Latvijas ievērojamā antroposofa D.Ozoliņa pārdomas par tēmu:

03. {. 2007.

Svētvietas – mieram un apziņas paplašināšanai

Dainis Ozoliņš: – Ja kas mani tiešām aizrauj, tad tie ir garīguma meklējumi. Sākumā tie bija neapzināti – nodarbojos ar ūdenstūrismu un klaiņošanu pa pasauli, bet 70.gadu sākumā atnāca arī teorija – iepazinos ar antroposofa Rūdolfa Šteinera un Nikolaja Rēriha darbiem.

Pirmais mans apraksts bija “Garīguma meklējumi Džetisū (Septiņupē) Kazahijā” (1978. gadā nolasīts LVU Ūdenstūrisma sekcijas konferencē)... Kas pamudināja izvēlēties šo ceļu? Varbūt tas, ka esmu piedzimis tiešā svētvietas tuvumā Inčukalnā un pirmo dzīves gadu dzīvojis svētvietā. Varbūt tas, ka tēvs mani, mazu puišeli, noveda ar plostu pa Gauju. Tas bija fantastisks un simbolisks pārdzīvojums – vērot, ka krasti slīd garām, čurkstes stāvkrastu aliņās, klinšu atspulgus... Sajust upes burvību gluži kā Hermaņa Heses grāmatā “Sidharta”. Pievērsties garīgumam mudināja pati daba.

Tēvs bija mežsargs un domāju, ka arī pats kļūšu par mežsargu, tomēr dzīve pagrozījās citādi – nez kāpēc iestājos Latvijas Universitātes “fizmatos” un pabeidzu fiziķus ( esmu fizikas maģistrs); pētīju sārmzemju metālu tvaikus, publicēju pētījumu rezultātus un vēlējos iegūt doktora grādu, taču komunistiskā universitāte nevarēja atļaut aizstāvēt disertāciju citādi domājošam.

Pārmaiņu laikā – 90 gadu sākumā Filosofijas un socioloģijas institūtā studēju filozofijas maģistratūrā, bet likteņa ironija, vēsture atkārtojās – maģistra darbs par simboliem neatbilda valdošo filosofu uzskatiem (tagad šis darbs ir publicēts žurnālā “Psiholoģija mums”). Jāpiebilst, par šaubīgām zinātnēm – rīkstniecību, parapsiholoģiju, jogu, antroposofiju un citām, interesējos jau „krievu” laikā. Iemācījos āderes noteikt, horoskopus izrēķināt un izskaidrot, un savulaik “novedu no ceļa” astronomu Juri Kauliņu, kurš tagad ir viens no labākajiem astrologiem Latvijā; ar astroloģiju vairs nenodarbojos – esmu pārliecināts, ka cilvēki nav gatavi pareizi uztvert horoskopa skaidrojumu, un tāpēc astroloģija, tāpat kā jebkura prognozēšana, kļūst par cilvēku kodētāju.

Nedaudz no tā, par ko interesējās garīguma meklētāji Padomju laikos, redzams interneta mājas lapā – “www.tradition.lf.lv”. Ar draugiem esam svētvietas un citas numinozas – svētumu radošas vietas ne tikai Latvijā apstaigājuši. Izveidojusies datu bāze ar vietu nosaukumiem, fotogrāfijām, vietējo cilvēku stāstiem un izjūtām, bet kartē, savienojot svētvietas ar līnijām, veidojas interesantas ainas... Neesam vienīgie, kas ar to nodarbojas, taču interesanti – svētvietu apzinātāji viens uz otru mazliet šķībi skatās, nelabprāt dalās informācijā.

Īpašā zemē – īpašas spējas

– Pastāstiet par saviem atklājumiem svētvietās?

– Vispirms par zināmo – atklāts, ka senās arābu kartēs ir iezīmēta Mežotne. Arābu kultūrai bija visai liela ietekme laikā no VI līdz XI. gadsimtam. Interesanti, bet arheoloģiskajos izrakumos Latvijā, kas attiecas uz šo laika posmu, arābu naudas ir visvairāk. Baltkrievi taču līdz pat 19. gadsimta vidum ar arābu ķeksīšiem rakstīja... Nu, lūk, arābi uzskatījuši, ka Latvija ir burvju zeme un braukuši uz šejieni nākotnes paredzējumus saņemt; vēlākos laikos pat no Spānijas braukuši pie kuršiem. 1484.gadā Rīgā par buršanos sadedzināti divpadsmit cilvēki!

