Latvijas Antroposofiskās biedrības mājaslapa

Rūdolfa Šteinera sabiedrības izaugsmes koncepti empātijas ideju gaismā.

Rūdolfa Šteinera sabiedrības izaugsmes koncepti empātijas ideju gaismā.

21. {. 2010.

No ekoloģiskas sistēmas pie empātiskas sistēmas (1)
 
Sociālais zelts
Dirks Krūze

Pirms 4o gadiem politikā sev lauza ceļu atziņa par galveno ekosistēmu nozīmīgo lomu dabas saglabāšanā. Mūsdienās, kad postošās varas spēles provocē neprognozējamus ekonomiskus un reliģiskus procesus,  politiķiem irjānāk pie atziņas, cik nozīmīga loma civilizācijas(cilvēku kultūras)glābšanā ir empātijas spējai.


Vispasaules varas spēles, tai skaitā kapitālistiskajai sabiedrībai raksturīgā konkurences cīņa, arvien vairāk atmasko pašas sevi  kā neproduktīvas, atpalikušas un cilvēka necienīgas. Tajā pat laikā pilsoniskās sabiedrības un daudzu citu organizāciju dzīlēs rodas jauna  kustība, kas meklē, rada un pieredz citas sociālas, ekonomiskas un garīgas vērtības. Lūkojot izprast pati sevi, šī kustība atklāj agrāk neapjaustus  potenciālos  resursus, kas spēj aptvert vienlaikus sociālo, ekonomisko un garīgo jomu: runa ir par empātijas spēju, kas ļauj izjust citu būtņu savdabīgo patību(Wesenseigenheit), iekšējo pašcieņu (Eigenwuerde) un  attīstības virzienu - vienalga vai runa būtu par personām, institūcijām, kultūrām, vai dabas kopsakarībām. Empātijas spēja tiek aplūkota kā civilizētas un kulturālas kopdzīves pamatnosacījums.  Šis „sociālais  zelts” var cilvēcei  ilgstoši kalpot globālajā saskarsmē, palīdzot veidojot kontaktus un uzturēt tos.


Rūdolfa  Šteinera sabiedrības izaugsmes koncepti  empātijas ideju gaismā


Kā veidot noturīgas attiecības starp cilvēkiem, institūcijām, nācijām un kultūrām tā, lai tās balstītos uz savstarpēju iejūtību un tiktu pārvarēta izolācija, un , kas būtu darāms, lai patiesi draudzīgas attiecības, kas balstītas savstarpējās rūpēs vienam par otru, kļūtu par pašsaprotamību. Kādas metodes, procesi, institūcijas , struktūras ir jārada un  ilgtermiņā jāfinansē, lai cilvēci izvestu no tagadnes bezdibeņiem pretī  veiksmīgai kooperācijai.
Rūdolfs Šteiners arvien ir nepārprotami norādījis, ka cilvēcei, kas, attīstoties,  iegūst jaunas dvēseles spējas, ir nepieciešamas arī jaunas metodes un organizācijas formas sociālās sistēmas radīšanai un uzturēšanai. Ja mēs aplūkojam katru atsevišķo cilvēku, tad varam teikt, ka ikviens cilvēks piedzīvo  sašķeltību domu , jūtu pasaulē un gribas sfērā. Ja palūkojamies uz mūsdienu cilvēci kopumā: tai jāspēj piešķirt savai domāšanai  noturīgs  garīgs veidols. Savu jūtu dzīvi, attieksmes starp dažādām cilvēcisko jūtu izpausmēm ir jāiekļauj vairākuma akceptētā tiesiskā sistēmā. Gribas dzīvei  jārealizējas ekonomikas apritē un saimnieciskajā organismā.” (2)

Rūdolfs Šteiners bija cieši pārliecināts, ka sociālā darbība pārsniedz šauri organizatoriskas darbības robežas, tai ir jāietiecas dvēseliski -garīgajā sfērā, jāvirza tās attīstība. „Ja cilvēki  vēlas izprast sociālo struktūru, tiem jāsaprot, ka cilvēcei ir jānonāk pie augstākiem nojēgumiem kā organisms.[..] Šī struktūra  jāaplūko kā psihisks , pneimatisks (garīgs fenomens), jo gars darbojas ikvienā cilvēku kopdzīves situācijā”. (3)


Novēlota empātijas attīstība


[...] Jau savos pirmajos sociālās sistēmas modelējumos Šteiners galveno vietu ierādīja empātijas spēju attīstībai. Centrālais jēdziens viņam ir tā dēvētais „sociālais pamatlikums”.  Strādāt citu labā, šķirt darbu un ienākumus, - lai to sasniegtu, ir  nepieciešamas empātijas spējas. ” Ja kādam jāstrādā vispārības labā, tad viņam tā jāatzīst, jāizjūt tās vērtība, būtība un nozīmība. Tai jābūt patiesa kopības gara caurstrāvotai, šim kopības garam jābūt dzīvam ikkatrā [...] ” (4)

