Lielās personības no Chartres skolas un aristoteliķi no dominikāniešu rindām - viņi visi nāks uz Zemi un darbosies šeit kopā. Šie abi lielie ļoti nozīmīgo dvēseļu strāvojumi, kuri līdz šim vēl nekad nav uz Zemes rīkojušies kopīgi, tad pirmo reizi tiksies. Chartres skolas lielās individualitātes, tā kā viņas ir platoniķi, darbosies ar lielu gribas spēku mākslas laukā, sociālajā jomā un filozofijas un domāšanas jomā. Tās liks lietā lielu varu un jauna veida spēkus, tā spējot likt pretī izlīdzinājumu tam, kas nāk no Arimana.

Rudolfs Šteiners izskaidroja, ka tas, kurš cīnās Mihaela pusē, nākamajos gados nonāks arimanisko, luciferisko un mihaelisko spēku virpulī. Šis virpulis būs tik turbulents, ka nebūs vienkārši katru reizi daudzajos neskaidrajos mirkļos izprast: “Kur es stāvu, un kā labā es strādāju?” Ir nepieciešams skaidrs ieskats lietās, kas tiek darītas. Mēs varbūt domājam: “Nu es tiešām iestājos par antroposofiju, par patiesi garīgu lietu,” un tomēr tajā pašā acumirklī esam Lucifera rokās. Vai varbūt mēs domājam: “Nu es tiešām eju par tālu zinātniskajā,” un tieši tajā mirklī esam apkarojuši Arimanu vislabākajā veidā. Mums jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Un es domāju, ka daudzko, kas ir darāms, ir jādara ar sirds drosmes spēkiem, ar uzdrošināšanos pie kaut kā ķerties un darīt, kas tieši ir darāms. Ka cilvēki no mums kaut ko pieprasa, tas vienlaicīgi dod mums iespēju rīkoties. Tikai pēc tam varēs pierādīties, vai tas, kas tika izdarīts, bija labs vai nē.

Šajā pretrunīgajā gadsimtā gaisma jau spēcīgi darbojas: taču arī Arimans neturas malā. Arimans ir gatavs pretuzbrukumam pret visu, kas ceļas no gaismas. 1912. gadā Nils Bors pirmo reizi lika priekšā savu atoma modeli. Es divdesmito gadu sākumā studēju un toreiz lasīju britu dabaszinātnieka sera Artūra Stenlija Eddingtona grāmatu. Tajā viņš rakstīja: “Kad Nils Bors man rādīja savu atoma modeli, man bija sev jājautā: vai viņš atklāja atomu, vai izdomāja atomu?”

Es gadiem ilgi esmu par to lauzījis galvu. Ko Eddingtons domāja ar šo jautājumu? Kā jau brašam fizikas studentam, man, pats par sevi saprotams, bija uzskats, ka Nils Bors ir atklājis atoma realitāti. Kā tad Eddingtona ranga pētnieks varēja tik muļķīgi jautāt: vai viņš to ir atklājis, vai izdomājis? Nu, tas bija jautājums, kādu varētu būt uzdevis arī Rudolfs Šteiners. Tas ir ļoti dziļš jautājums, un mēs no tā varam pamanīt, ka patiešām lielie dabas pētnieki ir pieticīgi cilvēki, kas zina savas robežas. Izcilie fiziķi pūlas strādāt patiesi un tīri. Viņi atbilstoši neiet tālāk, bet pirmām kārtām kādu domu modeli apskata kā modeli, un nevis tūdaļ kā realitāti. Kāds, kurš kādu zinātnisku tēmu izstrādā tālāk, par to pašu modeli jau runās kā par realitāti. Tas ir Arimana triks. Pirmā ranga fiziķi zina, kur viņi stāv. Viņi pārtrauc spekulācijas, tikko vairs vairs nevar par to atbildēt. Taču jau viņu asistenti runā par tām pašām lietām tā, it kā tās būtu realitātes, un nereaģē nemaz draudzīgi, kad tiek atgādinātas viņu personīgās jēdzienu pasaules robežas. Viņi pat kļūst nikni. - Arimans ceļu uz dabaszinātņu jomu atrod ar viltu, pārņemot šos domu modeļus. Arimana metode ir piedalīties tajā, kad cilvēki veido modeļus, lai galu galā pilnīgi iegūtu šos modeļus savā īpašumā. Atoma modelis ir šāda veida cilvēku izveidots domu modelis. Tas ir izdomāts.

Pirmie lielie modeļi tika radīti ķīmijā, kad mēģināja atklāt, kā noteiktās molekulās ir sakārtoti atomi. Frīdrihs Augusts Kekulē bija vīrs, kurš atklāja benzola gredzena modeli. Var daudzko mācīties par veidu, kā Arimans inspirē cilvēkus, ja aplūko, kā šis gredzens tika atklāts. Jau gadiem ilgi Kekulē bija pūlējies atklāt, kā ir ar atomu sakārtojumu organiskās oglekļa molekulās. Reiz viņš piedalījās kādā kongresā Londonā. Vasaras vidū, sēžot pašā augšā toreiz vēl zirgu vilktam autobusam, viņam vajadzēja nobraukt lielāku ceļa gabalu, un viņš iemiga. Viņš esot sapņojis par lielu balli ķeizara pilī Vīnē, par melnā ģērbtiem kungiem senlaicīgos kostīmos un par dāmām baltā. Kādā mirklī seši kungi izveidojuši viens ar otru apli. Pārējie riņķojuši tam apkārt. Šajā momentā Kekulē esot pamodies un pēkšņi zinājis: “Tas ir gredzens! Tagad es esmu to atklājis!”

Šis ir ļoti uzskatāms piemērs attiecībā uz Rudolfa Šteinera piezīmi, ka Arimana inspirācijas vienmēr iestājas tad, kad apziņa ir nomākta, neskaidra.

Cits piemērs: kāds vīrs risināja grūtu problēmu elektronikas jomā un saslima ar gripu. Pēc trīs tabletēm aspirīna un glāzes karsta citronu dzēriena viņš ar piezīmju grāmatiņu un zīmuli rokā atgūlās gultā un vēlējās, lai viņam liek mieru. Tur pusmiegā viņš nonāca pie savas problēmas pilnīga atrisinājuma, un proti, atpakaļgaitā - no noslēguma uz sākumu. Trīs nedēļas viņš bija slims, tad paņēma līdzi savas piezīmes uz laboratoriju, kur skaitļi tika pārbaudīti, lai ilgstošā rēķināšanas darbā pārliecinātos, vai tie ir pareizi. Tie bija pareizi.

Kāds cits zinātnieks reiz teica: “Man labākās idejas rodas dienas beigās, kad esmu noguris. Es atguļos uz savas kušetes, ne par ko nedomāju, un vienā mirklī ir dzimis viss atklājums.” Šādā veidā lietas no “Arimana skolas” nokļūst pie cilvēkiem. Viņi sāk domāt shēmās, modeļos. Tā Arimans grib uzcelt jaunu pasauli - ar cilvēku domāšanas šabloniem. Arimans grib ienest savas domas cilvēku galvās. Tad viņiem ar šo domāšanas šablonu palīdzību būtu jāceļ jauna, cilvēku radīta pasaule, kas nav dabiska pasaule. Tajā nav nekādas īstas, uz nākotni vērstas attīstības. Tā drīzāk ir pasaule, kas pastāv autonomi pati sevī - tehnikas nesta pasaule.

Kādu laiku, pirms vēl Bors bija kaut ko pirmo reizi izpaudis par savu atoma modeli, Rudolfs Šteiners lasīja lekciju par “Asins ēterizāciju” un runāja par “ēteriskā Kristus” atnākšanu. Viņš teica, ka tas sāksies starp 1933. un 1935. gadu, un, no tā laika sākoties, turpināsies nākamajos gadu tūkstošos.

Arimana pirmais solis izskatīsies tā, ka viņš mēģinās jaunā veidā dabu iekļaut cilvēku izstrādātos modeļos. Arī psiholoģijā cilvēka tēls tiek pārbaudīts un izstrādāts no jauna. Savienotajās Valstīs psihologi “kairinājuma-reakcijas-teorijas” (stimulus-response-model) nozīmē apskata cilvēku kā “ievada-izvada-sistēmu”(input-output-system), kā viņi to sauc. Šis input-output modelis ir kaut kas, kur lietas ieiet vai tiek ievadītas (=input), pārmainās un beigās atkal iznāk ārā. “Output”, tātad tas, kas iznāk ārā, ir gan pārmainīts, tomēr tam ir tās pašas izmērāmās pamatīpašības kā tam, kas iegāja iekšā. Modelis pats neko neatņem un neko nepievieno. Šādi psihologi arī cilvēku redz kā “input-output” modeli, un viņi pārstāv uzskatu, ka “kairinājuma-reakcijas-teorija” padara izprotamu sekojošu norisi: kaut kas nonāk iekšā cilvēkā caur acīm un ausīm, tātad caur maņām, beigās tad atkal kaut kas iznāk ārā: cilvēks ir reaģējis. Tamlīdzīgas akcijas un reakcijas īstenībā esot visa cilvēka darbošanās.

Mūsu gadsimta otrajā daļā iet vienu soli tālāk. No atoma domu modeļa tagad cilvēku radīti modeļi kļūst par realitātēm, kas tiek īstenotas. Piemēram, atoma spēks ir kļuvis praktiski kontrolējams, kas nozīmē, ka mēs būvējam ne tikai atombumbas, bet arī atomelektrostacijas, centrus, kas mums piegādā to jaunā veida enerģiju, kas ir iegūta no atomāriem spēkiem. Tas ir, kas gadsimta pirmajā posmā tika domāts, tas tagad zināmos ietvaros tiek pārvaldīts un ir kļuvis pielietojams.

Pastāv arī jauni modeļi elektronikas jomā. Kāds pilnīgi jauns modelis, kas uznira mūsu gadsimta vidējā trešdaļā, ir atgriezeniskās saites modelis (feedback model). Tas seko homeostāzes principam. Runa ir par grupu spēku, kas turas līdzsvarā. Arī kad tos skar iedarbības no ārpuses, tie paliek līdzsvarā ne tikai sevī, bet arī attiecībā uz apkārtni. - Šādi homeostatiski modeļi elektronikā tiek izmantoti jauna veida slēgumos un shēmās. Tie ir skaitļošanas aparātu un automātisku kontrolierīču sastāvdaļa. Atgriezeniskās saites princips tika paplašināts tiktāl, ka kaut kas, kas nāk ārā kā paša  homeostatiskā modeļa iedarbība uz apkārtni, rada atpakaļiedarbību apkārtnē, kas savukārt nostiprina sistēmas funkciju stabilizēšanos.

Ap 1935. gadu mēs jau bijām tikuši tiešām tālu tehnikas attīstībā; galvenokārt notika koncentrēšanās uz tīri mehānisku cilvēka skeleta un muskuļu kustību reproducēšanu. Kopš tā laika tomēr ir kļuvis iespējams atdarināt arī nervu sistēmas funkcijas. No tā radās jauna veida paņēmieni mašīnu vadīšanai. Ar mākslīgas nervu sistēmas iekļaušanu mašīnā Arimans varēja izpildīt savu nākošo soli: mašīnas, kas pašas sevi vada un kontrolē, muļķdrošas un pilnīgi automātiskas. Tās vairs nav atkarīgas no cilvēku kontroles. Šis solis padarīja iespējamus jaunu atklājumu plūdus.

Agrāk patiesi jaunie atklājumi radās pēc katriem sešiem, astoņiem vai deviņiem gadiem. Bet pēdējā laikā parādās pilnīgi jaunas nozares, kuras iepriekš vispār neeksistēja, un apmēram ik pēc pusgada.

Tiek runāts par zināmu vielu “pussabrukšanas periodu”. Piemēram, pussabrukšanas perioda 300 gadu laikā kādas noteiktas vielas radioaktivitāte ir samazinājusies uz pusi. Tā mēs varam runāt arī par pašu moderno dabaszinātņu pussabrukšanas periodu. Jaunākie skaitļi izsaka, ka pussabrukšanas periods elektronikā sasniedz trīs līdz četrus gadus. Tas nozīmē: kādam, kurš ir kļuvis par inženieri elektronikas jomā, jārēķinās ar to, ka pēc trīs vai četriem gadiem puse no tā, ko viņš ir iemācījies, būs novecojusi, tātad tas jāmācās klāt. Mašīnbūvē šis laika sprīdis vēl ir ap 10 gadiem. Ar nemitīgi pieaugošu ātrumu nāk jauni rezultāti. Valda straume, kas nes vienmēr jaunus atklājumus un pieaugoši sagrābj savā varā elektroniku; intelektuālas domāšanas straume, kas ieplūst noteiktu jaunu cilvēku inteliģentajās galvās.

Nozare ar pieaugošu nozīmi ir bioķīmija. Bioķīmijā zinātnieki pūlas atklāt proteīnu molekulās to, ko viņi sauc par “ģenētisko kodu”, izpratni par iedzimtības norisēm. Par to tiek kaut kas publicēts katru nedēļu. Mūsdienās visur dzirdams, ka iedzimtības spēkus nosaka tikai proteīna molekulu, kas ir iedalītas, t.i., sakārtotas noteiktā veidā, uzbūve. Visas kādas personas iedzimtās pazīmes esot vieliski noteiktas šajā kodā. Tā ir domāšanas iespēja, modeļpriekšstats. Un jau runā par to, kā tehniski varētu kontrolēt šīs iedzimtības norises.

1963. gadā kādā kongresā Londonā piedalījās arī seši Nobeļa prēmijas laureāti. Pieci no viņiem bija amerikāņi, prēmijas laureāti bioķīmijā. viņi paziņoja, ka nākamajos desmit līdz piecpadsmit gados kļūs iespējams ķīmiskā ceļā izmainīt kāda cilvēka iedzimtības kodu. Tad būtu iestājies diženākais mirklis cilvēces vēsturē; cilvēki varētu kodu mainīt, apgādāt ar visām vēlamajām īpašībām, kādas vien vajag un vēlas.

Uz šo sarunu bija ielūgts kāds žurnālists, un viņš jautāja: “Kā pēc Jūsu priekšstata izskatās cilvēks, kuru Jūs labprāt gribētu izveidot?” - Viņi palūkojās viens otrā un teica: “Nu - apmēram tādu, kādi esam mēs ...” Tas bija viņu ideālais cilvēka tēls!

“Kādi esam mēs,” tas nozīmē: viņu ideāls ir katru cilvēku izmainīt tā, ka tas kļūst potenciāls Nobeļa prēmijas laureāts. Kad visi būs sasnieguši šo līmeni, tad viņiem būs jātaisa super-Nobeļa prēmijas laureāti. Tā ir pavisam reāla arimāniska imaginācija augsti inteliģentiem cilvēkiem bioķīmijas laukā.

