Roberts Mūks par Rudolfu Šteineru

03. {. 2007.

Antropozofijas dibinātāja Rūdolfa Šteinera (1861—1925) jaunībā rietumos valdošais materiālisms noliedza ne tikai tradicionālās kristīgās patiesības, bet — jebkādu dievišķas atklāsmes vai aktivitātes iespēju empīriskajā pasaulē.
Šai laikā pirmos panākumus guva Darvina darbs The Origin of Species (Sugu izcelsme), Markss proponēja šķietami pārliecinošu cilvēces vēstures skaidrojumu — neatsaucoties uz hipotētiskiem dievišķās providences (aizredzes) plāniem.
Filozofu un zinātnieku vidū radās arvien vairāk piekritēju Ogista Konta pozitīvisma filozofijai.
Jau no agras bērnības būdams apveltīts ar spēju apjaust garīgās pasaules eksistenci, Šteiners nevarēja pievienoties sava laika materiālismam un agnosticismam. Viņš zināja, ka šī redzamā pasaule nesatur visu realitāti. Taču ar to viņam nepietika. Šteinera problēmai bija savādāks raksturs. No brīža, kad viņš atklāja, ka pārējie cilvēki nespēj dalīties viņa garīgajā vīzijā, viņš būtu varējis uzskatīt par savu uzdevumu vienkārši publiski izplatīt savus gara pasaules redzējumus. Tādā gadījumā cilvēki varētu Šteinera vīzijas pieņemt (tām noticēt) vai noraidīt. Šādu ceļu bija izvēlējušies tādi slaveni gaišreģi kā Jēkabs Bēme un Emānuels Svēdenborgs; viņi sacerēja savus darbus, pamatojoties uz savu garīgo pieredzi, un darīja to zināmu publikai — publicēja.
Šteinera uzdevums bija grūtāks un sarežģītāks. Nonācis pie atziņas, ka cilvēka domāšana ir ne tikai fizisks process smadzenēs, bet pārjutekliska garīga aktivitāte, kad smadzenes tiek izmantotas kā instruments, viņš nolēma runāt par savu garīgo pieredzi, ietērpjot to tādā jēdzieniskā formā, kas būtu pieejama arī citiem aktīvā domāšanā iesaistītiem cilvēkiem. Šī iemesla dēļ viņš ilgu laiku bija pazīstams tikai kā filozofs, tā ka cilvēki, kas sekoja viņa darbiem šai laukā, kā arī viņa publikācijām par Gēti, nebūtu varējuši nojaust, ka aiz šiem filozofiskajiem traktātiem slēpjas personīga garīga pieredze. Tikai vēlāk — runājot kā teozofs vai atropozofs – viņš varēja “atzīties”, ka tas, kas dara iespējamu cilvēka “Es” (augstākās patības) aktivitāti, ir cilvēkā iemājojušā Kristus impulss.
Šteinera dzīvi tāpēc var iedalīt divos posmos — filozofiskajā posmā (līdz 1900. gadam), kas kulminēja darbā Conception of the World and Life in the Nineteenth Century (Pasaules un dzīves uztvere deviņpadsmitajā gadsimtā), un teozofiskajā un atropozofiskajā posmā, kurā viņš lielāko daļu savu grāmatu un lekciju veltīja garīgo pasauļu pieredzes aprakstam.
Šteiners bieži un detalizēti runā par tā saucamajām “mistēriju atziņām vai zināšanām” vai par “mistēriju centros” paslēptām zināšanu krātuvēm, kas nāk no aizseniem laikiem, kad visi cilvēki, būdami gaišredzīgi, spēja redzēt lietas un notikumus gara pasaulē. Sākot arvien labāk izprast ārējās (materiālās) pasaules apveidus, cilvēki pakāpeniski zaudēja šo sākotnējo spēju un zemes dzīve viņiem sāka likties reālāka par gara pasauli. Par šādu attīstību bija laikus informēti daži no cilvēces garīgajiem līderiem, kas darīja iespējamo, lai — izzūdot tiešai vīzijai — nepazustu jebkādas zināšanas par garīgo sfēru. Šīs zināšanas tad tika uzglabātas “Mistēriju centros”.
