Jaunās pasaules kārtības valgos. Agris Dzenis.Jaunās pasaules kārtības valgos. Agris Dzenis. 07. {. 2008. Agris Dzenis, Žurnāls "Mistērija", 1.2008. brīvvēsturnieks Jaunās Pasaules Kārtības valgos Saspringta cīņa par virsroku, satricinājumi ekonomiskajā dzīvē radīs un jau ir radījuši vīlušās, aukstas un bezsirdīgas sabiedrības. Šīs sabiedrības pilnīgi novērsīsies no augstākās politikas un reliģijas. To vadītājs būs tikai aprēķins, respektīvi, zelts, ko viņi dievinās to materiālo baudu dēļ, ko tas var sniegt. Kontaktējoties ar vajadzīgiem cilvēkiem, vienmēr esam iedarbojušies uz viņu prāta vissmalkākajām stīgām – aprēķinu, alkatību, materiālo nepiesātināmību, bet katra no minētajām vājībām, to atsevišķi ņemot, ir spējīga iznīcināt iniciatīvu, nododot ļaužu gribu viņu darbības pircēja rīcībā. Progress ir melīga ideja un kalpo patiesības aizmiglošanai, kuru nezina neviens, izņemot mūs. Likums mūsu slepeno Supervaldību neaizsniedz. Tagad mēs esam likumdevēji, armijas pavēlnieki. Mūsu rokās ir nevaldāma godkāre, kvēla alkatība, nesaudzīga atriebība, nikns naids. Nenoskaidrots slepenas organizācijas līderis, 19. gs. beigas, Francija Lai arī kā cilvēki neēstos savā starpā, meklējot vainīgos: vai nu labējos ekstrēmistus vai žīdu masonu sazvērestību, monopolu un mafijas centienus vai, kaut ko citu, viņi tos neatradīs. Jo tie, kas kaitē cilvēkiem, ir krietni gudrāki par viņiem un atrodas ārpus, bet kaitē, iesaistot to, kas jau ir katrā – ar mūsu sīkajām kaislībām un pseidovērtībām, ar kurām cīnīties valdībām trūkst efektīvu līdzekļu. E. Satons, slepeno organizāciju pētnieks Mūsdienās, konkrēti Latvijā tikai retais nav aizdomājies par to, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā. Valstiskos mērogos – lielāki un mazāki konflikti, korupcija, ekonomiskā nestabilitāte, valdības atsvešinātība no tautas. Sadzīvē – nabadzība, vardarbība, dzīvības nevērtība, trulums pret līdzcilvēkiem un apātija. Un tās ir tikai dažas negācijas, kas nomāc civilizēto pasauli. Diemžēl jāatzīst, ka minētās parādības ir nevis progresīvu procesu – liberalizācijas un globalizācijas blakusprodukts, bet labi pārdomātas sistēmas izplānotas rīcības sastāvdaļas. Šī sistēma ir apzināti veidota vairākus gadsimtus, līdz nemanāmi iefiltrējusies visās dzīves sfērās un sākusi eksistēt patstāvīgi, kļuvusi par masu dzīvesveidu un vērtībām. To vairākās paaudzēs radījuši Rietumu pasaules bagātākie un ietekmīgākie cilvēki savas varaskāres un mantkārības apmierināšanai. Jaunā Pasaules Kārtība (turpmāk – JPK) ir šīs sistēmas vārds, kas latīniski – Novus Ordo Seclorum rakstīts uz pasaules oligarhu efektīvākā ieroča – dolāra banknotes. Vārdā neminētu, mēs JPK regulāri skatāmies TV un lasām presē, klausāmies skolās un parlamentos, ēdam un dzeram, injicējam, šņaucam, kopojamies ar to. Slēpjoties aiz progresa, labklājības un demokrātijas lozungiem, JPK kalpo cilvēces paverdzināšanai un daļējai iznīcināšanai. Uz „demokrātisko” valdību palīdzību cerēt ir velti, jo tās pašas – apzināti vai neapzināti – ir JPK instrumenti. Izskaidrojums cilvēces nelaimēm jāmeklē ar patstāvīgu domāšanu, atmetot lasītos un skolā