Vēl kāda ideja ir parādījusies pēdējā laikā: runā par “homeostatiskām sistēmām”. Tāda homeostatiska sistēma ir šūna. Riņķa slēgums no acīm, caur smadzenēm līdz pirksta kustībai, ko savukārt atkal kontrolē acis, ir homeostatiska sistēma. Šādas sistēmas ir sevī noslēgtas un atrodas iekšējā līdzsvarā. Bez tam vēl ir spēki, kas ir cita veida, nekā tie, kas darbojas sistēmā, spēki, kuri iedarbojas uz sistēmu no ārpuses un to “traucē”. Tie tiek saukti par “parametriem”. Parametri vienmēr ir spēki, kas nāk no ārienes.

Kādā viedokļu apmaiņā ārstu, elektronikas speciālistu un dažu socālzinātnieku grupā, kas turpinājās vairākas nedēļas, es reiz lūdzu: “Dodiet man kādu piemēru parametram, ko es varētu apjēgt.”

Kāds ārsts atbildēja: “Es jums vienu nosaukšu. Kairinājuma-reakcijas-teorijas par cilvēkiem ietvaros ir kāds būtisks faktors “motivācija”. Motivācija ir parametrs šai sistēmai. Tā traucē sistēmu. Tā nāk no citas pasaules.”

Te mums ir brīnišķīgs piemērs, ar ko mēs varam padarīt apjēdzamu daudzko, kas nāk no antroposofijas. Ja, piemēram, mēs runājam ar kādu dabaszinātnieku, un viņš jautā: “Kas ir ēteriskie spēki?”, tad mums tikai ir jāpasaka: “Tie ir parametrs fizisko spēku jomā.” Dvēseliskie spēki ir parametrs dzīvības spēku jomā. “Es” ir parametrs dvēseliskajā jomā. Tas nozīmē: nākošs no citas pasaules, no citas spēku jomas, ar citām īpatnībām. Tas dara nemierīgu Arimanu. Viņš neciena parametrus. Tā kā tie viņam nepatīk, tad viņš nemitīgi mēģina tos iemiesot jomā, kur tieši top kāds modelis.

Pieņemsim, piemēram, ka mēs runājam par tautsaimniecību. Tur ir jaunu zinātnieku grupa, kuri pārdomā sekojošus jautājumus: cik daudz naudas mums jāinvestē Nigērijā, ja gribam tur sagatavot darbam apmēram 1000 medicīnas studentu? Cik daudz naudas mums būtu jāiegulda pamatskolās, augstākās skolās, medicīnas fakultātēs, utt., lai mēs saņemtu tik un tik daudz ārstu, vai arī inženieru, utt.? - To apsverot, viņi pūlas ņemt vērā pēc iespējas lielāku skaitu faktoru, bet visiem šie faktoriem tad ir jātiek pārveidotiem dolāros. Cik tas maksā? Cik ir jāinvestē pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā gadā?

Tad viņi izpēta, cik daudz ir ticis iztērēts audzināšanai Eiropā un Savienotajās Valstīs pēdējos 100 gados. Redzams: ja tik un tik daudz ir ticis iztērēts un ja to izsaka dolāros, tad “input” sastāda tik un tik daudz izdevumu, “output” sasniedz tik un tik daudz cilvēku šajā izglītības līmenī; tik daudz tajā un tik daudz trešajā līmenī ... Viņi nosaka vidējo vērtību pagājušajiem 100 gadiem. Tad viņiem šķiet, ka nu rokā ir mērogu dodošs “input-output-modelis”, ko var ņemt par pamatu naudas izdevumiem izglītības pasākumiem kādā mazattīstītā valstī.

Kad šie ļaudis to bija paveikuši, viņi atnāca pie manis un uzdeva jautājumu: “Te šajā jomā pastāv daži parametri. Mums ienāca prātā - varbūt Jūs par to zināt vairāk - ka Eiropā un Savienotajās Valstīs jau pastāvēja zināms kultūras pamats, uz ko varēja balstīties. Tāpēc, mēs domājām, varētu kā “output” pieņemt apmēram 40% no pēdējo 100 gadu caurmēra attiecībā pret Ameriku. Mēs domājām, ka tad mēs būtu tuvāk patiesajai situācijai.” - “Bet,” viņi piebilda, “ja mēs to tad tam atbilstoši izmēģinām, tad redzam, ka ir gadījumi, kad mēs ieguldām naudu, un nekas neiznāk. Tur jābūt kādiem parametriem.” “Jā,” es atbildēju, “es arī zinu vienu no tādiem parametriem. Es esmu uzaudzis Āzijā. Tur, kultūrā, kas vēl nav pieņēmusi rietumniecisko domāšanas veidu, kāds, kurš ir baudījis labu izglītību un ieguvis kādu augstskolas diplomu, skaitās intelektuālis. Tas uzliek tumšas brilles un ieliek pildspalvu krūšu kabatiņā. Viņš ir intelektuālis, un tādi nestrādā. Neviens nestrādā, ja ir intelektuālis! - Jūs tātad varat tur ieguldīt naudu. Bet kas dod jums pārliecību, ka šie cilvēki arī tiešām strādās par ārstiem, kad būs dabūjuši savu titulu? Ka viņi gribēs strādāt par ārstiem ne tikai skaistā klīnikā galvaspilsētā, bet arī kā lauku ārsti, kuri dodas ārā pie ciltīm un nopūlas piepildīt to, ko jūs no viņiem sagaidāt?”

Vīņi teica: “Jā, to mēs saprotam, un to mēs zinām. Mēs jau sadūrāmies ar tādiem piemēriem. - Tad lūdzu pasakiet mums tagad: cik lieli ir izdevumi, ar kuriem mēs varam sasniegt to, ko esam nodomājuši?”

Es teicu: “Izdevumi neko nedod. Bet jums ir jāvar cilvēkus motivēt, cilvēkus, kuri tiešām grib darīt savu darbu ...”

Šobrīd attīstās vēl viena nozare, informācijas iegūšana un izvērtēšana sabiedriskajai un saimnieciskajai dzīvei: “sistēmanalīze”- metode, kā atklāt shēmu, pēc kuras norisinās procesi cilvēku grupās, kuri strādā kopā. Tā var būt baznīcas draudze, firma, birojs vai pasts. Vai mēs varam precīzi izpētīt, kā šāda sistēma strādā? Kādi strāvojumi tur satiekas, utt.? - Šādi centieni ir pamatoti, tas ir saistīts ar apziņas dvēseles laiku. Apziņas dvēsele negrib dzīvot sajūtās, bet gan tiešām apzinātā uztverē un apgūstot. Bet problemātika ir tā, ka šāda sistēma tiek izteikta formā, ko varētu ielikt kādā automātā. Tas pats par sevi nebūtu uztraukuma vērts, izņemot faktu, ka cilvēkiem, kas nodarbojas ar sistēmanalīzi, ir tieksme tieši no informācijas šauties lēmumā. Viņi saņem informāciju; ievada to modelī; no modeļa nonāk pie atbildes. Šai atbildei reizē esot jābūt gatavam lēmumam.

Taču ar šo atbildi var kaut ko iesākt tikai tad, ja zina kritērijus, kas pirms tam ir ieplūduši līdzi modelī. Tad mēs varam atskatīties un teikt: ar šādiem vai tādiem kritērijiem mēs esam šo vai to izdibinājuši. Taču mums pašiem nemitīgi ir pilnībā jāapzinās kritēriji, kurus mēs šajā momentā pielietojam, šajā noteiktajā gadījumā. Ja tas tā ir, tad visi šie pētījumi var mums daudz palīdzēt. Bet vairumam cilvēku nav nepieciešamā laika vai nepieciešamās izpratnes spējas; bez tam šīs lietas ātri kļūst tik komplicētas, ka vēl tikai speciālisti prot ar tām apieties. Cilvēki, kuri tad pieņem lēmumus, vairs nav spējīgi redzēt kritērijus, kas ir noenkuroti modelī. Jā, lielākie lēmumi šodien tiek pieņemti šādā veidā - lēmumi ārpolitikā, par karu un mieru, par saimnieciskajiem jautājumiem ...

Kopš ir kļuvuši kontrolējami atomspēki, principā vairs nevajadzētu būt nekādam enerģijas vai izejvielu trūkumam. Ja, piemēram, kādreiz beigtos vilna, tad tās vietā vienkārši radītu kaut ko citu līdzīgi izmantojamu. Modernā ķīmijas industrija nodod mūsu rīcībā materiālus, kurus agrāk mēs dabūjām no dabas, kad vēl bijām no tās atkarīgi. Šī šķietamā neatkarība no dabas ir viens no jaunajiem faktiem, ar ko mēs šodien dzīvojam. Gan jau parādīsies, vai neradīsies jaunas atkarības.

Mēs tātad redzam: tas, kas mūsu gadsimta pirmajā trešdaļā parādījās kā modelis, otrās trešdaļas laikā ir kļuvis arī pārvaldāms. Mēs varam sev jautāt: kāds būs nākošais solis? Arimans sapņo ne tikai par Zemes, bet arī par visa Visuma iekarošanu. Viņš grib uzcelt savu paša, cilvēka radītu pasauli, kuru tad varētu pakļaut sev - izraut no cilvēces evolūcijas, no Kosmosa evolūcijas. Vai viņam tas izdosies? Viņš to darīs, un viņš jau ir to sācis.

Bet mūsos kā fonā taču ir brīnišķīgā imaginācija: Mihaels, kurš stāv aiz Arimana, galīgo norēķinu izdarošs.*

Drīz zinātnieki pratīs izmantot iedzimtības spēkus. Tiks likts lietā viss, kas vien iespējams, lai “uzlabotu” iedzimtību. Iedomāsimies tos cilvēkus, kuri šodien runā par šīm lietām. Es pazīstu kādu, kurš strādā šajā nozarē. Var redzēt, ka tas ir augsti inteliģents cilvēks. Bet, ar viņu runājoties, ir sajūta, it kā jūs runātu ar augstākais piecpadsmitgadīgu jaunieti. Īstenībā viņam ir ap četrdesmit, bet savā attīstībā, veidā, kādā viņš kā cilvēks stāv dzīvē, viņš ir gluži kā jaunietis, ar visu to aizrautību, kāda ir raksturīga jauniešiem, un visām negatīvajām izpausmēm, ko jaunieši izstrādā, kad cīnās pret kaut ko, kas viņiem nepatīk. Tieši šādu, tikai daļēji attīstītu inteliģenci var izmantot Arimans.

Tagad mums tātad jāskatās, vai mēs varam pret to kaut ko pasākt. Nostāties pret to var būt ļoti smagi; jo mums vispirms jābūt vismaz tikpat gudriem kā mūsu pretiniekiem. Rudolfs Šteiners izvirzīja jautājumu: vai ir jēga cīnīties pret kādu, kura loģika ir cita nekā mūsējā?

Kā antroposofiem mums ir pašiem sava loģika, taču mums ir jāpārceļas to citu loģikā un jāizskaidrojas ar viņiem viņu loģikas laukā. Mūsu loģika ir parametrs, skatoties no viņu loģikas, un tas nozīmē, ka ir ļoti grūti atrast kādu pieeju. Tas laikam gan būs galvenokārt tīri cilvēciskajā jomā, kur rodas izdevība tiešām tuvoties šādiem cilvēkiem.

Var gadīties, ka kaut kas tāds izdodas nakts stundās. Es atceros vienu šādu gadījumu. Es vēlu naktī braucu automašīnā, priekšā vēl apmēram 200 km, pa vientuļu ceļu, nebija nekādu citu mašīnu - tad automašīnas tumsā mans līdzbraucējs teica: “Ziniet ... kad man bija 28 gadi, man bija kāds pārdzīvojums ... pārdzīvojums, kā priekšā es biju bezpalīdzīgs. Aptuveni 12 gadus pēc tam es biju Āzijā un tikos tur ar kādu vietējo. Tas mani vērīgi nopētīja un teica: pirms 12 gadiem jūs esat to un to pārdzīvojis! Viņš man precīzi izstāstīja, kas tas bija, un tad teica: es jums tagad izskaidrošu, ko jūs esat pieredzējis.” Viņš tad norādīja uz kādu iepriekšēju inkarnāciju. Tad pirms neilga laika es tikos ar kādu, kurš man norādīja uz to pašu inkarnāciju. Tas bija otrais pārdzīvojums, kas bija bijis manam līdzbraucējam, un viņš mani lūdza: “Esmu dzirdējis, ka jūs esat antroposofs. Sakiet man lūdzu atklāti: kas ar to visu īstenībā ir?” - Tik atklāts viņš bija šajā naktī, automašīnā, kas brauca ar apmēram 120 km/h, un es varēju stundu par to runāt. Nākošajā dienā es satiku viņu universitātē. Tad viņš atkal bija noslēdzies. Bet gan jau atkal būs mirklis, kurā ar viņu varēs runāt.

Cilvēkiem ir daudz vairāk pārdzīvojumu, nekā mēs zinām. Tieši šādiem izciliem zinātniekiem ir iekšējas pieredzes, kuras viņi nevar izteikt.

 Pie faktiem, ar ko cilvēkiem nākamajos gados nāksies sadurties, pieder nemitīgi pieaugošā sociālās dzīves vadīšana ar sistēmanalīzi. Mēs piedzīvosim arī pilnīgu pēdējās privātās dzīves izzušanu. Eiropā tas jau ir sācies. Es nezinu, kā tas ir šeit Savienotajās Valstīs - katrā gadījumā Holandē veselības aprūpes jomā jau grib visus datus par slimībām, uzturēšanos slimnīcās un tamlīdzīgus faktus atzīmēt uz kartiņas, kurai būtu jātiek iekārtotai jau līdz ar piedzimšanu, un šī kartiņa tad nonāktu vienā centrālā vietā. Tad reiz nākotnē katram nīderlandietim īstenība kļūs koda nummurs, kas tiks ierakstīts arī centrālajā kompjūterā - ar visām slimībām, kas viņam ir bijušas, ar visiem nodokļiem, ko viņš ir maksājis, utt.

Nākotnē tad būs tā: ārstam, kurš izmeklē kādu pacientu, būs tikai jāpiezvana, un viņš saņems automātisku atbildi uz savu pieprasījumu no centrālā kompjūtera. Gribētos par katru zināt visu. Tas nāks: vienmēr pieaugoša jebkuras personiskās sfēras zaudēšana. Viss, ko jūs darāt, kaut kur tiks pierakstīts. Jūs jautājat: kāpēc? - Nu, tas kādreiz varētu noderēt. Šobrīd Holandē tiek veidota viena tieši šāda datu bāze attiecībā uz uzturēšanos slimnīcās un lietotajiem medikamentiem, lai novērtētu izmaksas attiecībā pret uzturēšanās ilgumu slimnīcā. Šie dati nonāk Veselības ministrijas centrālajā arhīvā, tur tie tiek savākti un statistiski izvērtēti. Tad varēs secināt: žultspūšļa operācija: septiņpadsmit dienu slimnīcā.