– Kur par to var izlasīt?

– Izdevniecībā “Zvaigzne ABC” ir izdotas Jura Paidera grāmatas “Arābu laiki Latvijā” un “Senlatviešu rakstības noslēpumi”. Par Kurzemes burvjiem lasāms baznīcu vizitāciju protokolos un vairākās krievu hronikās; katrā ziņā to, ka Latvija bijusi burvju un pareģu zeme, neviens neapstrīd. Galu galā tagadējā Latvijas teritorija bija pēdējā vieta Eiropā, kur ienāca kristietība. Daudzi autori, kā iemeslu min to, ka šeit bijusi ļoti spēcīga vietējā ticība. Kāda – Dievs vien to zina. Gaujas lībieši ar Kaupo pieņēma kristīgo ticību, bet viņu vairs nav; nav arī zemgaļu, kas bija spiesti pamest savu zemi. Ir daži vēsturnieku neatbildēti jautājumi. Ko īsti te meklēja Zobenbrāļu ordenis, kas bija Templiešu ordeņa atzars? Kāpēc varenais Zobenbrāļu ordenis tika sakauts? Vēlāk vācu ordenis vietējo baltu ticību īpaši nežmiedza līdz laikam, kad ienāca zviedri un sāka raganas un burvjus uz sārta dedzināt.

Bet vedinot domu tālāk – ja šeit bija burvji, tātad bija cilvēki, kas spēja izzināt gan šo, gan To (neredzamo) pasauli; šodien mēs viņus saucam par ekstrasensiem, dziedniekiem vai tamlīdzīgi. Atkal jautājums – kāpēc Latvijā viņu tik daudz? Viena no atbildēm – šīs īpašās spējas modina pati Latvijas zeme – Latvijas enerģētiskās vietas ar svētvietām.

Ar nezināmo uzmanīgi

Pastāv dažādas versijas par zemes enerģētisko starojumu rašanos un struktūru, kā arī to ietekmi uz cilvēku. Āderu speciālisti stāsta par labvēlīgo starojumu vietās, kur ir lūzumi zemes garozā, taču man šķiet taisni otrādi – labās vietas ir tās, kur zeme netrīc.

Es arī varu āderes noteikt un dažreiz pat ieraudzīt, tomēr uzskatu – šī spēja ir tikai blakus efekts cilvēka garīgajā attīstībā un tās nozīmīgumu nevajadzētu pārspīlēt. Mans vecvectēvs no tēva puses bija dziednieks un vecāsmātes brālis no mātes puses aku vietu (āderu) meklētājs un aku racējs. No viņiem kaut ko esmu mantojis. Tēvs iemācīja mākoņus pabīdīt sāņus, kad siena laikā draudēja salīt siens. Reiz šo mākslu izlietoju bez vajadzības – lai palielītos, bet par to dabūju “pa ādu”. No tās reizes sapratu, ka dabas parādībās iejaukties un izjaukt līdzsvaru dabā ir ārkārtīgi bīstami, to var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā un arī tad apzinoties, kādas sekas tas var izraisīt.

– “Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka (burvju) spēku ieskauj briesmas – tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo labajam vai ļaunajam! Pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!... Tu nedrīksti mainīt nevienu lietu – ne oli, ne smilšu graudiņu –, iekams nezini, kāds labums vai ļaunums nāks līdzi šai pārvērtībai. Pasaule atrodas līdzsvarā. Burvju spēja /…/ var šo līdzsvaru satricināt. Tai jāpakļaujas zināšanām un jākalpo vajadzībai.” – raksta Ursula le Gvīna savā grāmatā “Jūrzemes burvis”.

Latvijas zemē atrodas kaut kas, ko varbūt varam saukt par enerģētiski aktīvu vietu struktūru, un kas savukārt saistīta ar senču svētvietām pirmskristīgajā laikā, bet kristietības laikos šo vietu tuvumā nereti celtas baznīcas. Baznīcas būvēja cilvēki, kam bija zināšanas par āderēm. Rīkstnieki āderes nosaka salīdzinoši tuvos attālumos (āderu platums ir no 50 līdz 500 cm), bet uz Zemes pastāv arī daudz lielākas struktūras, kas ir simtiem un tūkstošiem kilometru lielas. Piemēram, Latvija atrodas uz vienas taisnes ar Eksternšteinu Vācijā un Karnaku Bretaņas pussalā. Uz šīs līnijas Karnakā ir milzīgs no galvas lieluma akmeņiem sakrauts kalns (uz tā tagad atrodas Sv.Miķeļa kapella) un arī Kurzemē Kaltenē bijuši milzu akmens krāvumi līdz priežu galotnēm (esot izvazāti).