mācītos priekšstatus par politikas un vēstures norisēm. Pastāv divējādas politikas, vēstures un zinātnes – tā dēvētais sabiedriskais viedoklis, kas paredzēts atklātībai, un patiesās, slepenās, ko pārzina tikai izredzēto loks. Tāpat vismaz gadsimtu pastāv divējādas valdības – finanšu un politikas elite, kas cilvēces likteņus izlemj slēgtās konferencēs. Un parlamenti, kas īsteno pasaules ēnu valdības ieceres. Ēnu valdība formāli neeksistē, līdz ar to nav atbildīga neviena priekšā un ir absolūti nekontrolējama. JPK pētījumus, protams, var nosaukt par izfantazētām „sazvērestības teorijām”, tomēr tos nav veikuši cilvēki ar nestabilu psihi. Ievērojamākie pētnieki, kuriem patiesi rūp īstenība un cilvēces nākotne, ir ēnu valdībai tuvu stāvējušie ASV drošības dienestu darbinieki Entonijs Satons, finansists Džons Tods, Francijas prezidenta padomnieks Žaks Atalī, kā arī nopietni zinātnieki – ekonomikas doktors Džons Koulemans, vēsturnieks Oļegs Platonovs, publicisti Deivids Aiks un Vess Penre. Viņu darbi pieejami globālajā tīmeklī un ieteicami katram, kurš vēlas tuvāk iepazīt JPK. Ēnu valdības darbības nianses izpētīt ir praktiski neiespējami, tomēr nelielā informācijas noplūde no izredzēto loka, kā arī pasaules ekonomisko un politisko norišu likumsakarības ir pietiekošs daiļrunīgas liecības par JPK izpausmēm un kaitīgumu patiesai brīvībai un demokrātijai. Slepenajai vispasaules valdībai un JPK ideoloģijai ir divas saknes – Eiropas finanšu aristokrātija un slepenās biedrības. 18. gadsimtā veidojās un paplašinājās naudas aristokrātija – tirgotāju un baņķieru dzimtas, kas alka savās interesēs ietekmēt politiskās un sabiedriskās norises, saradojoties ar dižciltīgajiem. Izveidojās tā dēvētā melnā aristokrātija, kuras vērtībās galveno vietu ieņēma nevis gods un uzticība, bet viltība, divkosība, pērkamība un nežēlība iedzīvošanās vārdā. 1729. gadā no angļu Austrumindijas tirdzniecības kompānijas Lielbritānijas monarhu paspārnē izauga vēlākais vispasaules ēnu valdības kodols – Trīssimtu komiteja. Tie bija angļu, vēlāk arī amerikāņu tirgotāji, politiķi un baņķieri ar darbības pamatprincipu „vara caur naudu”. Komitejas locekļi 19. gadsimtā sarausa milzu bagātības, tirgojot Ķīnā Indijas opiju, un arī vēlāk guva un gūst lielus ienākumus no narkotiku un ieroču tirdzniecības. Naudas varu politikā 18. gadsimta beigās nostiprināja baņķieru Rotšildu dzimtas izveidotais starptautiskais banku tīkls. Kā valstu pakļaušanas un ietekmēšanas līdzekli Rotšildi sāka praktizēt liela apjoma aizdevumus valstīm, kā arī karu finansēšanu. Noslēgta izredzēto loka varas pār tumšo pūli ideja radās Eiropas slepenajās okultistu biedrībās. Ietekmīgākā no tām bija kopš 14. gadsimta zināmā Čūskas brālība, pazīstama arī kā ilumināti – apgaismotie, zinošie. Ar nosaukumu „Bavārijas iluminātu ordenis” atklātībā tā parādījās 1776. gadā un drīz vien izplatījās visās Rietumeiropas zemēs. Ordeņa oficiālie mērķi bija cilvēku izglītošana un tikumiskā pilnveidošana, taču patiesie nolūki atklājās 1786. gadā, kad kratīšanas laikā atrada ordeņa slepenos dokumentus. Izrādījās – iluminātu mērķis ir pasaules kundzība, kas