1922. gadā Šteiners rakstīja: „ Tikai tad, kad tas, kas ir cita, taps par mūsu personīgo piederumu, tā ka mēs ar savu ‘’es’’ spējam iedzīvoties citu ‘’es’’, mēs spēsim rast ceļu uz jaunu sociālu kopumu, kas ved ārpus šauri cilvēciskā ‘’es.’’ ” (5)

Lai cik pārspīlēti un nereālistiski tas neizklausītos: „Kamēr ikviens pamudinājumu rīkoties neradīs pats savos dziļākajos impulsos, kamēr nespēs darboties aiz mīlestības pret līdzcilvēkiem, tikmēr nebūs iespējams rast īstus impulsus nākotnes attīstībai , kas ir cilvēces glābšanas garants.” (6)

Mūsdienās netiek runāts par darbu, kas nebūtu egoistisku motīvu vadīts. Ir zudušas alkas pēc gara kopības. Tirgus mehānismi mūs apvieno patērētāju grupās. Kapitālistiskajā kultūrā ir zuduši vairāki vispārcilvēciski mērķi – sociālie veidojumi netiek  uztverti  kā dvēseļu un gara kopības izpausme,  un darbs – strādāšana vairs netiek saistīta  ar cilvēka identitātes veidošanos.
Rūdolfs Šteiners uzskatīja: Lai radītu laikmeta garam atbilstošu sociālo kārtību, nepieciešams radīt pilnīgi jaunus sociālus veidojumus, kas nav radāmi  ārēji, administratīvi, bet gan „no dvēseles uz dvēseli”: „ Tad cilvēks atskārtīs, ka viņš otru jau sastapis agrākajās zemes dzīvēs, ar to kopā piedzīvojis tās vai citas lietas, un nu sastop viņu vēlreiz. Caur šo iekšējo saiti, kas noslēpumaini dus dvēseles dzīlēs,  vēsajiem,  lietišķajiem  veidojumiem tiks piešķirts kaut kas garīgs un dvēselisks.
Lai gan  es aplūkoju sociālā organisma trīs organizācijas formas : gara jomu, tiesiski -politisko un saimniecisko, tad tomēr jāuzsver, ka tās ir tikai trīs tīri ārējās organizācijas formas! Tajā, ko šīs trīs  ārējās organizācijas formas nozīmēs cilvēkiem,  varēs  saskatīt tās dziļi intīmās iekšējās organizācijas sistēmas aizmetņus, ko no dvēseles uz dvēseli pamazām attīstīs, tā ka cilvēki  daudz labāk viens otru iepazīs, nekā tas ir šodien.” (7)

Rūdolfam Šteineram arvien šķita būtiski runāt par sociālā veidojuma radīšanas metodisko pusi. Lai radītu kompleksu sociālu sistēmu un spētu to izprast, pēc Šteinera domām nepieciešamas trīs empātiskas prasmes: „ Preces jēdzienu jūs varēsit izprast tikai tad, ja ņemsiet talkā imažinatīvas (iztēles) zināšanas. Un jūs nevarēsiet izprast darba jēdzienu  sociālajā un ekonomikas sfērā, ja  neņemsiet talkā inspiratīvas zināšanas. Un jūs nevarēsiet definēt kapitāla jēdzienu, ja nebalstīsities uz intuitīvām zināšanām.” (8)

Metožu kopums


Lai risinātu konfliktus, miera sarunas, vadītu organizācijas, radītu nākotnes vīziju, pieņemtu tiesiskus mērus, lai panāktu ilgstošas un noturīgas realitātes izmaiņas, vairs nepietiek tikai ar likumiem un vecajām policejiskajām, militārajām metodēm. Ir nepieciešami globāli , konkrētai situācijai pielāgoti  visaptveroši metožu kopumi, kas noteiktā laikā un vietā garantē dziļu un radošu sociālo klimatu. Ar procesuāliem soļiem un instrumentiem  ir jārada arī iespēja diferencēt un padziļināt empātijas spējas. Metodes un darba stils tādējādi nedrīkst būt mehānisks, abstrakts, intelektuāls, bet tam jākļūst atklātam, godīgam, tiešam un dabiskam. Tā,  lai sociālajā klimatā valdītu visaugstākās empātiskās kvalitātes. Atmiņā paliekoši uztvērumi, līdzdalība, cieņa, prasme mīlēt – šādas kvalitātes ļauj būt līdzdalīgam citas personas, organizācijas, reģiona, kultūras patības radīšanā.