Tagad iztēlojieties kādu ķirurgu, kurš ārstē savus pacientus citādā veidā. Statistika parāda, ka viņa pacienti slimnīcā paliek divdesmit trīs dienas, jo to atveseļošanās pie viņa norisinās citādi. Varbūt ne ar pirmo, bet pilnīgi droši pie desmitā pacienta viņš saņems norādījumu: “Dr. X, jūsu žultspūšļa pacienti pārāk ilgi paliek slimnīcā, jums viņi jāatlaiž piecas dienas ātrāk.” Kaut kas tāds arvien vairāk parādīsies mūsu sociālās dzīves jomā.

Ar ko mums jārēķinās nākamajos gados pēc 1965. gada? Ar pārpilnību - enerģijas, izejvielu, informācijas un medikamentu, pārtikas preču, apģērbu pārpilnību, īsi sakot - visās jomās. Arimans tik ļoti labprāt gribētu mums to visu dot, tikai ne vienmēr viņam tas izdodas! Tikai viens ir aizliegts: paša spriedums. Indivīda, Es spriedumam ir jātiek iznīdētam. Arimanam izšķirošais jautājums skan: vai panākumus gūs intelekts vai “muļķīgums”? Arimanam viss, kas nāk no garīgās pasaules ir muļķība. Par to ir arī kāds Rudolfa Šteinera norādījums: ja mēs jebkad ielaižamies diskusijā ar Arimanu, mūs neizbēgami satrieks loģiskā konsekvence un mērķtiecīgā drošība, ar kādu viņš lieto savus pierādījumus.

Muļķība Arimanam ir viss, kam nepiemīt noteikta personiska intelektualitāte. Katra arimaniska būtne ir augstā mērā apdāvināta ar to intelektu, kādu es jums tikko aprakstīju: kritisku, visas neloģiskās lietas noliedzošu, pilnu nievu un izsmiekla. Ja mēs šajā veidā iekšēji iztēlosimies Arimanu, tad sajutīsim lielo kontrastu starp Arimanu un Mihaelu. Mihaelam nav ne mazākās intereses par intelekta personisko raksturu. Inteliģenci padarīt par personīgu tiecas tikai cilvēki, kuri dzīvo arimaniskā shematisma varā.

Arimanam ir nievājošs spriedums par Mihaelu. Viņš uzskata Mihaelu par neprātīgu un dumju. Jo Mihaels tikai grib - un ir gribējis to tūkstošiem gadu, cauri veselām mūžībām - pārvaldīt kosmisko inteliģenci. Tagad cilvēkiem atkal ir iespēja sasniegt šo Mihaela pārvaldīto inteliģenci kā kopēju un visaptverošu inteliģenci, kas vienādā mērā nāk par labu visiem cilvēkiem.

Tā ir tā lielā atšķirība starp mihaelisko inteliģenci un arimanisko intelektu. Mihaeliskā inteliģence vienādā mērā dod labumu visiem cilvēkiem. Tas izsaka: tas nav mans privātais intelekts, kurš man ir, ar kuru es varu nopelnīt naudu. Ar tādu, kā personisku īpašumu izjustu intelektu var uztaisīt daudz naudas. Bet tajā pašā mirklī gan arī kļūst par vergu.

Mihaels modina mums pan-inteliģenci, kas stāv pāri šim intelektam, visaptverošu, t.i., kosmisku inteliģenci. Mihaela kosmiskajai inteliģencei, tāpat kā arī antroposofijai, ir jātiek uzdāvinātai visiem - visu labumam vienādā mērā. Tai jāvar brīvi izpausties, būt nododamai tālāk, tā nedrīkst būt personisks īpašums. Vislabākajā veidā tā var nokļūt pie cilvēkiem, ja tie izveido kādu kopību un mēģina savstarpēji viens otram palīdzēt tās apjēgšanā.

Kā mēs varam palīdzēt Mihaelam šajā gadsimta pēdējā trešdaļā tomēr kļūt iedarbīgam starp šiem arimaniskajiem spēkiem? Vienīgais ceļš, kā atvairīt Arimanu, ir no iekšienes uz āru. Jo tad mēs varam novērot, ko viņš dara. Ja mēs mēģinām strādāt vadoties no antroposofijas, tad nevaram palikt stāvam ārpusē. Mums ir jāiestājas, jāiekļaujas visās lietās. Mums ir jāzina, kā tiek manipulēta mūsu sociālā dzīve, jo tikai zinot, kā tas notiek, mēs varam atvairīt Arimanu. Tas arī ir pamatojums, kāpēc mēs nedrīkstam izolēties, ar sajūtu, ka mēs esam nedaudzie “priviliģētie” pret “slikto ārpasauli”.

Mēs varam palīdzēt Mihaelam divējādi. Mums ir iekšējais skološanās ceļš, kā Rudolfs Šteiners savas antroposofiskās darbības sākumā to apraksta grāmatā “Kā iegūt atziņas no augstākajām pasaulēm?” - Bez tam mums ir iespēja studēt garīgās pasaules atklāsmes, un no šīm studijām mēs varam sākt spert pirmos soļus uz imaginācijām. Mēs varam iet savu iekšējās attīstības ceļu un mēģināt, izsekojot kā veidojas tēli mūsu dvēselēs, lēnām attīstīt sevī imaginācijas, kamēr kādreiz aptversim reālas pārjutekliskās īstenības tēlus.

Viena tāda imaginācija, pārjutekliskās realitātes tēls, ir prettēls arimaniskajam modeļa priekšstatam. Arī Arimans tiecas izsaukt imaginācijas - bet tieši modeļu formā. Mums ir jāmeklē šādu imagināciju otra puse - jāizlaužas līdz īstai imaginācijai, līdz dzīviem tēliem. Mums ir jāstiprina savi imaginācijas spēki un jānokļūst līdz inspirāciju pasaulei, kur šie tēli tad arvien vairāk kļūst par realitāti. Un no šīs garīgās realitātes, kurā tad mēs stāvam, nonākam intuīciju pasaulē, jomā, kur sakņojas spējas darīt lietas no garīgiem spēkiem. Tas ir viens ceļš: apskatīt pasauli, vēršoties pie savas iekšienes, ejot iekšēju ceļu un veidojot iekšēju imagināciju, inspirāciju un intuīciju pasauli.

Pēc Ziemassvētku konferences 1923. gadā Rudolfs Šteiners teica: tagad pirmo reizi cilvēcei var būt arī otrs ceļš. Tas ir dabaszinātņu ceļš. - Tas ir ceļš, kuru ir iesācis iet Gēte ar savām augu studijām. Viņš apskatīja pasauli tā, ka tā kļuva transparenta attiecībā uz spēkiem, kas tajā darbojas. Tas ir pasaules ārišķības caurskatīšanas un realitātes, kas slēpjas aiz tās, izziņas ceļš. Tas gan ir ceļš, pa kuru viens atsevišķs cilvēks tālu nevar tikt. Viņš var tur patstāvīgi izdarīt savus pirmos soļus. Bet, kad viņš reiz ir pa īstam sācis, tad - teica Šteiners - ir jānāk kāda cita, vairāku citu palīdzībai, viņam būtu jākļūst kādas grupas loceklim un jāstrādā kopā ar citiem. Nevis tāpēc, lai galu galā piesavinātos sev izstrādāto rezultātu, tātad izlaužoties līdz šai slēptajai realitātei, bet gan lai iegūtu iespēju to attēlot tā, lai tas var tikt dots tālāk citiem cilvēkiem. Tas ir kaut kas pavisam cits! Es kaut ko zinu - bet: vai es varu to nodot arī citiem?

Ir ceļš, pa kuru mēs varam iet vienatnē. Tas tika dots antroposofiskās kustības sākumā. Pa šo ceļu vienmēr var doties sava paša iekšējai attīstībai. Tas sākas ar imaginācijām, nonāk līdz inspirācijām un galu galā ved pie intuīcijas. Bet nu Rudolfs Šteiners izskaidro, ka tagad ir kļuvis iespējams vēl cits ceļš: tas sākas ar intuīciju, nonāk pie inspirācijām un beidzot pie imaginācijām. Tas nozīmē: mēs darām lietas ar drošību, kas sakņojas garīgajā. Tas ir pilnīgi pareizi tā. Mēs kaut ko darām, dzīvojot ar garīgu faktoru realitāti, un redzam pēc tam, vai tas bija labi, vai nē. Zināšana nāk vēlāk.

Pirmais bija seno mistēriju ceļš gadu tūkstošiem ilgi, un pa to bija jāiet līdz 1923. gadam. Tad Rudolfs Šteiners atjaunināja mistērijas un deva tām jaunu ceļu. Viņš pat teica, ka viņu ienīda cilvēki, kuri bija zinājuši tikai pirmo ceļu. Tie parasti teica: “Tas ir bezatbildības ceļš. Vispirms ir kaut kas jāzina, tad jāiekļaujas realitātē un tikai tad jārīkojas.”

Tagad nāk jauni cilvēki. Viņi saka: “Mēs kopā strādājam, un ir mūsu sadarbība kādā grupā, kuras kopējais mērķis un objekts ir ārpus grupas - skola, lauku sēta, jaunas ēkas finansēšana - pēc tā mēs rīkojamies.” Kad šie ļaudis sēž kopā, mēģina uzticēties viens otram un strādāt viens ar otru kopā, tad iestājas mirklis, kad viņiem vajag kaut ko darīt. Tad ir iespējams, ka pareizā rīcība var notikt, vadoties no garīgas pārliecības, no intuīcijas.

Rudolfs Šteiners saka, ka tas īpaši ir iespējams daudzām darbībām medicīniskajā sektorā. Kad kāds ārsts stāv savu pacientu priekšā pieņemšanas laikā, viņam ir zināšanas par augiem un minerāliem, un viņš zina, ko ar to var darīt. - Tad viņam ir jāiepazīst pacients, jāizjautā par tā problēmām. No tā visa ir jānāk intuīcijai: man ir jādod arnika D12.

Tas ir intuīcijas akts starp diviem cilvēkiem. Varbūt vēlāk ārsts var ķerties pie šīs lietas citā veidā. Kad es iesāku savu ārstniecisko darbu, tad visā pasaulē bija tikai viena vieta, kur varēja iepazīt šos ceļus. Tā es devos uz klīniku Arlesheimā un izjautāju ārstus. “Ko jūs dodat šajā vai tajā gadījumā?” - Man bija mazs blociņš. Tur es pierakstīju visu, ko dzirdēju. Šajā blociņā es ierakstīju apmēram 30 slimību ainas un 30 medikamentus. Ar to es sāku. Žēlastība bija ar mani. Nekad vairs man nav bijuši tādi panākumi, kā šajā pirmajā pusgadā!

No tā, kas aužas starp kādu jautājošo un kādu, kurš ir gatavs pa īstam ieklausīties un palīdzēt ar savām zināšanām, iestājas moments, kad mēs varam iedot īstās zāles: dod to - ņem to - tas ir pareizi. Pēc tam mēs sev jautājam: “Kāpēc īstenībā es iedevu šīs zāles šādā potencē?” Pārdomājot, mēs atradīsim pamatojumu. Atskatoties mēs varam teikt: “Jā, tas bija pamatoti, ka es rīkojos tā.”

Tas pats ir ar gadījumu starp skolotāju un bērnu. Stundu laikā varbūt gadās tā, ka kāds bērns kaut ko saka, kas nepieklājas. Ko ir jādara skolotājam? Ja viņš sev saka: “Man jāpārdomā, ko par to visu ir teicis Rudolfs Šteiners,” tad būs par vēlu. Viņam ir kaut kas jādara. Vakarā, atskatoties uz dienu, viņš redzēs, vai bija rīkojies pareizi vai aplam. Viņa intuīcija bija aplama - vai pareiza. Viņš ir kaut ko iemācījies kādai nākamai reizei. - Šī prakse intuīcijā var kļūt par jaunu ceļu iekšējā attīstībā. Pa to iet darot.

Pieņemsim, ka kādā skolā ir desmit klases un desmit klašu skolotāji. Viņi strādā kopā garīgā nozīmē, balstoties antroposofijā. Viņi pūlas paveikt labāko, ko spēj, balstoties uz Rudolfa Šteinera darbiem un ar savstarpēju cieņu un novērtēšanu.

Kad nu katrs atsevišķi stāv savas klases priekšā, tad viņš tomēr var rīkoties, balstoties visā skolotāju grupā. Šāda garīga ietekme uz bērniem ir ne tikai desmitkārt lielāka nekā no viena atsevišķa skolotāja, tā ir desmit reiz desmit reizes lielāka. Visu pārējo kolēģu spēki nes viņu, un viņš nes līdzi visus pārējos. Tam priekšnosacījums ir grupa, kurā valda cilvēka uzticība cilvēkam.

Visdziļākās raizes nākotnē būs: kādam uzticas, un viņš nodod šo uzticēšanos. Lauzta uzticība būs visdziļākās sāpes tiem cilvēkiem, kuri nākamajā laikā cīnīsies par Mihaelu. Intuīcija ir apkrāpta. Ilgāk vairs nevar stāvēt kopā, tagad ir jāstāv vienam. Kurš jelkad ir piedalījies šādā kopā strādājošā grupā, tas zina, kāds spēks tad ir zaudēts. Tad redz, kāds nepilnīgs radījums tu esi un cik maz var sasniegt, kad tu esi viens.

Taču mēs ar drosmi varam doties pretī nākamajiem gadiem. Būs visdažādāko spēku virpulis - zinātnē, sabiedriskajā dzīvē, audzināšanā, īsumā: visās jomās. Būs luciferiskie un arimaniskie spēki, bet cauri tiem darbosies arī labo garu spēki. Ja mēs gribētu nogaidīt, kamēr mums būs tā stingrā skaidrība, vai tas ir labi, ko mēs darām - tad mēs nenonāktu pat līdz tam, lai pakustinātu kaut vienu pirkstu. Mums jātiek galā ar situācijām pēc intuīcijas un tad vēlāk no tā jāmācās. Lai varētu pretoties Arimanam un viņa spēkiem, mums jāstāv kādā cilvēku grupā, kuras locekļi uzticas viens otram, ciena un palīdz viens otram, un iestājas viens par otru. Tad var būt iedarbīgi labā spēki - tie to nevar tādā mērā, ja katrs strādā pats par sevi atsevišķi.

Tas ir tas, ko es gribēju izteikt jaunajiem cilvēkiem, kuri iet pretī 21. gadsimtam. Tas ir jūsu laiks. Tā ir jūsu dzīve. Tas nav laiks, kad aktīvi vēl varētu būt mēs - vecie. Mūsu paaudze bija gadsimta vidus paaudze. Tagad mēs šos uzdevumus nododam jums, jūs būsiet šo spēku glabātāji nākamajos gados.

Kamēr ārējie spēki darbojas arvien haotiskākā veidā - vēl haotiskāk nekā gadsimta vidējā trešdaļā -, es jums piedāvāju šo ideju: mēģiniet veidot grupas - lielākas vai mazākas -, kuras strādā kopā ne tikai garīgā jomā, bet arī apzināti atbildīgi izpilda uzdevumus pasaulē. Stāviet kopā tā, ka katrs zina: viņš nestāv viens; viņam uzticas, un viņš var uzticēties pārējiem.