sasniedzama, likvidējot valstis, reliģiju un sabiedrības morālās vērtības. Lai to īstenotu, iluminātiem jāpakļauj un jāveido sabiedriskā doma, jārada pasaulē šķelšanās un šaubas, līdz cilvēki būs apmulsināti tiktāl, ka zaudēs jebkādu interesi par politiku. Turklāt jākultivē un jāslavē netikumi, jācīnās pret atsevišķas personības spēku un par bezrakstura pūļa izveidošanu, kurā nevar pastāvēt personīgais viedoklis. Ilumināti uzskatīja, ka valstis visefektīvāk var pakļaut ar ārējiem parādiem, bet vispasaules varas sagrābšana panākama, izraisot plaša mēroga badu, karus un nemierus. To nomocītie cilvēki beigās labprātīgi pieņems iluminātu varu, kas būs pasniegta kā visu nelaimju novērsēja. Minētos principus vispasaules ēnu valdība ir sekmīgi lietojusi un lieto līdz šim laikam. Iluminātu ordenis – totalitāra organizācija – bija sadalīts 13 hierarhiski pakārtotās pakāpēs. Zemāko pakāpju biedri nepazina augstākos, tomēr tiem bija akli jāpakļaujas viņu rīkojumiem. Ilumināti plaši izmantoja ietekmīgu personu iesaistīšanu savās rindās un vēlāk – manipulēšanu ar tiem šantažējot. Uzņemšanu augstākajās pakāpēs noteica nevis pretendenta kā personības īpašības, bet praktiskā noderība ordenim. Vislielākais iluminātu panākums bija iefiltrēšanās masonu ložās un to kontrolēšana. 18. gadsimta 80. gados Eiropas lielākās ložas jau bija tikai iluminātu piedēklis. Zemāko pakāpju masoni to pat nenojauta. Neraugoties uz iluminātu ordeņa aizliegšanu Bavārijā, tas turpināja pastāvēt un iekļaut pasaules finanšu, intelektuālo un politisko eliti. Brālības un garīgas pilnveidošanās idejas turpmāk bija tikai ēsma, ar ko ievilināt ļaudis masonu zemākajās pakāpēs un padarīt par augstāko pakāpju instrumentiem. 19. gadsimtā ilumināti saplūda arī ar naudinieku eliti – Trīssimtu komiteju. 19. gadsimta otrajā pusē Eiropas un ASV ilumināti un to kontrolētās organizācijas apvienojās tā sauktajā pallādiskajā brīvmūrniecībā. Tās vadība darbojās stingrā slepenībā, izstrādājot vispasaules kundzības plānus. 1871. gadā pallādistu vadītājs A. Paiks vēstulē itāliešu politiķim, Eiropas iluminātu līderim Dž. Madzīni izklāstīja JPK plānu ar trīs pasaules karu palīdzību. Pirmā kara beigās Krievijai bija jānonāk pilnīgā iluminātu kontrolē un jākļūst par draudu Rietumu pasaulei. Bailes no šī bubuļa veicinās Rietumu valstu apvienošanos starptautiskās organizācijās, kas savukārt atvieglos iluminātu kontroli pār valstu ekonomisko un militāro potenciālu. Otrā pasaules kara rezultātā Krievijas ietekmes sfēra, kā arī bailes no tās paplašināsies, turklāt izveidosies Izraēlas valsts. Izraēla spēlēs galveno lomu Trešā pasaules kara izraisīšanā – ilumināti radīs un stimulēs ķildas starp cionistiem un arābiem, kas pārtaps globālā konfliktā starp rietumu un musulmaņu civilizācijām. Vienlaikus jāizraisa šķelšanās un konflikti Rietumu sabiedrībā – savstarpēji jāsarīda dažādas sociālās grupas. Tas izraisīs nebijušu noziedzības un vardarbības vilni. Šajā globālajā haosā ilumināti piedāvās risinājumu – vienotu vispasaules valdību, ekonomiku un visu cilvēka dzīves jomu kontroli. Kā redzams, šis plāns ir īstenojies perfekti, un mūsdienās jau manāmas izteiktas iluminātu iecerētā Trešā pasaules kara tuvošanās pazīmes. Slepenās vispasaules valdības panākumu noslēpums ir manipulēšana ar cilvēka apziņu, rosinot viņa zemiskākās tieksmes – mantas un varas kāri, baudkāri, neiecietību, skaudību, atriebību. 