Domubiedri visā pasaulē

– Kāpēc pievērsāties tieši svētvietu pētniecībai?

– Staigājot pa mežu sajutu, ka ir patīkamas un skaistas vietas, kurās gribas atgriezties, un nepatīkamas vietas, kurās pat bailes rodas. Braucot pa upēm, laiku pa laikam, nonācu šādās vietās. Sākumā tās mani ne īpaši interesēja, līdz 1969. gadā, braucot pa Gauju, nonācu Kvēpenes pilskalnā un pie Kvēpenes svētavota. Tur radās neparastas – varētu teikt, dievišķas jeb numinozas (teologa Rūdolfa Oto vārdiem runājot; numen latīniski ir Dievs) sajūtas. Kvēpenes svētvietas atrodas uz vienas no Latvijas nozīmīgākajām svētvietu līnijām – meridiāna, kas iet caur Pantenes svētvietu, Zilo kalnu, Rakšupītes zīmju klintīm, Zaubes Nemnaudu svētvietu, Ķeipenes Kārklukalnu, Meļķitāru muldakmeni, Skaiša ieleju un vēl veselu rindu labi zināmām vietām un turpinās aiz Latvijas robežām.

Svētvietu pētnieks Ivars Vīks savulaik Kurzemē atrodamās svētvietas kartē savienoja ar līnijām un veidojās interesantas ģeometriskas figūras. Ar ko līdzīgu nodarbojas vēl virkne entuziastu. Šos pētījumus vajadzētu apkopot un izturēties pret tiem ar cieņu – katrs no tiem atspoguļo kādu patiesības daļu. Ir nenoliedzami fakti un apstrīdamas interpretācijas. Pat viszinātniskākās interpretācijas parasti ir mīti un pasakas, jo pēc kāda laika izrādās, ka tajās ir tikai daļa patiesības. Nedomāju, ka Vīks “pūstu miglu acīs”. Pazinu viņu vēl no tiem laikiem, kad kopā braukājām pa ūdeņiem.

Vēlāk sāku meklēt svētvietas apzināti un, kad uzkrājās zināma pieredze, varēju sākt vilkt riņķus, līnijas un trijstūrus arī savā kartē. Pirmos riņķus uzvilku Jura Urtāna grāmatas “Ziemeļvidzemes pilskalni” kartē Vidzemē veidojas zināma struktūra un, protams, esmu mēģinājis interpretēt tās veidošanos. Uz viena no riņķiem, kura centrs sakrīt ar Vidzemes centru, Juris Pulturs (viņu varētu uzskatīt par vienu no Latvijas šamaņiem) ir atradis “Kvadrātu” par ko brīnumu lietas stāsta (publikācijas “Mistērijā” un “Zintniekā” 2005. gada maijā); riņķa diametrs ir apmēram 40 km un uz tā var saskaitīt vairāk nekā 30 svētvietas.



Mazāki riņķīši veidojas, savienojot ar līnijām Zilā kalna akmeņus.
Trijstūrus ap Stounhendžu, savienojot kartē svētvietas, ir zīmējis Normans Lukaiers (Norman Lockyer – “Stonehenge and other Britush Monuments Astronomically Considered”, Macmillan, 1909.)
Anglis Alfreds Vatkins 1921. gadā atklāja līniju tīklu, kas saista Anglijas svētvietas (Alfred Watkins, “The Old Straight Track”, London: Methuen & Co, 1925, Alfred Watkins – “The Ley Hunter’s Manual”, 1927)
Ernests Muldašovs zīmē uz globusa trīsstūrus, savienojot zemeslodes svētvietas un apgalvo, ka šajos trijstūros notiekot ļauno domu iznīcināšana.
Grieķijā no vairāk nekā 200 trijstūriem, kas savieno svētvietas, 148 malu attiecība veido zelta griezuma attiecību ? (koments- tas ir mazais „fī”, lūdzu sekot, lai izdrukājas mazais, pārejot uz citu redaktoru, tas var mainīties) (Theopanis M. Mania – “The Invisible Harmony of the Greeks”, National Institution, Athene, 1969); arī Latvijas svētvietās ir trijstūrveida objekti ar šādu malu attiecību. (Bilde - Klints Gaujas nacionālajā parkā)
Andis Kauliņš, kas dzīvo Anglijā, pēta vietējo megalītu (akmeņu krāvumu kompleksu) saikni ar zvaigžņu sistēmu (viņam ir sava lapa internetā) un apgalvo, ka visā pasaulē megalīti izvietoti saskaņā ar zvaigžņu stāvokli pie debesīm. Mēs viņam aizsūtījām Zilā kalna akmeņu struktūru, bet atbilde vēl nav pienākusi.