III Labo darīt

Atlantiskais laiks ir jau sen nogrimis pagātnē; tas ir tik senā pagātnē, ka par to gandrīz nekas nav zināms, un pat tas nedaudzais zināmais kopš grieķu antīkās pasaules, īstenībā jau pirms tam, ir mīti. Tas ir cilvēces laikmets, ko pārskalojuši ūdeņi, pārseguši ledi, kam pāri pārvēlušās katastrofas. Laikmets, nogrimis apvērsumos, tautu staigāšanā, evolūcijas metamorfozēs. Mūsu senās kultūras ir atstājušas savas civilizācijas liecības par šo nogrimušo pirm-laikmetu.

Zemes seja kopš tā laika ir izmainījusies: sauszeme ir pārbīdījusies, okeāni mainījuši vietas, tomēr dažādo strāvojumu izklīdināto tautu klejojumi ir pēcatlantiskajā pasaulē atnesuši līdzi senās gudrības elementus, kā arī impulsus kultūrām, kuras rodas no jauna. Lielais laikmets, kas sekoja atlantiskajiem laikiem, tiek saukts par “pēcatlantisko laikmetu”, un mēs šodien dzīvojam jau piektajā šī pēcatlantiskā laika periodā.

Šī piektā pēcatlantiskā ēra sākās aptuveni 1500. gadā pēc Kristus dzimšanas, laikā, kas apmēram sakrīt ar pāreju no viduslaikiem uz renesanses ziedu laikiem. Agrākie pēcatlantiskie periodi atkārtoja Zemes attīstību līdz ēģiptiešu-asīriešu laikmeta sākumam, kad par garīgās attīstības nesēju kļuva sajūtošā dvēsele. Tā bija trešā pēcatlantiskā ēra, un varas, kas stāv aiz cilvēces attīstības, tagad aiz ārējās vēstures gaitas sāka veidot sajūtošo dvēseli.

Šajā sajūtošās dvēseles laikā cilvēce ir iemantojusi spēju mācīties iekšēji izjust skaistumu, jo šī sajūtošā dvēsele tolaik ieguva spēju atspoguļot sevī skaisto. Tam pamatā ir, ka astrālais ķermenis - savā konfrontācijā ar ārpasauli - varēja uz to iedarboties; kamēr ārpasaule no savas puses iedarbojās uz astrālo ķermeni. Šajā kopsakarībā astrālais ķermenis gan bija pārsvarā uz ārpasauli vērsts reakcijas orgāns: tā tieši iedarbojās uz viņu, uz ko viņš tikpat tieši reaģēja. Līdz ar sajūtošās dvēseles attīstību pakāpeniski zuda šī procesa tiešums. Tas varēja kļūt piedzīvojams vairāk kā sava veida iekšējs atspoguļojums, un sajūtošā dvēsele tagad varēja vairāk iekšēji izjust ārpasaules saturu un skaistumu. Šī pieredze tad varēja tikt atkalatdzīvināta kā iekšēja pasaule - sajūtošajā dvēselē. Tā sajūtošajā dvēselē sāka parādīties apjausma par skaistumu.

Šim periodam sekoja grieķu-romiešu ēra, kas ilga līdz pat viduslaikiem. Parādījās jauns pārdzīvojums: no iekšēji izjustās sajušanas augšup kāpa iekšēji izjustas domāšanas atklāšana. Šī pāreja no domāšanas “pasaulē” uz domāšanu “par pasauli” bija kļuvusi iespējama līdz ar jaunas dvēseles kvalitātes pamošanos: tā bija saprāta dvēsele. Tagad ārpasaule varēja tikt atspoguļota domās.

Domas, kas līdz tam parādījās vienīgi kā pasaulei piederīgas pašā uztverē tieši - tas nozīmē: kā ārpus cilvēka eksistējošas - tagad tika piedzīvotas kā pasaules atspoguļojumi, kā domas par pasauli cilvēkā pašā. Tā tās ieguva zināmu neatkarību un atraisītību no pasaules. Cilvēks tagad varēja tās pārdzīvot kā pasaules elementu iekšā pats sevī.

Augstākais ideāls, pēc kā cilvēks varēja tiekties šajā jaunajā domu kļūšanā par iekšējām, bija patiesība. Patiesība saprāta dvēselei bija tas pats, ko skaistums bija nozīmējis sajūtu dvēselei - tās attīstības piepildījumu, augstāko mērķi, pēc kura varēja tiekties. Tāpat kā cīniņš par skaistuma dzimšanu sajūtu dvēselē bija attīstības ceļš iepriekšējā laikmetā, tāpat cīniņš par iekšējās patiesības atrašanu bija tas, kas kalpoja saprāta dvēseles attīstībai.

Tas skaidri runā no grieķu-romiešu filozofijas attīstības, bet vēl skaidrāk parādās priekšplānā pēckristus gadsimtos un viduslaikos, kad patiesības meklēšana kļuva par cīņu pret maldiem. Cīņa pret maldiem kļuva par kaut ko līdzīgu rezonanses pamatam cilvēka tieksmei pēc patiesības. Patiesība bija, tā sacīt, slīpējamais akmens, uz kura bija jātiek “uztrītai” saprāta dvēselei. Maldi tika uzlūkoti nevis vienkārši kā kaut kas aplams, bet gan kā dvēseles orgāna, no kura gribēja attīstīties saprāta dvēsele, netīrība, sasmērēšana. Izsūtīšana un nāve bija sodi, kas tam sekoja. Šo gadsimtu cilvēki tik stipri pārdzīvoja šīs cīņas realitāti, ka viņiem šķita labāk cilvēkus maldu dēļ un patiesības labā sadedzināt vai pašiem tikt sadedzinātiem, nekā nodot šo lietu. Tas atspoguļojas milzīgajos mocekļu un ķeceru reģistros cauri visiem šiem gadsimtiem. Kad tuvojas 1500. gads un Eiropa sāk mosties apziņai par savu savdabību un mantojumu, pirmo reizi skats vēršas pāri savām robežām uz senatnes likumiem un ideāliem, un, kā sekas, sāk parādīties šaubas par dogmām. Tagad iezīmējas jaunas spējas un jauni laiki. Metodiskas novērošanas un objektivitātes loma arvien vairāk un vairāk izspiež sholastisko argumentāciju. Dabaszinātnes apsveic savus pirmos priekšgājējus jaunā laika garā. Viņi vairs nav kā senatnes gudrie dārgumu glabātavu sargi un mistēriju gudrību skolotāji, bet gan jaunas atklājēju grupas kodols; arī lielie humānisti ir cilvēki, kuri tajā pašā garā novēro vēstures izrādi un cilvēka lomu tajā. Tas viss vēsta par apziņas dvēseles laikmetu.

Attiecībā pret saprāta dvēseli, kas mācīja pārvarēt maldus, apziņas dvēseles uzdevums nav izlobīt patiesību, bet gan īstenot labo, tam sastopoties ar ļauno. Saprāta dvēsele attīstījās, uzņemot iekšēji sevī patiesību. Apziņas dvēseles laikmetā cilvēka uzdevums ir attīstīt nākošo, jauno dvēseles kvalitāti, uzņemt sevī labo. Katrā cilvēkā, kas ir iepīts šodienas pasaules haotiskajos konfliktos, no saprāta dvēseles paceļas jautājums: “Kā man attīstīt šo jauno apziņas spēju - atrast labo?”

Tas vispirms ietver nepieciešamību dzīvot iekšā un ar pasauli, jo “Labā grāmatu”, tā sacīt, nevar paņemt līdzi kādā cellē, kaut kur tālu prom no cilvēkiem, lai lasītu to saprāta skaidrajā gaismā. Modernais cilvēks te ir sprukās, jo viņam - lai varētu nodarboties ar savu labā meklēšanu - ir jābalstās uz zināšanām par patiesību. Bet kur mūsdienās tik bagātīgi sazēlušo, vienai ar otru konkurējošo pretenziju un patiesību vidū, patiesības noliegšanas vispār vidū - kur viņam iemantot šīs zināšanas? Un apjukums sniedzas vēl dziļāk. Jo - kā modernais cilvēks, kad viņš reiz ir sagūstīts pasaules līdzraujošajā tvērienā, un jaunas apziņas gaismā grib tikties ar ļauno, kā viņš var zināt, vai dara labo, kad kaut ko dara? Viņš varbūt tic, ka runā patiesību, patiesību, kuru ir izcīnījis saprātīgās pārdomās kā saprāta dvēseles mantinieci. Taču pat kaut ko patiesu izsakot - vai tas ir tas pats, kā darot kaut ko labu?

Apziņas dvēseles laikā mēs drīz atklājam, ka labā jomai kaut kas var piederēt tikai tad, kad tas tiek izdarīts. Jau Gēte to ir apliecinājis, sakot: “Jo galu galā visam vēl ir jātiek izdarītam.” Patiesība var tikt atzīta, labais var tikt tikai izdarīts. Un tā kā jaunās mistērijas apziņas dvēseles laikmetā nav patiesības un maldu mistērijas, bet gan labā mistērijas, tad tās ir rīcības mistērijas: gribas mistērijas.

Modernā cilvēka uzdevums ir stāties pretī ļaunajam, lai radītu labo. Tā ir saprāta dvēseles laikmeta nosacījumu metamorfoze, kur uzdevums bija izskaidroties ar maldiem, lai atklātu patiesību.

Antroposofijas studijas, ar mērķi izstrādāt īstas zināšanas par to un izlauzties līdz patiesībai, īstenībā nozīmē, ka antroposofiju aptver tikai saprāta dvēsele. Lai uzņemtu to apziņas dvēseles sfērā, “visam vēl jātiek izdarītam”. Antroposofija nevar tikt tikai studēta un nēsāta apkārt kā zināšanas. Tai ir jātiek īstenotai pasaulē!

Bet pirms mēs ķeramies pie tā, lai runātu, kā atrast ceļu uz labā īstenošanu, mums vispirms ir jāapjēdz ļaunā saknes.

Pirms Atlantīdas ēras, lemūriskajā laikā, cilvēces attīstības laukā ienāca Lucifers. Tas notika lemūriskā laika piektajā periodā, kad uz cilvēkiem iedarbojās Venēras spēki, un kultūra attīstījās dienvidos, apvidū, kur šodien atrodas Malajas salas. Lucifers izmantoja izdevību iejaukties lemūriskajā attīstībā un izsauca kādu lielu pārmaiņu - dzimumu rašanos: cilvēce tika sadalīta divās daļās. Līdz ar dzimumu pastāvēšanu Lucifers varēja palielināt savu varu pār cilvēkiem. Tas viņam kļuva iespējams tādējādi, ka viņš cilvēku astrālajos ķermeņos iejauca iekāres.

Šīs attīstības dāvana bija brīvība.

Atbilstošs notikums norisinājās atlantiskajā laikā. Tur arī Arimans ieguva ietekmi attīstības arēnā, un proti, turāņu tautas kultūras laikā. Turāņi ērgļa kultūru pārmainīja par skorpiona kultūru. Viņi no pirm-toltekiem pārņēma augkopības mākslu, bet izmainīja vairošanās spēkus par maģiskiem, ar to palīdzību varot iedarboties uz ēterisko pasauli. Te Arimans varēja iegūt ietekmi. Tas viņam izdevās tādējādi, ka viņš ienesa cilvēku ēteriskajos ķermeņos maldīšanās iespējas elementu.

Dāvana, kas cēlās no šī attīstības ceļa, bija pašapziņa.

Tā perioda laikā, kas sekoja atlantiskajām ērām, izdevību iespiesties attīstības arēnā sāka izmantot azūras. Tikai apziņas dvēseles laikā tās var tikt klāt cilvēka “Es”.

Šīs azūras ir tumšas arhaju-būtnes, tātad personības gari un laika gari. Jau uz senā Saturna tās atkāpās no kopējās cilvēces attīstības. Tās atšķiras no arimaniskajām būtnēm, kas radās uz senās Saules, un no luciferiskajām būtnēm, kas sāka darboties uz senā Mēness, ar to, ka tās vispār negrib nekādu attīstības ciklu, turpretī Arimans un Lucifers iekļaujas cilvēciskajā attīstībā - gan katrs ar saviem paša mērķiem.

Tagad mums ir zināma aina par to, kā noteiktos pēcatlantiskajos laikos attīstības vadlīnijas uztvēra un auda tālāk ļoti dažādu veidu spēki. Sajūtu un saprāta dvēseles pēcatlantiskajā attīstībā mēs atrodam sava veida lemūrisko un atlantisko laiku atkārtojumu. Gluži tāpat kā Lucifers parādījās lemūriskajā laikā, arī te viņš iedarbojās uz sajūtu dvēseli, modināja tur zināmas iekāres un kaislības. Šīs iekāres un kaislības savu pretstatu tad atrod slimībā un nāvē.

Labie hierarhiskie spēki kā palīdzību pret šiem negatīvajiem spēkiem deva mums dziedināšanas spēkus.

Pēcatlantiskajā saprāta dvēseles attīstības fāzē Arimans parādījās tieši tā, kā viņš iepriekš bija parādījies atlantiskajā laikā. Viņš iedarbojās uz saprāta dvēseli, ienesot tajā maldīšanās iespēju. Arimans ar to būtu varējis izpostīt visu cilvēces attīstību, ja labās hierarhiskās varas nebūtu uzdāvinājušas karmu kā palīdzību pret maldiem. Cilvēka individuālā karma nozīmē iespēju koriģēt maldus dzīvē starp nāvi un jaunu dzimšanu. Tāpēc karmas likumu saprāta dvēseles laikā īstenībā vēl maz zināja - svarīgāk bija, ka karma vienkārši tika izdzīvota.

Pēc 1500. gada, apmēram apziņas dvēseles laika sākumā, savu īsteno attīstības procesu uzsāka cilvēka Es. No šī momenta parādās azūras. Azūras ir antikrists, jo tās ir pret jebkuru attīstību vērsti gari, “absolūtā nihilisma žņaudzējeņģeļi”, kā tās sauca Rudolfs Šteiners.

Azūras caurauž fizisko ķermeni, tās tīko pēc tā, lai no turienes pa daļiņai iegūtu Es savā īpašumā. Šīs daļiņas atraisās no īstenā Es, un tad no šiem “Es-substancei” nozagtajiem “gabaliņiem” var piedzimt dēmoniski fantomi. Fantomi, kas baro savu dzīvi ar zagtu cilvēka Es, tad iegūst brīvību izmantot šo cilvēka Es paši saviem tīkojumiem. Daļa no cilvēka Es-ības šādā veidā ir pārveidota par materiālu dēmoniskiem monstriem. Kad tas reiz ir noticis, sekas vairs nevar tikt labotas pat visā tagadējā Zemes attīstības fāzē. Ar nozagto cilvēka “Es-gabaliņu” palīdzību azūras tad var nekontrolēti turpināt savu rīkošanos. Tikai sekojošajā lielajā laikaposmā, Jupitera attīstībā, šie cilvēciskās izcelsmes fantomi caur Kristus spēku atkal varēs tikt uzņemti plānveidīgajā Zemes evolūcijas plūdumā.