19. gadsimta otrajā pusē notika iluminātu inspirēta ideoloģiskā revolūcija – izveidots un plaši popularizēts materiālistiskais pasaulskatījums. Noliedza garīgās vērtības, slavināja dzīves ērtību progresu, cilvēku pielīdzināja dzīvniekam, kura vienīgā morāle ir – izdzīvo stiprākais un viltīgākais. Šajā laikā pastiprinājās visu dzīves jomu reglamentācija un kontrole no augšas, vienlaikus arī sabiedrības dalīšanās ļoti bagātajā virsslānī un proletāriešu pūlī. Visplašākās iespējas manipulācijai ar apziņu radīja masu saziņas līdzekļi – sākotnēji prese un masu pasākumi, vēlāk – arvien modernākas tehnoloģijas: radio, TV, globālais tīmeklis. Masu saziņas līdzekļus kontrolēja to finansētāji. Šķietamā viedokļu dažādība masu saziņas līdzekļos īstenībā ir pretrunu haoss, kurā informācijas patērētājs nespēj atrast patiesību. 19. gadsimta beigās pasaules oligarhi konstatēja, ka valstu mehānismu virzītāji – zelts un prese – ir viņu rokās. Pasludināja divus postulātus, pie kuriem apzināti vai neapzināti turējās vēlākās politiķu paaudzes: „Politikai nav nekā kopīga ar morāli!” un „Mūsu devīze – spēks un liekulība!” Šajā laikā bija izveidojušies finanšu elites ekonomiskās kundzības īstenošanas rīki – starptautiskie banku un uzņēmumu monopoli, kas spēja mākslīgi regulēt preču un naudas plūsmas, izraisīt inflāciju un ekonomiskās krīzes. Brīvā tirgus teorija un prakse atcēla jebkādus ierobežojumus lielo monopolu kundzībai. Sociālistu kustību sakūdītais proletariāts pēc Pirmā pasaules kara daudzās Eiropas valstīs gāza monarhiju. Izveidojās iekārta, ko mēs saucam par demokrātiju, bet JPK ieviesēji – par viltus liberālismu. Šajā iekārtā politiskajām partijām, lai uzturētu savstarpējas cīņas garu, nepieciešama nauda. Un partijas kļūst atkarīgas no finanšu oligarhiem. Valdībās atrodas viegli ietekmējami ļautiņi ar tumšu pagātni – nepakļaušanās gadījumā draud neatklātā nozieguma publiskošana. Demoralizētais pūlis tomēr tos ciena veiklo blēdību dēļ. Politiķu pērkamība un amoralitāte, kā arī birokrātiskie liekēži un samudžinātā likumdošana rada tautā vienaldzību, pat riebumu pret politiku kā tādu. Mūsdienu Latvijas aina? Jā, turklāt tas ir stāvoklis pirms JPK ieviešanas, kas bija ieplānots un aprakstīts vismaz pirms simt desmit gadiem. Nespējīgās parodijas par demokrātiju vispasaules pūlis nākotnē pieprasīs aizvākt un to vietā likt ļaudis, kas reiz prastu ieviest kārtību. 