Mistēriju centri pastāvēja gandrīz visās tautās, lai gan kristīgās ēras sākumā tie jau bija sākuši pagrimt — kļuva dekadenti. Senā viedība pamazām izmira vai tika sakropļota, nekam jaunam nestājoties tās vietā. Vairāk nekā veselu gadu tūkstoti pēc Kristus dzimšanas cilvēkiem bija nepieciešams pārtikt no kristīgo patiesību kontemplācijas, tās īsti nesaprotot. Šis “ticības laikmets” turpinājās līdz pat vēlajiem viduslaikiem, kad paši cilvēki sāka justies atbildīgi par savu nākotni un Zemes evolūciju.
Dievišķie spēki no paša sākuma ir gribējuši, lai cilvēks būtu brīvs, bet tam bija jānotiek pakāpeniski — soli pa solim. Ja cilvēks būtu ticis apveltīts ar zinātniskas izpētes spēju priekšlaicīgi, viņš nebūtu pratis to pareizi lietot. Faktiski — pat mūsdienās tas vēl nav noticis. Taču mūsdienās vairs nav neiespējams iemācīties lietot zinātniskajos atklājumos paslēptos spēkus atbildīgi. Augstākajām būtnēm, kas pārrauga cilvēka evolūciju, šai ziņā bija jāuzņemas risks — bija jārēķinās ar iespēju, ka cilvēks, savtīgi izmantojot viņam piešķirto autonomiju, nesasniegs savas dzīves pēdējo mērķi. Šis risks tomēr bija jāuzņemas, lai cilvēkam dotu iespēju kļūt par brīvu, unikālu radību visā universā — kā tas bija plānots “no laiku sākumiem”.
Šteiners ir vienmēr pasvītrojis domu par cilvēka brīvību un atbildīgumu un no tā izrietošo nepieciešamību pazaudēt jebkādu garīgās pasaules apjautu. Tāpat kā pasaulē ir nepieciešams ļaunums, lai cilvēks varētu brīvi izvēlēties labo, tā arī viņam jāspēj noliegt dievišķo spēku eksistenci, lai viņš vārētu noticēt pats savai brīvībai — spējai rīkoties neatkarīgi no augstāko būtņu gribas. Lai varētu izvēlēties sekot gaismai, ir jābūt tumsai. Bet Šteiners arī mācīja, ka cilvēka garīgie “izpalīgi” nebūt nav nolēmuši viņu atstāt pilnīgi vienu cīņā par gaismas uzvaru. Taču arī tādā gadījumā šiem “izpalīgiem” ir jārespektē cilvēka brīvība — nedrīkst nekādā gadījumā darīt kaut ko tādu, kas pēdējā analīzē nāktu viņam pašam par labu.
Tā nu — laikā, kad ticību garam bija aizstājusi visa materiālā pielūgsme, Šteiners piedāvāja jaunu pieeju garīgās pasaules izziņai. Vecās reliģijas vairs nebija iespējams atdzīvināt, lai arī cik efektīgas un atbilstošas tās bijušas agrāko laiku dvēseles vajadzībām. Tāpat — cilvēku vairs nevarēja “iesvaidīt” okultā veidā seno mistēriju atziņās. Pie šīm atziņām tagad bija jānonāk, vadoties pēc paša cilvēka domāšanas un spriešanas spējas. Cilvēks ir sasniedzis tādu attīstības pakāpi, kurā viņam ir nepieciešams just vajadzību pēc šīm atziņām un tās meklēt. Pēc Šteinera uzskatiem, dievišķie spēki tiešām gribēja, lai cilvēks šīs atziņas piesavinātos, tādējādi izpildot savu pienākumu pret Zemi un pret dzīvnieku pasauli, tanī pašā laikā dodot dievišķajām būtnēm kaut ko tādu, ko tikai viņš var dot, — savu mīlestību.
Šteiners ir pārliecināts, ka materiālā pasaule nekādā ziņā nesastāda visu realitāti. Vēl vairāk: materiālo pasauli nav iespējams saprast, neņemot vērā vai neatsaucoties uz neredzamo nemateriālo pasauli. Neredzamā pasaule ir eksistējusi pirms materiālās pasaules, un tas, ko mēs dēvējam par matēriju, ir relatīvi vēls evolūcijas rezultāts. Neredzamā pasaule turpinās pastāvēt arī tad, kad tās materiālās sastāvdaļas būs pazudušas vai aizgājušas bojā.

Piezīme: Fragments no R.Mūks, Antropozofija vai pilngadīgais romantisms.Izdevniecība Atēna

« Atpakaļ