– Taču varbūt, izvēloties par svētvietām citus objektus, radīsies citas ģeometriskas figūras?

– Jā, tas ir viens no galvenajiem skeptiķu iebildumiem – novelc jebkurā citā vietā riņķi un sanāks tas pats, jo pie mums jau svētvietu no vienas vietas. Tomēr tā nav, parasti “atrodu” riņķi, ko veido trīs četras svētvietas un tad atklājas, ka uz šī riņķa ir vēl kāds desmits interesantu vietu. Ir gan citi riņķi – figūras mēdz pārklāties. Piemēram, trīs riņķi pārklājas viens otram līdzīgi kā āboliņa lapiņas.

Zemei – baiļu skaņa

– Man ir savs skaidrojums šo struktūru veidošanās procesam – tas saistīts gan ar šamaņiem, gan Hladni figūrām. Pavisam nesen lasīju grāmatu par šamaņiem un pievērsu uzmanību šamaņu bungām. Tās simbolizē pasauli. Bungām skanot, uz bungu ādas veidojas Hladni figūras. Ja tās veidojas uz bungām, tad arī uz Zemes, jo mazais atveido lielo. Bungu āda trīc un arī Zemes virsma trīc.

Vācu fiziķis Ernests Florens Frīdrihs Hladni (Ernst Florens Friedrich Chladni, 1756 – 1827) pirmais apgalvoja, ka meteorīti krīt no debesīm (“Ber den Ursprung der von Pallas gefundenen und anderen ‘henlichen Eisenmassen” – Riga: Hartnoch, 1794; interesanti, ka grāmatu pirmoreiz publicēja tieši Rīgā. Autoritatīvā Franču akadēmija tajā laikā uzskatīja, ka meteorīti no debesīm krist nevar, jo tur taču nav kur piekārt akmeņus). Hladni padarīja skaņu redzamu – atklāja figūras, kādas veidojas uz katra skanoša priekšmeta (arī uz bungu virsmas) un ko tagad pazīstam kā Hladni figūras. Tādas pašas redzamas senos klinšu zīmējumos Latvijā.



Dažas Hladni figūras.




Zīmējumi uz „Z līnijas” klints.

Kā Hladni veica eksperimentus?

– Uz plāksnītes uzbēra smiltiņas, ar vijoles lociņu novilka gar malu – čīī un smiltiņas izkārtojās noteiktās figūrās. Labi zināma lieta, ko izmanto Valdorfa skolas fizikas stundās, lai parādītu kā skaņa materializējas. Arī zeme nemitīgi vibrē – trīc zemās frekvencēs un veido uz Zemes lielas Hladni figūras. Zemi, kā milzu zvanu iesvārsta „Saules vējš” un zemestrīces.





Hladni figūras, atkarībā no svārstību frekvences un plāksnītes svārstību veida.

– Tātad, zemei ir sava skaņa?

– Jā, Zeme trīc ar nedzirdamu skaņu – infraskaņu (mazāk par 20 svārstībām sekundē); dažreiz arī 7 Hz frekvencē, ko mēs nedzirdam un kas rada izteiktu baiļu sajūtu. Anglijā vairāk nekā pirms simts gadiem Hamleta lugas uzvedumā, lai radītu kārtīgu efektu tēva spoka parādīšanās brīdī, uztaisīja milzīgu stabuli, kas deva šo nedzirdamo skaņu. Kad stabulē iepūsts, cilvēki bailēs no teātra mukuši ārā un pa ceļam septiņi barā esot nospiesti; tāpat literatūrā minēts, ka Hitlers izmantojis infraskaņu, lai satracinātu pūli.

http://cns-alumni.bu.edu/~slehar/webstuff/hr1/hr1.html
Steven Lehar, Harmonic Resonance Theory: An Alternative to the "Neuron Doctrine" Paradigm of Neurocomputation to Address Gestalt properties of perception

Šī baiļu sajūta rodas arī lielu ūdenskritumu tuvumā, īsi pirms negaisa, kad dabā viss pamirst, un pirms lielām dabas katastrofām – zemestrīcēm, vulkāna izvirdumiem, viesuļvētrām un plūdiem. Vairāk par infraskaņu rakstīts interneta adresē: – www.borderlands.com/newstuff/research/infra.htm

– Tātad, zemes skaņa izraisa bailes?