Realizācijas nosacījumi


Īstermiņā ir nepieciešams piesaistīt starptautisko finansējumu pētījumiem un atbalstīt eksperimentus. [..]Izstrādes procesam piemērotākais laiks un metodes jāsaskaņo ar konkrēto mērķu virsuzdevumiem (Groessenordnung). Daudziem labiem konceptiem, sākot ar ideju par pamatienākumiem, vecuma ienākumiem, un, visbeidzot, ar Taliban kustības prasību apmierināšanas mehānismu, ko izstrādātu vairāku reliģiju pārstāvji, nepieciešamas ārkārtīgi kompleksas, ilgtermiņā realizējamas metodes. Sastopoties ar  sociālajiem ierobežojumiem,  tas nereti šķiet nepaveicami. Mēdijiem un māksliniekiem būtu jārīkojas  talantīgi un gudri, radot sabiedrībai   iespēju pakāpeniski  izsekot  šī  procesa gaitai.
 Šādi lokāli, reģionāli, globāli ārkārtīgi kompleksi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu  izveidot noturīgu attīstīties spējīgu sistēmu, tiks atzīti par galvenajiem instrumentiem globālai sabiedrības pārveidei .Tas kļūs iespējams dēļ pieaugošās nabadzības, pateicoties propagandai, kas būs spējīga ietekmēt sabiedrisko domu.


Realizācijas kvalitātes


Patieso, skaisto, labo sociālajā realitātē nevar izplatīt ar intelektuāliem un verbāliem disputiem. Pārāk bieži tie paši procesi mehāniski  turpinās,  tikai  nedaudz atšķirīgā veidā. Šāda organisma aizmetņi, nemaz nerunājot par kādas dvēseliski -garīgas kultūras iedīgļiem, šobrīd ir saskatāmi tikai privātajā un civilajā sfērā.
Ja vadās no Rūdolfa Šteinera  trīsdaļīguma koncepta, no viņa idejām par „apgriezto kosmisko kultu” (9), un liek  lietā Nīderlandes pedagoģiskā institūta metodes (10), Josefa Boisa siltumplasticēšanu (11),  Dona Beka spirālo dinamiku (12), Oto Šarmera U-Teoriju (13), ir iespējams mērķtiecīgi attīstīt sociālo organismu kā sava veida sociālo mākslu.

Attīstītāka, smalkāka dabas norišu iesaiste (14) būs nākamais sociālajai sfērai noderīgais metožu kopums. Tā, piem.,  Džeremijs Rifkins (15)
 savā empātiskas cilvēces glābšanas plānā  iekļauj jēdzienu „empātija pret biosfēru”. Cita starpā par laikmetīgās ”inspirācijas mācības” pētniecības objektu jākļūst  cilvēka un dabas savstarpēji  iedvesmojošajai mijiedarbei. Viss jau minētais, tai skaitā laba pamatizglītība, kas attīstītu diferencētas empātijas spējas, tādas kā iztēli, inspirāciju, intuīciju, jāsaņem jau skolā. Vēlāk, universitātē tiem jākļūst par galvenajiem mācību priekšmetiem, kas garantētu spēju pārvarēt dzīves piedāvātos izaicinājumus III gadu tūkstotī.


Realizācijas iespējas


Globālas empātijas sistēmas pragmatiska ieviešana ir balstīta vispārējā savstarpējā interesē vienam par otru, kas jāattīsta arī ekonomiskajā sfērā, caur intraverti cilvēcisko, iekšēji institucionālo, par to vienojoties un nostiprinot to līguma ceļā. Noteicošā šeit ir dziļa dvēseliska savstarpējā sapratne (īpaši tas attiecināms uz  amatpersonām, kas atrodas atbildīgos posteņos), tad atsevišķu grupu, institūciju un mēdiju starpā.
Ir jāmācās, ieskatīties dvēselē. Izejas punkts ir aktīvs darbs pie atsevišķu cilvēku, organizāciju, institūciju, reģionu, dabas sistēmu nebeidzamā identitātes veidošanas un izvērtēšanas procesa. Aktīvi  jāveido, jāizprot patību iekšējā būtība jeb ģēnijs, iekšējais uzdevums jeb ideāls atbilstoši attīstības nepieciešamībai.
Pastiprināti  jāpēta metodes, to ieviešanas nosacījumi, piemēram, ar  mākslinieciskās iztēles, tēlainības palīdzību, ar meditatīvām, uz dabu vērstām, inspirāciju veicinošām metodēm, ar meditatīvām, intuīcijā balstītām metodēm, kas padarītu iespējamu pilnīgu saplūsmi,  iejušanos otrā. Ilgtermiņā, piemēram , var strādāt pie izpratnes un mīlētprasmes attīstības starp patībām no Ķīnas un Amerikas, tā , lai neveidotos savstarpēja nepatika, nenovīdība un izstumšana, jo cilvēki, reliģijas, kultūras, organizācijas jau ir pārāk tuvu.
Tāpat jāstrādā pie uzņēmēju un uzņēmumu emocionāli motivētas atbalstīšanas(piem. veidojot saimnieciskas apvienības), izpratnes ārpus konkurences.
Paralēli  jārada aktīvas savienības pastāvīgai savstarpējas cieņas nodrošināšanai un iekšējā uzdevuma veikšanai.
Ekonomiskos, ekoloģiskos, garīgi-dvēseliskos cieņas aizskārumus jānoregulē kā no ekonomiskā, tā arī no dvēseliski -garīgā aspekta.