Azūras iedarbojas no korumpēta fiziskā ķermeņa uz cilvēka Es tādējādi, ka tās ienes apziņas dvēseles dzīvē sava veida teorētisku materiālismu, tieši tagad, kad apziņas dvēsele piedzīvo savu atplaukumu. Cilvēks, ja padodas šim teorētiskajam materiālismam kā pasaules uzskatam, tiek atgriezts no pārjutekliskajām atziņām un garīgām iedarbībām. Tad arī valda tieksme aizmirst visu, kas saistīts ar garīgo spēku darbību. Es dzimšanu no apziņas dvēseles apsteidz tā “aborts”, un azūru upuri bieži iekrīt zemākā fiziskā juteklībā. No tā mūsu kultūrā ceļas “groteskās juteklības pekles perēkļi”, kā to nosauca Rudolfs Šteiners. - Šie perēkļi tad ir kaut kas līdzīgs “paradīzes zemes virsū” karikatūrai, kur ārējais progress ir nogriezts no sava garīgā pamata; cilvēki ir ieslēgti sevī, jutekliskas apmierināšanās valstībā.

Pasaules uzskats, kas pavada šo attīstību, redz cilvēku kā vienu vienīgu tīri materiālu spēku saišķi. Cilvēks, evolūcija, kultūras attīstība tiek uzskatīti par šo spēku kailu gadījuma kombināciju. Šis uzskata veids noliedz personību un garu un korumpē būtisko cilvēka esamībā vispār. Rudolfs Šteiners šo samaitāšanās veidu, kas nāk no azūrām, sauc par “plašumā ejošo trūdēšanu”.

Fiziskajā pasaulē ir pretlīdzeklis pret azūru darbošanos. Tā ir vingrināšanās uzlūkot pasauli mums apkārt kā plašu darbojošos gribas spēku jūru. Kur azūras mēģina Es sasaistīt pie maņām, tur ir iedarbīgs šis pretlīdzeklis: neiestigt pašā maņu uztverē kā tādā, bet gan uztvert maņām cauri. - Tīklu, kurā mēs iepinamies savas maņu dzīves dēļ - ko vēl atbalsta augošā materiālā labklājība - nevajag uzskatīt par jutekliskuma jūru, kurā var noslīkt, bet gan par mutuļojošu, virmojošu, bangojošu gribas spēku varenu izrādi. Ja izdodas ieskatīties šajā izrādē cauri maņām un ieraudzīt spēkus ne tikai kā plikus maņu kairinājumus, bet gan kā gribas viļņus un straumes, tad var sākt saprast, ka šie gribas spēki ir izpausme kaut kam tādam, kas ir vēl dziļāk zem virspusējā - pasauli radošajai gudrībai.

Tomēr mūsu laika cilvēks, kurš dzīvo apziņas dvēseles dzemdību sāpēs, stāv pretī pasaulei, kurā azūras izdara mēģinājumu, jā, ir jau to sasniegušas, iegūt savā īpašumā ievērojamu daudzumu Es-spēkus. Kur cilvēkam šādā stāvoklī vērsties, ja viņš grib attīstīt spēkus, kas palīdz darīt labo? Azūras pārstāv spēku, kas vēršas pret jebkuru attīstību. Lai šajā situācijā atrastu Es pieturas punktu, mums ir jāpievēršas attīstības spēkiem, mums jānonāk pie idejas, kas īstenībā ir attīstība, idejas, kas ir piemērota apziņas dvēseles laikam.

Antroposofija šajā virzienā var mums palīdzēt nonākt līdz sapratnei. Tā taču savā ziņā ir idejas iemiesojums, idejas par Kosmosa, dabas un cilvēka attīstību.

Ap 1500. gadu, apziņas dvēseles attīstības sākumā, notika pārmaiņas cilvēka iekšējā organizācijā. Apmēram šajā laikā - Rudolfs Šteiners apraksta, ka pie tam iestājās savā ziņā “kosmisks negaiss”- pirmā hierarhija izmainīja nosacījumus domāšanai cilvēkā. Viss, kas senos laikos bija zināšanas, bija sirds zināšanas. No cilvēka paša vidus sirds caurauda katru iekšēju darbību ar siltumu un apgarotību.

Apmēram ap 1500.gadu šie domāšanas spēki, tā sacīt, “savīta”. Tie sažuva un izzuda no cilvēka starojošā vidus, kamēr beidzot palika tikai smadzenēs. Domāšana tika nogriezta no sirds spēkiem. Tas deva cilvēkiem iespēju ar savu smadzeņu palīdzību kļūt vēsiem, objektīviem un intelektuāliem savā domu dzīvē.

Šī pāreja uzspiež savu zīmogu apmēram vienlaicīgajai moderno dabaszinātņu uzniršanai un vienlaikus tiek ar to raksturota. Šis zinātniskās domāšanas veids bāzējās jaunā stāvoklī, kuru cilvēks ieņem, tas ir stāvoklis, kurā cilvēks ir skatītājs. Viņš vairs nav norišu dalībnieks. Atziņas rodas no domāšanas, kas ir nobīdīta uz smadzenēm un kas apskata Kosmosa un dabas attīstību no stingra sākumpunkta. Cilvēks, kopš uztver tā, vairs nav pats līdziesaistīts Kosmosā un dabā agrākajā veidā.

Pēdējos 400 gadus šis izziņas veids ir arvien vairāk izplatījies un šodien ir dominējošais. Šādi orientēta zinātne - kam tomēr bija ļoti liela vērtība cilvēkiem - slēpj sevī kādas ļoti lielas briesmas: pats cilvēks pēkšņi izskatās stāvošs ārpus evolūcijas, ārpus Zemes attīstības. Šo fenomenu var aprakstīt dažādos veidos: rodas automatizēta pasaule; var arī teikt - pasaule, kurā cilvēks pakāpeniski atsvešinās no savas saistības ar garu. Baznīcas ved arvien bezcerīgāku cīņu, pūloties šo saistību saglabāt.

Šajā grūtajā situācijā Rudolfs Šteiners pieņem lēmumu ar 1923.gada Ziemassvētku konferenci radīt pamatu jaunām mistērijām. “Pamatakmens meditācijā” Rudolfs Šteiners aicina cilvēkus vingrināties un meditēt “garu - atcerēties, garu - pārdomāt, garu - ieraudzīt”. Nolūks ir radīt jaunu saistību ar pārjuteklisko pasauli formā, kas ir piemērota apziņas dvēseles laikmetam, laikmetam, kurā dvēseles vadošo spēku, ar pilnu apziņu vingrinoties, jāveido, balstoties garīgajā, ar “lai kļūst labs, ko mēs no sirds dziļumiem, ar galvu mērķtiecīgi radīt gribam”. Tas ir aktīvas iekšējās attīstības ceļš, ko Rudolfs Šteiners šeit dod. Tam jābūt ceļam, kas mūsu trauksmainajos laikos ved uz labā apjēgšanu. Bet, lai labais varētu kļūt par realitāti, mums ir jāiet tālāk, nekā tikai līdz kailam labā jēdzienam - mērķim ir jābūt, lai labais varētu tikt izdarīts.

Jebkuras mācības dilemma ir tās noteikumu un principu stinga noteikšana uz visiem laikiem. Haoss morālajās vērtībās un uzbrukumi pārdzīvojušiem, sastingušiem principiem, ko šodien pieredzam, atspoguļo pāreju no saprāta dvēseles laikmeta uz apziņas dvēseles laikmetu. “Patiesības” meklēšana nozīmē alkas pēc absolūtā, kas savā ziņā piederas saprāta dvēseles centieniem. Bet, tikko tā grasās, izejot no patiesības kategorijām, diktēt nemaināmus labā principus, tas neizdodas. Šajā momentā saprāta dvēsele sajauc patiesā un labā dabu. Tad tā pārkāpj savas robežas, mēģina uzspiest sevi apziņas dvēselei un mēģina tai uzspiest intelektualitāti.

Kur saprāta dvēsele pamatoti tīko aptvert mūžīgo patiesību, tik pastāvīgu kā stāvzvaigznes Ptolemaja pasaules ainā, tur apziņas dvēsele cenšas izlauzties līdz labajam, kāds tasir kādā noteiktā situācijā. Šajā nozīmē apziņas dvēsele ir vērsta uz eksistenciālo (existentielle), turpretī saprāta dvēselei runa ir par būtisko (essistentielle). Ja patiesība pēc savas būtības ir absolūta, visur esoša, tad labais nekad nav absolūts. “Labais”, kas visur un vienmēr ir pilnīgi labs, tāda nav. Labais ir atkarīgs no situācijas un zināma laika momenta - labais vienmēr ir labs attiecībā pret kaut ko citu.

Sajaukt patiesību un labo, sakausēt kopā saprāta dvēseles un apziņas dvēseles līmeņus, nozīmē izsaukt bezgalīgi daudz strīdus un jukas cilvēku attiecībās vienam ar otru.

Aplūkojot no šāda viedokļa jaunās mistērijas, tās nav gudrības mistērijas. Drīzāk tās ir mistērijas gribas iesvētīšanai, kas ved pie pie tā, lai “labs kļūst” tas, ko mēs darām.

Ceļā, pa kuru meklē labo tā, lai “labs kļūtu”, cilvēces pusē stāv labie palīgi no garīgās pasaules.

Erceņģelis Mihaels izglāba no “kosmiskā negaisa”, kas notika ap 1500.gadu, savu kosmisko - Saules gudrību un nodeva to cilvēkiem imagināciju formā kopš 1899.gada. Tas bija laiks, kad pienāca beigas tumšajam Kali-Yugas laikmetam, un cilvēci atkal varēja sasniegt garīgā gaisma. Bērniem, jauniem cilvēkiem, vīriešiem un sievietēm, kuri dzīvo 20.gadsimtā, var būt, jo viņi vairāk vai mazāk apzināti ir gājuši šajā kosmiskajā skolā, slēptas, dziļas atmiņas dvēseles neapzinātajā daļā - gribas daļā - ar ko viņi var atpazīt tā uzņemto gudrību, lai kur arī uz Zemes ar to nesastaptos. Kosmiskā gudrība 20.gadsimtā un pēc tam plūdīs pasaulē no visdažādākajiem avotiem.

“Ziemassvētku konference” var būt viens šāds avots cilvēkiem 20.gadsimtā - tomēr ir ļoti svarīgi viesiem cilvēkiem un dažreiz īpaši antroposofiem zināt, ka cilvēcei atvērsies vēl arī citi avoti.

Vienu no lokiem, ko veido garīgās būtnes ap Kristu, senindiešu gudrība sauc par “Boddhisattvas loku”. Arī viņi ir palīgi cilvēces audzināšanā un attīstībā - divpadsmit palīgi ceļā uz labo, uz “lai labs kļūst”. Ik pēc 5000 gadiem viens no Bodisatvām kāpj lejā uz Zemi, lai kā cilvēks inkarnētos cauri daudzām, daudzām dzīvēm/ Visu šo dzīvju laikā viņi ienes cilvēces attīstībā savu personīgo uzdevumu: pārstāvēt vienu no divpadsmit Kristus būtības aspektiem.

Ceturtais no viņiem ir pazīstams kā “Gautama Buddha”, kurš izdzīvoja savu pēdējo inkarnāciju, līdz ar kuru viņš bija izpildījis savu uzdevumu, apmēram ap 600. gadu pirms Kristus. Savas “Gautama Buddha” dzīves laikā viņš varēja vēlreiz apvienot visus savus spēkus, lai piepildītu savu uzdevumu uz Zemes: mācīt visaptverošu līdzcietību, un tā sagatavot Kristus atnākšanu.

Nākošo Bodisatvu, kam ir jānāk, indiešu gudrie sauks par “Maitreya Buddha”. Viņa uzdevums ir laikā, kad attīstās apziņas dvēsele. Kā to izsaka Rudolfs Šteiners, tas ir labā nesējs caur izrunāto vārdu. Viņš būs viens no lielākajiem cilvēces vadoņiem apziņas dvēseles laikmetā, labā nesējs, pārnesot to dvēselēs ar izrunātā vārda spēku. Rudolfs Šteiners runā par viņu kā tādu, kas ar saviem labā vārdiem kalpos Kristum, kā Kristus darbojas Zemes ēteriskajā ietērpā.

Tiks izrunāti vārdi, kas iestrāvos cilvēku dvēselēs maģiski morālus impulsus. Viņš nesīs cilvēku dvēselēs morālus gribas impulsus, runājot Labā vārdus.

Kopš 1500.gada mēs visi esam darbojušies ar domāšanu, kas dzīvoja galvā. Mūsu sirdis pārāk bieži bija tukšas.

Jaunais uzdevums ir piepildīt mūsu pašu sirdis ar siltumu pret garu. Mums ir jāsasilda mūsu sirdis īstenajai moralitātei, labā darīšanai, līdz kamēr šis siltums varēs uzstrāvot līdz galvai. Tāpēc ka tas tā ir, mūsu uzdevums un mūsu mērķis ir atrast un runāt tos mierinājuma vārdus, kas var aidegt tiešām garīgu uguni.

Ja mēs runājam par antroposofiju ar vārdiem, kas nāk no sirds un ir galvas izgaismoti, tad mēs drīkstam stāvēt tā palīdzošajos staros, kurš kalpo Kristum ar pateikto vārdu.

IV Trejādi pārbaudījumi

Dziedināšana paver plašus horizontus mūsu apziņas dvēseles laikmetā. Gan fizisku, gan arī garīgu vainu dziedināšana šodien ir kļuvusi iespējama, un tas ir brīnišķīgs uzdevums - bet “dziedināšanas” saturs apziņas dvēseles ērā ir būtiski plašāks: tas tādā pašā mērā nozīmē dziedināšanu sociālajā jomā, zinātnē, audzināšanā un mākslā. Mūsu laikam īstenībā vajadzētu būt higiēnisko impulsu laikam. Ja mēs šodien gribam kādā jomā dziedināt uz garīgiem pamatiem, tad mums ir jāuzdod jautājums: “Kāda garīga būtne stāv aiz tagadnes labajiem higiēniskajiem impulsiem?” Tā vietā, lai tikai abstrakti par to runātu, mēs labāk varētu jautāt: “Kas ir tā būtne, reālā būtne, kas darbojas līdzi iekšā un aiz cilvēka darbības?”

Lai atbildētu uz šo jautājumu, kāda garīgā būtne stāv aiz dziedināšanas, es gribētu pastāstīt kaut ko no Vecās Derības. Jānis Evaņģēlists uzrakstīja Apokalipsi. Viņš tajā atklāja cilvēces nākotni. Bet arī Vecajā Derībā (tā saucamajos “Apokrifos”) var atrast “mazo apokalipsi”, “Tobiasa grāmatu”.