20. gadsimtā iluminātu plāni īstenojās pasaules mērogā. Paralēli sabiedrības šķelšanai notika finanšu un politikas centralizācija, ko pazīstam ar vārdu „globalizācija”. Pēc pasaules kariem haosa un nedrošības atmosfērā veidojās lielas politiskās apvienības – Tautu Savienība, ANO un NATO, kas īstenībā kalpoja politikas centralizēšanai. Ekonomiskās apvienības, tādas kā ES, kalpoja finanšu centralizēšanai un nacionālās ekonomikas iznīcināšanai. Naudas līdzekļi un visas ekonomiskās manipulācijas iespējas mūsdienās ir koncentrētas Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas Fonda rokās. Tādēļ tehniski ir iespējams, ka pasaules ekonomiskās un politiskās norises spēj kontrolēt neliela personu grupa. Neoficiālie pasaules likteņu virzītāji, skaitā ap 300, atrodas visu iepriekšminēto organizāciju vadībā. Uz pasaules kundzību pretendējošie savu darbību koordinē gan oficiālās organizācijās, gan lielākoties slēgtās konferencēs. 1973. gadā, lai paātrinātu globalizācijas norises, nodibināja Trīspušu Komiteju – ASV, Eiropas un Japānas finanšu gigantu, politiķu, juristu un izdevēju apvienību. Kopš 1954. gada slēgtās sēdēs, kurās apspriež vispasaules valdības un armijas izveidošanu, pulcējas ap 120 Eiropas, ASV un Kanādas finanšu elites locekļu, dēvētu par Bilderbergas klubu. Ar nākotnes plānošanu un apdzīvotības jautājumiem kopš 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem nodarbojās Trīssimtu komisijas elites „Romas klubs”. Viņi izstrādāja pasaciņu par drīzo pasaules pārapdzīvotību un enerģētisko krīzi, kas novēršama, mākslīgi izraisot karus, badu un epidēmijas pārapdzīvotajos reģionos, veicinot abortus un mirstību „dabiskā atbiruma” – narkomānijas, alkoholisma, nekvalitatīvas pārtikas rezultātā. Jāpiebilst, ka cīņu pret narkotiku tirdzniecību un prostitūciju veic formāli, jo šie rūpali ir nozīmīgs finanšu elites ienākumu veids. Galvenais JPK bagātības avots ir nafta, tādēļ viņi visiem spēkiem nepieļauj citu lētu un efektīvu enerģijas avotu izmantošanu. Cīņā pret „nāvīgi bīstamo” kodolenerģētiku izmanto zaļo kustību, propagandē niekošanos ar saules, vēja un citu „perspektīvu” enerģiju iegūšanu. Pašlaik īsteno „zelta miljarda” koncepciju: miljardam pasaules iedzīvotāju būs nodrošinātas visas dzīves ērtības, lielākoties Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. JPK ekonomiskā sistēma līdzināsies 19. gs. britu koloniālismam – „zelta miljardu” veidos vispasaules valdības ierēdņi, kalpotāji un tirgus darbinieki, kas paši neražos, bet patērēs pasaules melnstrādnieku – Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas iedzīvotāju saražoto. Spriežot pēc pašreizējās situācijas, Latvijai paredzēta vieta „zelta miljarda” piepilsētā – šeit atradīsies priviliģēto miljardieru atpūtas zona (arī rietumeiropiešu iegādātajos īpašumos), bet Latvijas iedzīvotāji pēc izvēles varēs apkalpot un izklaidēt rietumeiropiešus vai nu savā zemē, vai pie baltajiem cilvēkiem. Jāatzīst, ka Latvija izrādījusies ideāls JPK poligons – varasvīri rekordīsā laikā ir likvidējuši gan ekonomisko neatkarību, gan politisko pašnoteikšanos, ar apskaužamu iztapību uztverot jebkuru no ārpuses nākušu direktīvu. Topošā JPK sabiedrība ir augstākā mērā vienota ekonomiskā un masu kultūras ziņā, bet neticami sašķelta visos līmeņos un sastāvdaļās. Zem masu mediju sludinātā tolerances lozunga ir radīta grandioza arēna sociālajiem, reliģiskajiem, nacionālajiem, vecuma grupu, bērnu un vecāku, dzimumu, pat seksuālo orientāciju konfliktiem. Ekonomiskā nestabilitāte un demoralizēšanās palielina padibeņu un noziedznieku skaitu, kas neapzinoties veiksmīgi vairo spriedzi. Cīņa ar terorismu un asinis par naftu visticamāk ir sākums megakonfliktam starp civilizācijām. Kad draudi un ciešanas sasniegs kulmināciju, neoficiālie pasaules valdnieki kā visu nelaimju novērsēju piedāvās pilnīgi noformējušos JPK. Tas nozīmē vienotu pasaules naudu, armiju, likumdošanu un cilvēka dzīves totālu kontroli. 