No ekoloģiskās uz empātiski -personisko apziņu


Globālās pasaules veidojumi var  kļūt empātijas caurstrāvoti tikai tad, ja empātijas metodes un procesi ļauj tik dziļi izjust citu personu, organizāciju, reģionu, zemi, kultūru, ka ikvienam cilvēkam, grupai  tā kļūst par brīvprātīgu, pašaizliedzīgu vienošanos.
Sociālās alķīmijas augstā māksla, kā rāda pieredze, ir iespējama. Tā ved pie arvien labākas iekšējās būtības izpratnes:  tas sakāms ne tikai par cilvēku, bet arī par sabiedriskiem, dabiskiem, sociāliem un dvēseliskiem veidojumiem. Mēs stāvam uz sliekšņa , kas ved no veiksmīgi iegūtas ekoloģiskās apziņas pie empātiski - personālās apziņas.


1 Das Goetheanum, Wochenschrift fuer Antroposophie, 16. Juli 2010, Nr. 29, 1, 3-4.
No vācu valodas tulkojusi Valda Salmiņa
2 Rudolf Steiner: Vergangenheits und Zukunftsímpulse im sozialem Geschehen (GA190), Vortrag vom 11. April1919.
3 Rudolf Steiner: Erdenstreben und Weltenleben (GA 181), Vortrag vom 16. Juli 1918.
4 Rudolf Steiner: Lucifer – Gnosis (GA -34), ‚Lucifer‘.
5 Rudolf Steiner:Westliche und östliche Weltgegensätzlichkeit (GA 83), Vortrag vom 9. Juni 1922.
6 Rudolf Steiner: Die Erkenntnis der Seele und des Geistes. (GA 56), Vortrag vom 12. Marz 1908.
7 Rudolf Steiner: Idee und Praxis der Waldorfschule. (GA 297), Vortrag vom 24. September 1919.
8 Rudolf Steiner: Die Erziehungsfrage als soziale Frage. (GA 296), Vortrag vom 9. August 1919.
9 Skat. par „apgriezto kosmisko kultu” Rudolf Steiner: Anthroposophische Gemeinschaftsbildung (GA 257), Vorträge vom 27., 28. Februar 1923; skat. par„kosmisko kultu” Rudolf Steiner: Das Verhaltnis der Sternenwelt zum Menschen und des Menschen zur Sternenwelt (GA 219), Vortrag vom 29. , 31. Dezember 1922; Die Grundimpulse des weltgeschichtlichen Werdens (GA 216), Vortrag vom 29. September 1922.
10 NPI-Netherlands Pädagogic Institute, dibinātājs Bernards Lievegods (Bernard Lievegoed);
Friedrich Glasl, Bernard Lievegoed: Dynamische Unternehmensentwicklung, Bern 2004.
Friedrich Glasl: Professionelle Prozessberatung, Bern 2008.
11 Volker Harlan, Rainer Rappmann, Peter Schata: Soziale Plastik, Achberg  1984; Dirk Kruse: Joseph Beys – von der seelischen Beobachtung in der Natur zu kunstlerischen Neuschopfungen in Gesellschaft und Ökosphäre, Kirchlinteln 2004.
12 Don Edward Beck, Christopher C. Cowan, Carl Polonyi: Spiral Dynamics, Bielefeld 2007.
13 Otto Scharmer: Theorie U, Heidelberg  2009; www. presencing.com; Kapitalismus 3.0 – Die sieben Akupunkturpunkte des sozialen Organismus, „Info3” Nr5/2010.
14 Dirk Kruse: Spirituelle Organisationsentwicklung, Menschenbild Verlag, Kirchlinteln 2006.
15 Jeremy Rifkin: Die empathische Zivilisation. Frankfurt, New York 2010.




 

« Atpakaļ


Mūsu draugi

© Latvijas Antroposofiskā biedrība, 2004-2010. Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.