Šis stāsts par Tobiasu ļoti inspirēja Rembrantu. Daudzos zīmējumos, gleznās un ofortos viņš vienmēr atkal nodarbojās ar šo stāstu par Tobiasu ar zivi. Tas notika Babilonā, kad jūdu tauta tur dzīvoja trimdā, pakļauta ķēniņam Nebukadnecaram un tā dēlam. Kaut arī stāstītais norisinās reālā vēsturiskā laikaposmā, tas tomēr mazāk ir vēsturisks notikums kā paredzējums. Uz jautājumu, kādai nākotnei tas tika rakstīts, es atbildētu: mūsdienām. Stāsts par Tobiasu ir stāsts par cilvēci mūsu tagadējās problēmās.

Babilonā dzīvoja vecais Tobiass. Viņu sauca par “Tobiasu, taisnību radošo”, atbilstoši viņa darbiem. Viņš vienmēr pareizi izpildīja rituālus un pēc sirdsapziņas sekoja likumiem. Viņš bija viens no tiem, kurš bija atbildīgs par jūdu tautas likumu saglabāšanu šīs trimdas laikā.

Tas bija riskanti. Tā, piemēram, viņi apglabāja mirušos atbilstoši jūdu priekšrakstiem, kaut arī tas bija aizliegts. Viņš līdz ar to lika uz spēles pats savu dzīvību.

Reiz, pēc tam, kad viņš šādā veidā bija apbedījis vienu no saviem draugiem - naktī, jo dienā būtu jābaidās tikt pieķertam -, agrā rītā viņš noguris bija apsēdies un lūkojās augšup debesīs. Viņš skaitīja pateicības lūgšanu. Te pāri laidās kāda bezdelīga. Tās siltie izdalījumi iekrita viņam tieši acīs. Viņš kļuva akls. Vecais Tobiass, vīrs, kurš vienmēr dzīvoja pēc taisnības, kļuva akls; bet viņš nesacēlās pret to.

Vecais Tobiass dzīvoja kopā ar savu sievu Annu, sunīti un dēlu, jauno Tobiasu. Ģimene turējās kopā, bet vecais Tobiass, kurš kādreiz bija bijis bagāts un varēja palīdzēt daudziem draugiem, tagad bija akls. Viņš vairs nevarēja strādāt. Tā viņi izlietoja visu savu atlikušo naudu un palika nabagi.

Kādu dienu viņš teica savam dēlam, jaunajam Tobiasam: “Tev jādodas ceļā pie mana drauga Gabaela, kas dzīvo tālu no šejienes, mederiešu zemā.” Tas nozīmēja, ka jauneklim bija jāšķērso dažs labs tuksnesis un jātiek pāri Tigras upei. “Tev jāceļo pie Gabaela un jāpalūdz viņam atpakaļ sudrabu, ko es reiz viņam aizdevu, kad viņš bija postā. Tagad tas ir vajadzīgs man pašam.”

Viss stāsts ir pilns simbolu. Tā piemēram, vecais Tobiass reiz aizdeva sudrabu Gabaelam un nu gribētu to dabūt atpakaļ. Sudrabs vienmēr ir saistīts ar Mēnesi, tas nozīmē, ar seno gudrību. Vecais Tobiass kādreiz bija atdevis savu seno gudrību. Tagad viņš ir akls. Viņš grib dabūt atpakaļ seno gudrību.

Vecais Tobiass teica: “Tu nevari doties šajā ceļojumā viens pats. Tev jāatrod biedrs, kas būtu tev pavadonis. Ej un pameklē sev ceļabiedru.”

Jaunais Tobiass aizgāja uz tirgu un sāka meklēt. Tur, tirgus laukumā, viņš sastapa kādu cēlu, jaunu vīrieti, kas uzlūkoja viņu ar draudzīgām, starojošām acīm. Viņi drīz kļuva draugi. Jaunais Tobiass jautāja, vai tas gribētu būt viņam ceļabiedrs ceļā uz mederiešu zemi, kur dzīvoja tēva draugs Gabaels, un jaunai draugs piekrita.

Jaunais Tobiass paņēma biedru līdzi pie tēva, un tas teica svešajam: “Kaut arī es nevaru tevi redzēt, tomēr tava balss modina uzticību.” Tas norāda uz inspirāciju. Vecais Tobiass nevarēja ārējo pasauli redzēt, bet viņš varēja sajust uzticību caur inspirāciju. Abiem ceļojumam tika iedota līdzi nauda un dāvanas, un viņi devās ceļā. Arī sunītis skrēja līdzi.

“Doties ceļojumā” - tas nozīmē: iet pa iekšējās attīstības ceļu. Jaunais Tobiass “devās ceļā”. Viņš bija nostājies uz iekšējās attīstības ceļa. Jo tas bija šis ceļš; tas nebija tikai ārējs ceļojums cauri tuksnešiem un pāri upei. Jau tūlīt sākumā pavadonis ceļā izrādījās skolotājs, kaut arī šķita, ka viņš ir vienkāršs, jauns vīrietis. Visa tuksneša ceļojuma laikā viņš jaunajam Tobiasam bija draugs un skolotājs vienlaikus. Viņi sasniedza Tigras upi. Bija jau pievakare. Draugs un vadonis lika Tobiasam iekāpt ūdenī un noķert zivi. Tobiass iebrida ūdenī, un uzpeldēja varena zivs. Tobiass ļoti nobijās, un viņa pavadonis krastā teica: “Nebaidies. Sarver zivi un velc ārā!” Tobiass paklausīja. Kopīgiem spēkiem viņi milzīgo zivi izvilka pavisam krastā un izņēma tai žulti, aknas un sirdi. Un viņi ielika žulti vienā grozā, aknas un sirdi otrā. Pēc tam pavadonis teica: “Tagad tu esi šo pārbaudījumu izturējis! Tagad tu vari doties tālāk. Tev būs pietiekami spēka izdziedināt tēvu un palīdzēt savai māsīcai Sārai.”

Jaunais Tobiass bija ļoti pārsteigts, ka varētu palīdzēt savai māsīcai Sārai, jo viņš zināja savādo notikumu ar viņu. Šī māsīca, viņa tēva brāļa meita, dzīvoja citā pilsētā. Šai pilsētai viņiem bija jāiet cauri ceļā pie mederiešiem. Kad viņi tur nonāca, tad tūdaļ devās pie tēvoča. Tas teica: “Kaut gan es tevi nekad iepriekš neesmu redzējis, tomēr redzu, ka tev jābūt mana brāļa Tobiasa dēlam, jo tu izskaties ļoti līdzīgs viņam. - Un kas ir tavs draugs?”

“Viņš ir mans ceļabiedrs,” atbildēja Tobiass. “Tad nāciet iekšā, jūs abi, un esiet mani viesi!” iesaucās tēvocis. Te pavadonis teica: “Mēs nebūsim tikai tavi viesi vien, jo jauno Tobiasu Dievs ir izraudzījis kļūt par tavas meitas Sāras vīru.” Šie vārdi tēvoci ļoti izbiedēja. Viņš teica: “Ak, atsakies no šī nodoma!”

Kas tad bija ar Sāru? Viņa bija ļoti skaista, taču ļoti nelaimīga meitene. Skaistuma dēļ jau daudzi jauni vīrieši bija gribējuši viņu apprecēt. Jau septiņas reizes bija nācis līgavainis, taču katru reizi pēc tam, kad viņi bija salaulāti, notika tā, ka naktī, kad jaunais vīrs gribēja Sāru ņemt pie sevis, viņš saļima beigts. Jau septiņus jaunus vīriešus bija piemeklējis šāds liktenis. Tēvocis teica: “Manas ģimenes negods nedrīkst kļūt vēl lielāks. Jaunais Tobiass nedrīkst būt astotais.” Bet Tobiass palika pie sava. Viņu stādīja priekšā Sārai, tā viņu ļoti lūdza nedarīt to, jo viņu esot apsēdis dēmons, vārdā Asmodeuss. Taču laulības notika. Pēc tam viņi devās kāzu namā. Bet pirms Tobiass Sārai pieskārās, viņš noliecās, paņēma zivs aknas un sirdi, kā to bija pamācījis darīt pavadonis, ielika tās ugunī un sadedzināja. Dēmons atstāja Sāru un aizbēga tuksnesī. Sāra bija atbrīvota.

Tikmēr ceļabiedrs bija devies uz mederiešu zemi un bija atnesis sudrabu. Varēja sākties mājupceļš.

Bija pagājis vairāk nekā gads. Vecais Tobiass pirmo reizi dzīvē bija tiktāl, ka strīdējās ar savu likteni un teica: “Es vienmēr visās lietās esmu rīkojies pareizi. Es vienmēr esmu precīzi ievērojis rituālus un paražas. Dievs sūtīja man aklumu, un es nesacēlos pret to. Bet tagad man bija jāaizsūta prom mans paša dēls Tobiass, un viņš neatgriežas.Dievs man ir atņēmis dēlu!”

Tajā mirklī, tieši kad viņš tā dusmojās, pēkšņi pārskrien mājās sunītis. Māte steidzas ārā un redz tuvojamies arī pārējos. Viņa ir pārsteigta, redzot arī kādu jaunu sievieti.

Tikko ienācis iekšā, Tobiass devās pie tēva. Viņam vēl ir jāizpilda otrais uzdevums - tēva izdziedināšana. Viņš paņem žults šķīdumu un ar to apsmērē tēvam acis. Vecais Tobiass atgūst redzi un sāk slavēt Dievu.

Šajā mirklī ceļabiedrs atklāj, kas viņš ir. Viņš stāv visu priekšā, mirdzuma apņemts, un saka: “Es esmu erceņģelis Rafaels, viens no septiņiem eņģeļiem, kas stāv ap Dieva troni.” Tā Rafaels atklājas kā eņģelis, kas darbojas dziedināšanā. - Kad visi grib viņam pateikties, viņš pazūd. Viņi nokrīt ceļos un sūta pateicības lūgšanas Dievam.

Kas ir Rafaels? Viduslaikos viņu uzskatīja par palīgu slimajiem. Pēc viduslaiku cilvēku uzskatiem Rafaelam bija darīšana ar tiem cilvēka spēkiem, kas nāk no dziļumiem, ar pirmspēkiem, kas darbojas cilvēkā. Mēs tos saucam par vēlmju, alku spēkiem - tie no dziļumiem laužas augšā mūsu apzinātajā dzīvē. Tumšā spēku augšāpacelšana no Zemes un cilvēku dzīlēm un to ienešana dziedinošajā Kristus gaismas lokā - tā bija Rafaela iedarbība.

Viņu bieži var redzēt attēlotu ar merkūra zizli rokā. Pirmskristus laikā klāt tam vēl piederējās divas čūskas, kas locās augšā gar zizli - ļaunuma un gara simboli. Rafaelu gan attēlo nevis divas čūskas, bet gan divas augšuptraucošās liesmas. Nūja, kas nes divas liesmas. Liesmā ļaunais tiek sadedzināts un atkal uzņemts attīstības procesā. Viduslaiku aprakstos Rafaels ir viens no četrām “Kristus sejām”.  Viena bija “Kristus-triumfators”.  Tā atklājas kā Mihaels. “Kristus-tiesnesis”- tas bija Uriels. “Kristus-iniciators” bija Gabriels. Rafaels bija “Kristus-pestītājs”. Viduslaiku cilvēki zināja, kad runāja par Kristu, ka bija šie dažādie ietvari, dažādās iespējas, kā Viņam tuvoties. Viena no tām, dziedinošais aspekts, bija Rafaels. Arī divdesmitajā gadsimtā, mūsdienu kultūrā, mēs varam vērsties pie Rafaela, pie dziedinošās varas, viena no septiņiem eņģeļiem, kas stāv ap Dieva troni.

Apokalipsē (13. nod.) mums tiek paziņots par zvēru, kas izkāpj no jūras. Tas norāda uz tiem dziļuma spēkiem, kas parādās virspusē un šodien kļūst redzami visapkārt mums. Cilvēks pārkāpis tikai redzamās pasaules slieksnim. Kaut arī viņš to nezina, viņš ieskatās spēkos, kas darbojas aiz redzamās pasaules. Šie spēki tagad parādās virspusē un izpaužas tajā, kas šodien norisinās.

Cilvēkam ir jābūt sagatavotam tikties ar šiem spēkiem nepadodoties bailēm. Mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgi mācīties skatīties uz šiem spēkiem un tomēr nenobīties. Jo šodien mūsu uzdevums ir iejaukties tajos, tos izmainot. Uzdevums ir atkal ienest tos attīstībā un iekļaut tos pareizajā evolūcijas norisē.

Kas tie ir par spēkiem?

Vispirms tie ir no cilvēka dzīves dzīlēm augšup kāpjošie seksualitātes spēki. Lai kur mēs arī nelūkotos, tie ir visur, īpaši rietumu pasaulē.

Īsi pēc kara, ap 1949.gadu, es reiz biju Berlīnē. Ja izmantoja metro un pie rokas nebija pilsētas plāna, tad nekad nevarēja droši zināt, vai tu izkāpsi Austrumu vai Rietumu sektorā. Viena pietura bija Rietumu sektorā, nākošā Austrumu sektorā, un nākošā varbūt atkal Rietumu sektorā. Metro negāja atbilstoši šodienas robežlīnijai, bet gan pēc senāka plānojuma. Tātad vajadzēja uzmanīties, lai aiz pārskatīšanās neizkāptu Austrumberlīnē.

Bet īstenībā bija pavisam viegli noteikt, vai tu esi Austrumu vai Rietumu pusē. Ja, paskatoties pa logu, varēja atklāt kādu reklāmu ar puskailu sievieti, tad pavisam droši bija Rietumu sektors. Austrumu pusē varēja redzēt vienīgi kliedzošu vīriešu attēlus.

Lemūriskā laika vidū Lucifers nošķīra dzimumus un līdz ar to radīja vīrieti un sievieti. Kāds impulss dzina viņus meklēt vienam otru, lai atkal kļūtu vienotiem. Vai tas bija tikai par postu cilvēkiem? Nē - Lucifers bija palīgs evolūcijai, jo tas ir mūsu planētas lielais uzdevums - nākotnē attīstīties no senās gudrības planētas par mīlestības planētu. Mīlestība ir visas Zemes mērķis. “Mīlestības skolā” cilvēkam reiz bija jāmācās spert pirmos soļus. Dzimumu mīlestība, kas pati par sevi ir luciferiska, ir pirmais solis šajā skolā.

Nākošais solis ir mīlestība ģimenē, mīlestība starp vecākiem un bērniem. To cilvēcei mācīja Gabriels.

Trešais solis nozīmē: mīlēt cita cilvēka Es, atzīt cita cilvēka Es. Ir pilnīgi vienalga, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Tas ir Es. Šo soli mums mācīs Mihaels.