– Jā, tā sanāk, bet ne vienmēr. Taču svētvietas ir svārstību mezglu punkti, kas netrīc. Tajos nav svārstību, tieši tāpat kā nesvārstošās vietās sakrājas smiltiņas Hladni figūrās. Trīc (svārstās) lieli Zemes apgabali, varbūt pat visi kontinenti vai arī ledus laikmetā tie varēja būt milzīgi ledus gabali (Baltijas lielumā). Svārstību mezglu punktos veidojušies svētkalni, novietojušies akmeņi un tagad tie veido apļus un līnijas kā Hladni figurās. Šajās vietās svārstības ir minimālas un tajās nerodas bailes, tāpēc jau tās ir svētvietas. Svētvietās pat koki aug kaut kā dīvaini – (Bilde 7.a.b.) saauguši kopā dažādu sugu koki, dubultgalotnes veidojas un īpatnējas formas. 


7.a. Īpatnējas formas koki netālu no Viešu pilskalna.

Ja ir nesvārtošās vietas (mezglu punkti), tad svārstošās vietas (blīzuma punkti) svārstās stiprāk. Savukārt svārstošās vietas, gluži kā šamaņu bungu skaņa, (Amerikas šamaņu bungu pašsvārstību frekvence ir 4 Hz) iespaido jūtīgus cilvēkus un izmaina viņu apziņu, tāpēc mums Latvijā ir tik daudz burvju, raganu, riebēju, alupūtēju, sālspūtēju, ekstrasensu un viņiem līdzīgo; katrā pagastā ir savi dziednieki. (Bilde 8.) Mazliet skeptiski esmu skatījies uz ekstrasensiem, bet mammu savā laikā vedu pie Elejas Veronikas un dziedniece man atgādināja par suņa kodumu bērnībā, ko sen jau biju aizmirsis. Domā, ko gribi...?

Svārstošās vietas nosacīti varētu uzskatīt par „negatīvās” enerģijas vietām, bet nesvārstošās vietas par „pozitīvās” enerģijas vietām. „Pozitīvās” enerģijas vietas ļauj sajust mieru un brīvi paplašināt savu apziņu – tās ir piemērotas „dievišķām” meditācijām. Savukārt „negatīvās” enerģijas vietas, atkarībā no šo vietu īpašībām, var pastiprināt kādas noteiktas frekvences svārstības un, piemēram, izraisīt baiļu sajūtu, vai arī ļaut viegli iekļūt transa stāvoklī.

Svārstības - transa izraisītājas.

– Ja zemē ir vibrācijas, kas izraisa transa stāvokli, tad, to var izmantot, lai ieskatītos aiz šīs pasaules robežām; apmēram tā, kā to šamaņi dara. Šamaņu bungas rada svārstības, kas izsauc transa stāvokli. Senos laikos burvji bija atbildīgi par visdažādāko sabiedrības problēmu risināšanu – sākot no slimību dziedināšanas un beidzot ar slikta laika novēršanu. Acīmredzot savus pienākumus viņi veica salīdzinoši veiksmīgi, jo šīs sabiedrības dzīvoja; vēl tagad pirmatnējās sabiedrības, kas piekopj šamanismu, ir dzīvotspējīgākas par tām, kurām uzspiesta “kultūra” kopā ar kristietību. Par mūsu sabiedrību nez vai var teikt, ka tā būtu ilgstoši dzīvotspējīga.



– Guntim Eniņam ir tuvs pieņēmums par entropiju jeb pasaules degradēšanos. Mēs ripojam no kalna vai esam kā katliņš virs dziestoša ugunskura... Ir gana daudz liecību par civilizācijām, kas bijušas augstāk attīstītas par to, kurā dzīvojam mēs, un tomēr gājušas bojā? Jūsuprāt, kāpēc tas tā notiek – stiprie un varenie iet bojā?