19. gadsimtā JPK patriarhi kontroli bija iecerējuši veikt ar savstarpējas ziņošanas palīdzību (veiksmīgi īstenota nacistiskajā Vācijā un staļiniskajā PSRS), tomēr modernie pasaules lielkungi izstrādājuši humānāku metodi – informācijas kontroli, izmantojot modernās tehnoloģijas. Pašlaik vāc katra modernās sabiedrības locekļa detalizētu informācijas dosjē (tā ietver katru cilvēka darbību, par kuru ziņas saglabā datoros). Kontroles kulminācija, ko jau izmēģina uz mūsu četrkājainajiem draugiem, būs zem ādas iešūta identifikācijas mikroshēma – personas dokuments, kredītkarte un atrašanās vietas noteicējs vienlaikus. JPK pārkāpējus sodīs, uz laiku bloķējot vai pavisam anulējot šo mikroshēmu, bez kuras JPK sabiedrībā nebūs iespējams izdzīvot. Tomēr JPK pārkāpēju būs maz, jo reti kurš riskēs zaudēt savu augstāko vērtību – materiālās dzīves ērtības. Turklāt masu saziņas līdzekļi cilvēku tieksmes un prātus bez pūlēm virzīs Pasaules Valdniekiem vajadzīgajā virzienā. Kāds tad ir JPK veidotā vidusmēra cilvēka psiholoģiskais portrets mūsdienās? Neraugoties uz sadzīves ērtībām, viņš dzīvo pastāvīgās bailēs. Baiļu atmosfēru rada masu saziņas līdzekļu dramatizētās ziņas par pasaulē valdošajiem konfliktiem, ekonomisko nestabilitāti, noziedzību, vardarbību, tomēr lielākas bailes JPK pilsonim ir zaudēt materiālo vajadzību apmierinātāju – ienākumus, līdz ar to pūļa acīs kļūstot par muļķi un neveiksminieku. Ienākumus JPK pilsonis cenšas saglabāt un vairot līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Viņš līdz galam neuzticas nevienam līdzcilvēkam – potenciālajam konkurentam, tādēļ jūtas vientuļš. Tajā pašā laikā – ir vīlies un vainīgs, jo nespēj sasniegt masu saziņas līdzekļu radīto nereālo dzīves standartu, būt ideāls vīrietis vai sieviete. Kopš bērnības viņš ir pazemots – ģimenē, skolā, armijā, darbavietā, iemācās locīties stiprākā priekšā un mīdīt kājām vājāko vai arī gūt baudu no pazemošanas. Garīgās vērtības viņš visbiežāk noliedz, jo ir apjucis raibajā uzskatu, reliģiju, filozofiju jūklī, tomēr jūt tukšumu dvēselē. Tas rada dusmas, kas bieži izverd kā maniakāla slepkavošana vai pašiznīcināšanās (tas ietilpst JPK plānos, jo vairo nestabilitāti sabiedrībā). Grandiozo iekšējo sašķeltību JPK pavalstnieks cenšas mazināt ar nelegāli, toties brīvi pieejamām reibinošām vielām (tas vairo naudinieku ienākumus) vai seksuāliem piedzīvojumiem (JPK nav paredzēta ģimene). Kamēr JPK nav guvusi pilnīgu uzvaru, cilvēkam tajā, manuprāt, pastāv trīs izvēles iespējas:
Spēja izvēlēties ir cilvēka galvenā īpašība. Šāda atziņa sastopama jau seno āriešu svētajos rakstos – Avestā. Vai vēl spējam? |
   Mūsu draugi
       |
© Latvijas Antroposofiskā biedrība, 2004-2010. Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.