Pēdējais solis ir mīlestība uz cilvēci. To mums mācīs Kristus pats.

Dzimumu mīlestība, kā zemākā pakāpe, attīstās uz otro pakāpi, uz mīlestību ģimenē. To mums bija jāmācās laikā pirms Kristus dzimšanas. Tagad mums ir jāiemācās mīlēt cita cilvēka Es. Nākotnē mums jāmācās mīlestību pret cilvēci. Ar mīlestības uz visu cilvēci aptveršanu mums vēl jāgaida. Kad reiz šo mīlestību uz visu cilvēci mēs būsim izcīnījuši, tad Lucifers tiks atbrīvots no sava uzdevuma. Tad cilvēks būs atsvabinājis Luciferu no šī uzdevuma.

Lucifers šķīra vīrieti un sievieti un iegremdēja astrālajā ķermenī dzimummīlestības dzinējspēku. Lucifers izrāda mums pretestību. Ar to var augt mūsu spēki. Mūsdienās seksuālais kailā veidā ielaužas kultūrā. Mūsu tēvu un vectēvu laikā šis spēks bija paslēpts aiz aizkariem. Tagad tas parādās publiski brutālā un nekaunīgā veidā. Mums ir jāvar to izturēt. Mums ir jāmācās apieties ar šīm lietām, tajās nesadegot; jāmācās skatīties un mierīgi teikt: “Jā, tas ir kaut kas, kas eksistē pasaulē. Tas ir dzīves fakts.” Bet tas nedrīkst uzbrukt mūsu Es. Kad mēs stāvam pretī šiem spēkiem, mums vienkārši jāzina, ka kādreiz tie ir tikuši iedēstīti mūsu astrālajā ķermenī. tie tur ir ar pilnām tiesībām, saistībā ar mīlestības pirmo pakāpi. Nākošajā pakāpē mēs sākam mācīties ģimenes mīlestību, kas ir nedaudz gaišāka. Un mēs pat varam mēģināt mūsu dzīves laikā izaudzēt patiesu mīlestību uz cita cilvēka Es. Tas ir liels progress. Tas ir viss, kas līdz šim ir iespējams. Īstenībā var būt tikai tāda priekšnojauta par to, kas reiz būs mīlestības ceturtā pakāpe cilvēces nākotnes dzīvē. Pārvērtībās, dzimumu mīlestības spēku attīstībā par mīlestību uz cilvēci, šajā ceļojumā mūsu pavadonis ie erceņģelis Rafaels.

Bez tam dzīlēs gaida un tagad kāpj augšā vēl otrs spēku veids. Lemūriskajā laikā tika nošķirti vīrietis un sieviete. Atlantiskā laika sākumā viens no otra šķirti tika cilvēks un pasaule. Kā tēls tam ir cilvēka izraidīšana no paradīzes. Paradīzes stāvoklī cilvēks bija vienots ar pasauli, un pasaule bija vienota ar viņu. Atlantiskajā laikā iestājās šķiršanās starp cilvēku un pasauli, un līdz ar to Arimanam tūlīt radās iespēja ienest spēlē iespēju maldīties un kļūdīties.

Atlantiskajā un pēcatlantiskajā laikā liela cilvēku grupa uzņēmās kādu īpašu uzdevumu: inkarnēties, lai apstrādātu zemi. Viņi saucās par “Kaina dēliem”. Kaina dēli apstrādāja Zemes virspusi ar savām rokām un tā veidoja cilvēka radītu ainavu. Ja ceļo, tad uzreiz var pamanīt atšķirību starp cilvēku radītām ainavām un neskartu dabu. Piemēram, Eiropā plaši apgabali ir cilvēku apstrādāti un iezīmēti. Skandināvijas zemēs ir lieli apgabali, kas ir pilnīgi cilvēka roku neskarti; tie ir mežonīgi, neapdzīvoti un pa daļai dēmoniski.

Kaina dēli bija pirmie, kas būvēja mājas, radīja būvēšanas mākslu, kas strādāja ar zemi ar mērķi cilvēciskot dabu, nest to uz priekšu un pilnveidot, lai reiz, labā nozīmē, tā būtu cilvēka darbs.

Šis impulss nokļuva arimaniskās maldināšanas ietekmē. Arimans teica: “Jums Zeme ir jāpadara ideāla. Tādēļ jūs nedrīkstat būt mierā ar to, ko Zeme jums pati dāvā no sevis. Jums ir jāsāk radīt jaunu, tehnizētu, pilnīgi cilvēka izveidotu pasauli.”

Un mēs esam pilnās burās ceļā, pa kuru izveidot šādu pasauli! Kad jūs ierodaties Ņujorkā, tad ieraugāt pasauli, kas nav cilvēciskota daba, bet gan pilnīgi un galīgi cilvēku ražota pasaule. Tur vairs nav atstāts nekas dabisks.

Kādus maldus Arimans ir ielicis cilvēkā? Prieku par varu pār Zemi, alkas pēc īpašuma. Vara un īpašums pieder tam otrajam spēkam, kas kāpj augšā no cilvēka būtības dzīlēm. Arimans mēģina šo varas un īpašuma kāri iesaistīt spēlē tādā veidā, ka cilvēks gribētu radīt mākslīgu, tehnisku pasauli, un nevis to, pēc kā cilvēces evolūcijā tiecas hierarhijas. Griba visu iegūt savā īpašumā dēmonizē cilvēkus.

Pēc pēdējā pasaules kara, kad Holandei aiz muguras tieši bija bada gads, varēja novērot, kā tas norisinājās. Pirmais, kas bija svarīgi pēc kara, bija paēst: “Mums bija jābadojas. Mums ir jādabū ēdiens!” Drīz mājas piepildījās ar produktiem. Pienāca laiks, kad cilvēki atkal bija paēduši. Tad nāca nākošais solis. Cilvēki gribēja apģērbties. Sākās liels apģērbu pirkšanas vilnis. Visu pirka un pirka, kaut gan dažam labam jau divas, trīs vai piecas dērbju kārtas jau bija. Viņš turpināja pirkt, jo gribēja, lai viņam piederētu apģērbi. Bet mēs nevaram savākt vairāk mantības, kā varam nobāzt savās mājās. Tāpēc tas bija nākošais - apgādāt dzīvokļus, nodrošināties ar nekustamo īpašumu. Iegūt gruntsgabalu un uzcelt savu māju! Tad - automašīnas. Eiropā ielas jau ir tik pārpildītas, ka bieži labāk ir iet ar kājām, jo tā ātrāk var tikt pie mērķa, nekā ar personīgo auto. Šie mūs novārdzinošie spēki kāpj augšā no dziļumiem.

Arimans netiks ātrāk atbrīvots no tā, lai mums nepārtraukti iedvestu varaskāri un alkatību, kamēr mēs nebūsim sasnieguši nesavtīgas attiecības ar pasauli. Tieši tāpat kā mums luciferiskos seksuālos spēkus soli pa solim ir jāpārveido mīlestībā uz cita cilvēka Es, mums būs jāatrod atbilstoši nesavtīga attieksme pret pasauli. Viduslaiku rožkrustieši to labi zināja. Viņiem bija motto: “Acis nedrīkst iekārot - acīm ir jāmīl.”

Atcerieties, ko panāk modernā reklāma. Tā mēģina acīs izsaukt vēlmes, piemēram, ar iepakojuma veidu. Kas gan cits, kā vēlmju objekts ir moderns auto - tikai otrām kārtām transporta līdzeklis! Mūsu kultūrā darbīgie spēki nesaudzīgi grib mūs iedzīt vēlmēs: sludinājumi, televīzija, radio, ilustrētie izdevumi, avīzes, plakāti, visu veidu simboli - tas viss mēģina mums iedvest kāri pirkt, iegūt īpašumā. Ir ļoti grūti kaut ko skaistu neiekārot, bet gan tikai to mīlēt skaistuma dēļ.

Trešais spēks no dziļumiem ir sagraušana. Ja mūsu ķermenis ir dzīvs, tad tas ir ķermenis, kas veidojas. Bet vienlaicīgi tas ir arī ķermenis, kas nepārtraukti grauj, noārda. Tas noārda vecās šūnas, lai veidotu jaunas. Mūsu asinis dzīvo tikai trīs vai četras nedēļas. tad mēs esam tās pilnīgi atjaunojuši. Tas nozīmē, ka dzīvība tiek nemitīgi noārdīta, lai varētu tikt izveidota jauna dzīvība. Šie noārdīšanas spēki darbojas arī mūsu gremošanas norisēs. Mēs uzņemam sevī barību un to pilnīgi noārdām. Mēs ne tikai sašķeļam olbaltumu molekulas, bet sadalām tās līdz vismazākajām sastāvdaļām. Rudolfs Šteiners attēlo, cik tālu iet šis sašķelšanas process, tik tālu, ka viela tiek atkal novesta haosa stāvoklī. Mūsu gremošanas sistēmā substance izzūd. Un kamēr tā gremošanas procesā izzūd, tikmēr ēterisko spēku straume caur maņām plūst uz mūsu iekšieni, caur ausīm, acīm. Šī straume ieplūst mūsu ķermenī un kļūst tur par jaunu substanci. Tas ir mūsu gremošanas sistēmas lielais noslēpums. Mūsu miesa netiek veidota no barības, kuru mēs ēdam. Īstenībā drīzāk ir tā, ka mēs uzņemam barību, lai varētu to iznīcināt.

Kad šīs substances ir sagrautas, rodas vakuums. Šajā vakuumā mēs tad caur savām maņām ienesam jaunus ēteriskos spēkus. Mūsu cilvēka miesas substance ir jauna substance, kuras iepriekš pasaulē nebija. Šādā veidā, pēc Rudolfa Šteinera, cilvēciskas būtnes atjauno matēriju - bet mēs to neapzināmies.

Šeit iesaistās azūras. Azūras mums māca, kā var sagraut atomus. Caur zināšanām par atomu sagraušanu viņas tad mums māca, kā mēs varam sagraut visu pasauli. Mēs esam iemācījušies sagraut apzināti. Mēs neesam iemācījušies apzināti radīt jaunu, dzīvu substanci, kas varētu uzņemt sevī radošo garu. Jāatzīst - ar tehniskiem līdzekļiem mēs tā sakārtojam atomus un molekulas, ka rodas jaunas molekulas. Nākotnē mēs pat varēsim izveidot molekulas, kuras šķitīs esam dzīvā matērija. Bet laboratorijās, fabrikās vai darbnīcās mēs nevaram radīt jaunu, dzīvu substanci, kura varētu uzņemt sevī radošo garu.

To mums būs jāmācās nākotnē. Tikmēr azūras strādās ar baiļu spēkiem, ar bailēm no totālas iznīcināšanas, ar bailēm no tumšā, tukšā Nekā.

Kad bija radusies atombumba, tā izraisīja baiļu eksploziju pasaulē. Šodien, kad esam nedaudz vairāk pieraduši pie atomārajiem spēkiem, mēs sev iegalvojam, ka lielā eksplozija nekad nenotiks. Atomspēki ir labi un droši uzglabāti, mēs sev sakām. Tiem jākalpo mūsu ērtībām, nevis pasaules sagraušanai. Tomēr dziļi cilvēkā glūn bailes. Sarunās ar daudziem jauniem cilvēkiem Eiropā šodien var atklāt šo baiļu pamatnoskaņojumu no vienas puses un bezcerību no otras, kā tādu tumšu pamatsajūtu. “Ko lai es daru? Kāpēc man būtu jāsāk sevi attīstīt? Tikai viena atombumba un ar vienu sitienu viss ir beidzies!”

Tieši to grib azūras: lai mēs sajustu bailes. Azūras ir gari, kas ir pret jebkuru attīstību. Turpretī Rafaels ir mūsu iekšējās attīstības ceļa gars. “Doties ceļā” - tur palīdz Rafaels.

Lucifers gribētu, lai turpinās vecais. Lucifers tiešām ir “konservatīvs”. Arimans grib veco pakļaut saviem personiskajiem, egoistiskajiem mērķiem. Azūras grib, lai vecais, pastāvošais tiktu iznīcināts.

Azūras mēs varam apkarot un atbrīvot tikai, kad kļūsim spējīgi mīlēt attīstību kā tādu. Tā ir īstenā Rafaela būtība - mīlestība uz attīstību. Mīlestība uz cilvēci, mīlestība uz pasauli mums apkārt, uz Zemi, uz mūsu pašu augstāko būtību, uz kultūru - mīlestība uz to, kas kādreiz nākotnē varētu rasties. Un visā tajā: mīlestība uz attīstību kā tādu. Šajā jomā mums “Mīlestības skolā” vēl ir jāpaveic dažs labs etaps. Ir zināmas iespējas mācīties mīlestību uz to, kas grib attīstīties reiz nākamībā. Ja palūkojas uz kādu mazu bērnu, tad var mācīties vairāk nekā tikai ģimenes mīlestību vai mīlestību uz visu, kas ir mazs un trausls. Var skatīties uz šādu mazu bērnu un teikt sev: “No šī bērna daudz kas var attīstīties. Es nezinu, par ko viņš kļūs, bet es mīlu to, kas te ir, kas vēl nav attīstījies, bet kas attīstīsies nākotnē.”

Tā ir viena no lielākajām dievu dāvanām, ja jums ir atļauts būt vectēvam. Ar saviem paša bērniem darīšana ir ar ģimenes mīlestību, un tad katrs ir nedaudz akls. Pret mazbērniem jau ir lielāka distance. Daudzko redz labāk. Tad var mēģināt mācīties mīlēt viņu attīstību.

Šādā nozīmē attīstībā slēpjas patiesā skolas, audzināšanas atjaunošana. Tam būtu jābūt valdorfpedagoģijas garam: mīlestībai uz to, kas nākotnē grib attīstīties. Tas nozīmē: palīdzēt jaunajiem cilvēkiem attīstīt spēkus viņu pašu veidā - un nevis pēc mūsu ieskatiem.

Mūsu uzdevums nav citam cilvēkam viņa attīstībā nepārtraukti uzspiest mūsu priekšstatus. No tā mums būtu jāatturas un tikai jāmīl tas, kas attīstās nākotnei. Tas ir pirmais solis ceļā uz mīlestību pret attīstību kā tādu.

Tas pats ir spēkā cilvēkiem, kas intensīvi dzīvo līdzi augiem, lauksaimniecībā. Pavērojiet kādu īstu zemnieku, kurš apstaigā savus laukus, kā viņš tos uzlūko un vēro dīgstam pirmos asnus. Viņam ir sajūta, varbūt pat mīlestība pret to, kas tur nāks. Tā varētu būt arī mākslā un zinātnē - mēs varam mācīties mīlēt ne tikai to, kas ir, bet arī to, kas ir topošs.