– Negribētos apgalvot, ka sabiedrība kopumā ripotu uz leju, bet, ka uz leju ripo Eiropas kultūra, tas gan jāatzīst. Viss šajā pasaulē piedzimst, dzīvo un aiziet tajā Saulē, arī stiprie un varenie. Pilnīgi viss, arī Visums. Mēs esam Romas civilizācijas mantinieki un joprojām dzīvojam pēc senās Romas likumiem, taču tie tika radīti, lai maza patriciešu saujiņa valdītu pār lielu plebeju baru. Šodien notiek tāpat – pasaules bagātību lielākā daļa atrodas salīdzinoši niecīgas cilvēku kopas rokās (tā, piemēram, nosaka naftas cenas pasaulē, lai gan etanola pašizmaksa ir gandrīz desmit reizes lētāka un to var ražot tepat Latvijā) un tad, vai vispār var runāt par kaut kādu demokrātiju?
Bet runājot par šamaņu praksi un apziņas paplašināšanu – tā palīdz garīgi pilnveidoties.

– Pašam ir šī – citas pasaules pieredze?

Ir, bet ar to jābūt ļoti uzmanīgam. Pirmais nosacījums apziņas paplašināšanai ir iekšējs miers un godbijība pret pasauli. Šīs izjūtas rodamas arī svētvietās ar meditāciju. Metodes ir dažādas, bet mērķis viens – pārkāpt To robežu.

– “Visas civilizācijas vēstures laikā lielās tradicionālās kultūras ir piedāvājušas cilvēkiem durvis uz otru pusi, kurp stiepjas garš un grūts sevis izziņas ceļš. Pie šīm durvīm stāvošie pavadoņi saka, ka viņu vienīgais uzdevums ir vest cilvēkus uz priekšu, netiek dots solījums, ka apmulsušie varēs atrast savu ceļu atkal atpakaļ. Leģenda stāsta, ka nektārs tajā pusē ir inde šajā pusē. Tāpēc pagātnē durvis labi sargāja tradīcijas formas un institūcijas. (Jacob Needlman, A Sense of Cosmoss, An Arkana Book, 1988.)

– Vai šī pieredze ļāvusi izprast svētvietu nozīmi?

– Noteikti, jā. Kaut kas no Tās pasaules atspoguļojas šajā – pasaules ir saistītas un viena no saistības formām ir simboli, jo simboli pasaka tieši nepateikto. Sākotnēji senajiem grieķiem simbols (sum gr. – kopā, ballein gr. – sviests, mests) bija uz pusēm pārlauzta rotaslieta. Puses sadalīja un tās kalpoja kā zīme uzticībai un draudzībai. Simbola izpratne kalpo saiknes atjaunošanai starp šo un To pasauli, līdzīgi kā savienojot pārlauztu rotas lietu... Arī struktūras virs zemes ir sava veida simboli. Hladni figūras ir kā simboli. Bieži tur ir aplis. Aplis simbolizē NEKO, tukšumu, kuru var piepildīt. Bet no NEKĀ – no vakuuma fluktuācijām ir radusies pasaule.

– Taču pieņemot, ka pastāv enerģētiskie atspulgi, par simbolu var kļūt ikviena lieta, jebkas...?

– Tā jau ir. Simbolus atklāj mūsu apziņa. Šīs abas puses – tēlu šajā pasaulē un pirmtēlu Tajā pasaulē, saista simbols. Formulēšu savu domu nedaudz savādāk – pasaulē, ko uztveram ar savām piecām maņām, mums ir doti tēli, vai zīmes, kas ir ceļa rādītāji uz apziņas paplašināšanu, uz transcendences saprašanu, kur mūsu piecas sajūtas nesniedzas. Katram jāiet pašam savs Ceļš uz garīgo pilnveidošanos. Ielūkojoties jebkurā Latvijas vietā – akmeņos, akmeņu krāvumos, klintīs, alās, upes līkumos, dižkokos, avotos un jebkurā skaistā vietā ar godbijību un paplašinātu apziņu izpratīsim to simbolisko nozīmi.

“Bet viss joprojām nav atklāts. Un, nebūs, kamēr vien pastāvēs pasaule. Ieklausieties, un jūs sapratīsiet kāpēc. Šajā pasaulē zem saules un tajā pasaulē, kurā saules nav, ir daudz kā tāda, kas nav saistīts ar cilvēku valodu, un tur pastāv spēki, kuri nepakļaujas mūsu varai.” (Ursula le Gvīna – “Jūrzemes burvis”. Rīga: Hekate, 1996.)



Piezīme: Venta Dubrovska intervijas fragments no laikraksta „Tukuma Neatkarīgās Ziņas” 2006.gada gadagrāmatai.
Dzintara Korna foto.

« Atpakaļ