Ja mēs mēģinām aprakstīt tagadnes cilvēku, tad varam teikt: te viņš stāv. Pāri viņam ir Mihaels, lielais Saules gars; viņš nes spirituālu domāšanu, dod cilvēkiem spēku rīkoties, vadoties no garīgas domāšanas. Zem viņa, nedaudz fonā, stāv Rafaels, Merkūra gars un pārveido dzimumu mīlestību mīlestībā uz cilvēci; tieksmi pēc varas un mantas par mīlestību uz pasauli; sagraušanas gribu par mīlestību uz attīstību.

No vienas puses skatoties, tie ir šie trīs modernā cilvēka pārbaudījumi. No otras puses šie trīs pārbaudījumi piesauc Rafaela dziedinošos spēkus.

Ja cilvēks stāv starp Mihaelu, kas viņam piešķir spirituālu domāšanu un patiesu sparu rīkoties, un Rafaelu, kas viņam dāvā mīlestību uz attīstību - tad cilvēce savā ceļā uz nākotni var tikties ar Kristu.

V Jaunā morāle

Kristus krustā sišana Golgātā bija reāls fakts. Šī krustā sišana deva atjaunotni mirstošajai Zemei. Daba atkal saņēma dzīvības spēku pārpilnību. Arī cilvēce saņēma jaunus spēkus savā fiziskajā būtībā. Kristietība kopš Golgātas ir cilvēces pirmie, taustošie centieni ieraudzīt Kristus godību. Tas ir tikai pirmais mēģinājums.

Rudolfs Šteiners mums apraksta, kā Kristus savā garīgajā esamības formā tika vēlreiz sists krustā ar deviņpadsmitā gadsimta materiālismu. Tā nebija fiziska krustā sišana, bet gan krustā sišana, kas notika ēteriskajā pasaulē, cilvēciskās domāšanas pasaulē. Šai ēteriskajai krustā sišanai sekoja ēteriska augšāmcelšanās. Sākot ar 1933.gadu, divdesmitā gadsimta pēdējās trešdaļas beigām, Kristus ir iegājis ēterpasaulē - ēteriskajā pasaulē, kurā cilvēks dzīvo ar savu domāšanu, imaginācijām, priekšstatīšanos. Ja šodien cilvēce meklē Kristu un īstu tikšanos ar Viņu kā garīgu būtni, tad Viņš ir jāmeklē šajā ēterpasaulē.

Frīdrihs Šillers pirms 150 gadiem mums savās “Vēstulēs par cilvēka estētisko audzināšanu” apraksta, kā cilvēks dzīvo starp formas un vielas spēkiem. Starp tiem dzīvo tas, ko viņš sauc par “spēles tieksmes” valstību. Patiess mākslinieks ir tas, kurš prot spēlēties augstākajā nozīmē, tieši tā, kā spēlējas bērns. Viņš dod vielai augstāku esamību, ar to “spēlējoties”. Īstais mākslinieks, radot no šīs spēles tieksmes, dzīvo starp formu un vielu. Ar formas palīdzību viņš dod izpausmi garīgās pasaules likumiem, vielā viņš izpauž, kā grib tikt izmantota viela pati. No marmora viņš var radīt kaut ko, kas ir vairāk nekā tikai marmors - tas kļūst par ideju marmorā.

Idejas, kas kļūst redzamas vielā, kad mākslinieks to apstrādā, nāk no spēlēšanās pasaules - no spēles ar realitāti.

Pēc Šillera domām lielākie mākslinieki ir valsts un audzināšanas mākslinieki, kam ir darīšana ar sociālo.Tie strādā ar visdārgāko materiālu: ar cilvēku. Ar audzināšanas mākslu, ar sadzīvošanas mākslu mēs dzīvojam “vidus-spēku” pasaulē. Tā ir ritmisku norišu pasaule, kas no vienas puses tāpat ir saistīta ar vielisko, kā no otras puses ar garīgajiem likumiem, t.i., formām. Ja mēs dzīvojam šī vidusreģiona realitātē, tad esam tajā pašā pasaulē, kurā realitāte ir ēteriskā Kristus augšāmcelšanās.

1911. un 1912.gada lekcijās Rudolfs Šteiners izskaidroja, ka apmēram no 1933.gada sākšoties Kristus atkalparādīšanās, jauna veida kļūšana darbīgam ēteriskajā pasaulē, šajā vidus reģionā. Vienā šādā lekcijā viņš izklāsta, kā mēs to īsumā jau attēlojām, trīs nosacījumus, kas cilvēkam ir jāizpilda, lai varētu iekļūt šajā pasaulē, kur dzīvi darbīgs ir ēteriskais Kristus.

Tā skan pirmais nosacījums: mums jāspēj attīstīt sajūtu par to, cik bezvērtīgs ir mūsu parastais, ārējais esamības veids. Mēs visi, dabiski, sakām: nu jā, īstenībā jau mums tāda sajūta ir. - Vai mums tā tiešām ir? Vai mums tiešām ir dziļa pamatsajūta par mūsu ārējās cilvēciskās eksistences bezvērtīgumu? Vai mēs īstenībā ļoti stipri neturamies pie tās? Varbūt daudz vairāk, nekā mēs domājam?

Otrais nosacījums ir just, cik neapmierinoši īstenībā par mūsu lielajiem jautājumiem ir materiālistiskie izskaidrojumi, kādi tie nemitīgi ir atrodami mūsu šodienas kultūrā; tie ir vārdi, kas ir “akmeņi maizes vietā”. Varbūt, ka nedaudz mēs arī esam neapmierināti ar to. Taču jau ikdienas avīzes lasot, mēs esam pasaulē, kur cilvēki ar šiem materiālistiskajiem skaidrojumiem dzīvo augstākā mērā apmierināti.

Trešais nosacījums ir sajust kādu iekšēju kvalitāti - var teikt, plaisu - starp to, ko es varu darīt, un to, kas man īstenībā būtu jādara. Sajūta ir apmēram tāda, it kā es šeit uz Zemes būtu punduris, pret ko mana garīgā būtība ir neizmērojami varenāka.

No šiem pārdzīvojumiem mēs nonākam pie iekšējiem jautājumiem - jautājumiem, kas tevi nodarbina ne tikai vienu pēcpusdienu, bet gan ar ko tu dzīvo gadiem ilgi - jautājumiem par mūsu nepilnību un mūsu dubulto dabu. Paveras plaisa starp to, kas mēs šeit uz Zemes esam, un to, ko prasa darīt mūsu augstākais Es. No šīs dziļās nepilnīguma pieredzes, teicis Rudolfs Šteiners, izcelsies mūsu laikmeta jaunā morāle.

Jaunā morāle ir visaptverošas līdzcietības morāle pret visu, kas pasaulē cieš. Neviens, saka Rudolfs Šteiners, kam ir zināšanas par pasaules garīgajām realitātēm, nedrīkstētu spēt naktī aizmigt, kamēr vien pasaulē vēl ir ciešanas. Cerams, mēs visi naktī nedaudz paguļam - bet vai mēs to īstenībā drīkstētu? Ja mēs tiešām meklējam tikšanos ar ēterisko Kristu, mēs iesim cauri tām pašām ciešanām, ko ir izcietis Viņš - krustā sišanu no materiālistiskās domāšanas, kas valda kopš 19.gadsimta.

Ja mēs gatavojamies tam, lai tiktos ar ēterisko Kristu, ja mūsu karma ir pavērsusies šādai attīstībai, ka esam spējīgi uz šo tikšanos, tad mums būs jāiziet caur šiem trīs pārbaudījumiem. Tie ir pārbaudījumi, kas skar visu mūsu eksistenci. Tie no modernās eksistences pieredzes ienāk mūsu esamībā. Tos nevar apiet. Ja cilvēki ies caur šiem eksistenciālajiem pārbaudījumiem, saka Rudolfs Šteiners, tad Kristus runās uz mums no “bezgalīgām gara dzīlēm”. No nezināmām cilvēka gara dzīlēm Viņš runās mierinājuma vārdus. Bet šādus mierinājuma vārdus Viņš runās tikai tiem, kas tiešām izcieš iekšējas esamības mokas, sāpes par pasaules ciešanām.

Mums gribas, lai viss būtu patīkami un viegli. Mēs gribam drošību. Bet tam, kurš grib sadurties ar pasaules realitāti - un pasaules realitāte nav nekas cits, kā Kristus augšāmcelšanās ēteriskajā pasaulē - būs jāmācās dzīvot neērtībās un nedrošībā. Tas ir mūsu liktenis, tieši attiecībā uz kopādzīvošanu. Rudolfs Šteiners saka: tikšanās ar Kristu būs iespējama tikai uz izturības robežām, satriektā dvēselē. Tad Viņš dos mierinājumu, atverot mums acis attīstības likumiem, evolūcijai. Dziļais mierinājums, ko mums dāvās Kristus, ir atziņas par evolūcijas likumiem.

Tas var kļūt par fundamentu darbam sociālajā jomā. Kurš grib darīt sociālo darbu, strādāt audzināšanā, kurš grib strādāt ar robežgrupām, grūti audzināmām vai kriminālām personībām, kam ir darīšana ar medicīnisku un sociālu rehabilitāciju - pēc slimībām vai darbavietā - tam šīs Kristus dāvātās atziņas var kļūt par darba fundamentu. Sociālā jomā mēs varam strādāt tikai, ja atstājam aiz sevis augstprātīgu misijas apziņu un aroganci. Mums jāatradinās runāt ar cilvēkiem, skatoties no augšas uz leju. Ja mēs paskatāmies godīgi, tad redzam, cik bieži mēs tomēr tā darām. Mēs vienmēr zinām īstās atbildes. Bet īstenībā tās nemaz nav mūsu personīgās atbildes; tās mums padarīja iespējamas Rudolfs Šteiners. Ar šādām atbildēm mēs bieži runājam ar cilvēkiem, skatoties no augšas uz leju. Antroposofiem, un to es tagad attiecinu pats uz sevi, vajadzētu censties būt pieticīgiem, runājot ar citiem cilvēkiem par sociāliem jautājumiem. Vai mēs tur tiešām rādām piemēru? Mēs parasti labi orientējamies un zinām, kas ir pareizi, bet rīkojamies sektantiski, kad savas atziņas prezentējam tikai kā zināšanas.

Reiz Dr. Ceylmans Holandē lasīja lekciju. Viņš runāja par antroposofiju un teica, ka ar to nevajadzētu apieties sektantiski. Kāda dāma jautāja: “Dr. Ceylman, kas, lūdzu, ir sektants?” Viņš atbildēja: “Sektants ir tas, kurš dod atbildes uz jautājumiem, kas nav tikuši uzdoti.”

Darbs sociālajā jomā nes sev līdzi daudzus slazdus. Nepārtraukti gribas dot jau iepriekš gatavas atbildes. Bet neķerieties pie šīm atbildēm! Tās ir neapmierinošas. Ja meklē situācijas, kur jāstrādā kopā ar citiem cilvēkiem, tad ir labāk ķerties klāt ar šādu sajūtu: uz jautājumiem, ar ko es šeit saduršos, pamatā atbildēt es nevarēšu. - No otras puses vajadzētu būt tik atvērtam, lai meklētu šīs atbildes kopā ar citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka jums jāienāk cita cilvēka pasaulē un jādalās ar viņu atbildes meklēšanā. Tiešām sociāla nostāja dzīvē, īsta sociāla palīdzība nozīmē: otram palīdzēt spert nākošo soli viņa personiskajā attīstībā.

Ja, piemēram, man kāds jautā: “Kas ir apziņas dvēsele?”, tad es varu būt labs antroposofijas zinātājs un likt priekšā pareizās antroposofiskās atbildes. Tomēr dzīvošana apziņas dvēselē nozīmē būt drosmei tikties ar šaubām, neuzticēšanos, naidu un bailēm. Tas nozīmē modri nostāties pretī šaubām. - Šaubām par to, ko es zinu, kas es esmu, ko es daru. Bez tam tas nozīmē: būt spējīgam cīnīties ar naidu, kas dzīvo pasaulē pret garu. Ar to saduras ārsts, kad iznāk darīšanas ar ierēdņiem, kam būtu jāapstiprina jauna veida dziednieciskie līdzekļi. Vesels naida mākonis dzīvo telpā, kamēr tiek pārrunāti šie jautājumi. Ar to mums ir jātiek galā. Tā ir apziņas dvēseles laika realitāte.

Te mums ir jāuzņemas risks, jo tā vienkārši ir riskanta lieta, kaut ko uzsākt, vadoties no garīga impulsa. Nekad nav zināms, kā tas veiksies. Galu galā tas ved pie sastapšanās ar ļauno pašu.

Mēs varam mācīties no mūsdienu zinātniekiem. Modernā zinātne - t.i., vismaz tās augstākā ranga pārstāvji - pazīst konstruktīvas šaubas par savu modeļu priekšstatu un hipotēžu realitāti. Šāds zinātnieks nenogurstoši pārbauda savas hipotēzes, un viņš zina, ka tās vienmēr ir tikai hipotēzes, kuru vērtību nosaka esošais iegūto novērojumu stāvoklis. Kaut arī šīs darba hipotēzes pašas ir materiālistiskas - zinātniekam šaubas ir iekšējās attīstības ceļš. No modernās zinātnes mēs varam mācīties dzīvot ar nedrošību un šaubām.

Arī mūsdienu profesijas mūs skolo; mēs mācāmies iepazīt ceļus, kas ved uz sadarbību. Vienalga kādu darbu mēs šobrīd veiktu - mums nepātraukti ir jāsadarbojas ar visiem iespējamiem cilvēkiem. Arī tas ir iekšējas attīstības ceļš, ko mums māca šodienas dzīve. Jauniem ļaudīm, kuri tikko iepazīstas ar antroposofiju, vajadzētu dažus gadus padzīvot kādā modernā profesijā, lai reiz iemācītos strādājot dzīvot kopā ar ļoti dažādiem cilvēkiem.

Padomājiet par vadošajām personībām modernajā industrijā. Viņiem ir jāuzņemas risks. Viņiem ir jāattīsta drosmīgs izlēmīguma spēks. Viņiem ir jāmācās dzīvot ar nedrošību. Uz viņiem gulstas milzīga atbildība. Ja mēs uzlūkojam lielu uzņēmumu vadītājus, cilvēkus ap četrdesmitiem, varam sev jautāt: kur viņi ņem šo drosmi, šo iekšējo drošību savā dzīvē ar risku? No kādiem spēkiem viņi dzīvo? Tas ir dziļš jautājums, bet es varbūt drīkstu ieskicēt jūsu priekšā domu, ka šos spēkus viņi nes sev līdzi no iniciācijām, ko viņi ir piedzīvojuši agrākās kultūrās. Senie iesvētītie - viņi ir atrodami industrijā. Iesvētīšana ir nogrimusi lejā viņu gribas jomā. Ar gudrību, kas tagad dzīvo viņu gribā, ar spēku, kas nāk no šīs gribas dzīves, viņi tagad spēj nest mūsu moderno profesiju nedrošību un augsto riskantumu. Bet, kas tā dzīvo viņu gribā, tas gan netiek augšā līdz galvai.