Latvijas Antroposofiskās biedrības mājaslapa

Mēs un mūsu mirušie.

Mēs un mūsu mirušie.

02. {. 2007.

Novembris tradicionāli ir mirušo mēnesis. Kapēc, to pamēģināsim noskaidrot.

Ja mēs paskatamies uz cilvēka apziņu, tad mēs varam izdalīt 3 pamatstāvokļus:

1. nomods, 2. starpstāvoklis starp dziļu miegu un nomodu, (sapņu stāvoklis),
2. dziļa miega stāvoklis.

Nomoda stāvoklī mēs darbojamies un parasti neko par gara pasaulēm nezinam. Dziļā miega stadijā mēs ar savu apziņu esam ārpuss sevis - kosmosā, visās lietās un no rīta atgriežoties sava fiziskajā „mājoklī” – ķermenī, parasts cilvēks neko daudz neatceras par piedzīvojumiem nakts sfērā, jo tēlainās atmiņas darbība rodas no dvēseles, kura naktī ir miesu atstājusi, iedarbības uz fiziskajām smadzenēm. Tomēr ir starpstāvoklis, kurā mēs varam pārdzīvot garīgās pasaules pārdzīvojuma atblāzmu - un tas ir stāvoklis starp nomodu un miegu. Sapņi ir tilts uz nakts sfēru.

Ir zināms, ka cilvēks ir mikrokosmos kurā spoguļojas pasauļu kārtība. Tā iesvētītie un gara zinātņu skolotāji vienmēr ir runājuši par par pasaules Garabūtni kuru ir iespējams pārdzīvot gadaritē.

Gadaritē novembra mēnesim tieši atbilst šis starpstāvoklis starp miegu un nomodu. Tas ir krēslas laiks. Šī krēsla ilgst gandrīz visu dienu, kad nav īsti ne tumsa, ne gaisma. Mūsu seņči, kuri vēl ir spējuši redzēt garīgajās sfērās šajā laikā īpaši pārdzīvoja mirušo klātbūtni. Gan seno latviešu tradīcijas, gan katoļu baznīcas visu svēto diena, pat mūsdienās par atrakciju pataisītais haloweens ir šī senā redzējuma vēsturiskās liecības.

Lasītājs var uzdot pamatotu jautājumu: kapēc mēs mūsdienās neko tādu vairs neredzam? Kāpēc mums ir jātic, ka saskarsme ar mirušo pasauli ir iespējama?

Uz šādu jautājumu var dot sekojošu atbildi: vispirms jau tā nu nepavisam nav taisnība, ka cilvēkiem nav šīs mirušo pasaules pieredzes. Lielākā daļa cilvēku noteikti zinās stāstīt par zīmīgiem notikumiem vai redzējumiem, kas saistās ar aizgājušiem tuviniekiem un draugiem. Bet mūsu pašreizējā kultūra kurā valda materiālisma un pragmātisma gari nikni apkaro un apsmej visu saistīto ar nopietnu gara dzīvi, ka cilvēkiem ir neērti runāt par savām atklāsmēm.
Bet galvenais iemesls ir tas, ka pasaules attīstības gaitā evolucionē un attīstās arī cilvēka apziņa. Tā senās gaišredzības spējas tiek aiztātas ar stingru „es” pārdzīvojumu kuram pateicoties cilvēce ir spējusi veikt nozīmīgus zinātnes atklājumus, bet par to bija jāsamaksā dārga cena kuras rezultāt mēs tagad jūtamies tik ļoti šķirti no garīgās pasaules. Tagad cilvēces pienākums ir iegūt jaunu gaišredzību atšķirīgu no senās, kas balstās uz apziņas saglabāšanu pārejot garīgās pasaules slieksni.
Pasaule vienmēr ir zinājusi cilvēkus, kuri savās gara spējās ir krietni priekšā pārējiem, un šie iesvētītie var būt mums kā palīgi un skolotāji mūsu pūliņos.
Tos ziņojumus kuri tiek saņemti no iesvētītajiem, katrs var pats pārbaudīt viņu pareizību. Protams, tas prasa lielus pūliņus un neatlaidīgu darbu.

Sekojošais izklāsts balstīsies uz autora necilo garīgo pieredzi pamatotu antroposofiskās garazinātnes pamatlicēja Rūdolfa Šteinera atziņās.

-------

Cilvēks par savu aiziešanu parasti jau zina iepriekš. Ne vienmēr tā ir racionāla zināšana, drīzāk neskaidras nojausmas, pat svinīgi fatālas izjūtas. Arī apkārtējie var manīt izmaiņas šādā cilvēkā. Atceros Krievijas TV redzētu interviju ar kādu Nord Ost bijušo ķīlnieku. Šajā intervijā viņš apliecināja, ka no cilvēkiem kuri vēlāk aizgāja bojā, nāca īpašas noskaņas. Atceros pats kādu savu paziņu, kurš dažas dienas pirms savas it kā pēkšņās nāves, kļuva apskaidrots, neparasti labvēlīgs, šīs pasaules rūpes pārtrauca viņu uztraukt. Un tā ir, cilvēka augstākais Es savā aiziešanas priekšvakarā jau atskatās uz nodzīvoto un raugas uz mūžīgo.

Psihologs K.G.Jungs ir izpētījis, ka cilvēka zemapziņā mītošais augstākais Es, jau ilgu laiku pirms nāves to zina. Un cik dīvaini no materiālistiskā viedokļa tas nebūtu, tas viņu nemaz nesatrauc.

Neparasti svinīgs ir arī cilvēka pats aiziešanas brīdis. Tas ir kā svētkalpojums kurā fiziskajā pasaulē garīgā pasaule ienāk ar spēcīgu manifestāciju. Parasti cilvēks mirst vienatnē, vai to cilvēku klātienē, kuri var viņam garīgi palīdzēt. Tukša palicēju vaimanāšana aiziešanu traucē un palielina aizgājēja sāpes.

Pie aizgājēja gultas ir nepieciešams lasīt garīgu literatūru un domāt garīgas domas. Ieteicams lasīt Jāņa ev. 15. nod., u.c. Evaņģēlija vietas. Tas lai nekavē palicējus to darīt pat tad, ja slimnieks ir komas stāvoklī.
Atceros no savas pieredzes, kad es kā jauns students tiku lūgts garīgi aizlūgt par kādu cilvēku kuram ārsti noteica aiziešanu vistuvākajā laikā. Kad es ar piederīgajiem ierados slimnīcā šis cilvēks jau bija komā. Piederīgie neveikli atvainojās, ka pa velti mani traucējuši. Man tā bija pirmā reize kad es pildīju šādu pienākumu, un protams šī situācija mani mulsināja. Te sarunā iejaucās pieredzējis ārsts un nopietni lūdza nekavēties šī uzdevuma izpildē. „Jums tas ir jādara. Viņš jūs noteikti uztvers un sapratīs,” nopietnā balsī pateica šis ārsts. Lasot nodaļu no Jāņa ev. mēs pamanijām, ka aizejošā cilvēka smagā gārkšana pārgāja ritmiskā elpošanā, bet galvenais, viņa seja pieņēma apskaidrotu izteiksmi. Pusstundu pec mūsu aiziešanas viņš mierīgi šķīras no šīs pasaules.

Vēlāk manā praksē bija vēl vairāki līdzīgi gadījumi. Visi viņi ir palikuši atmiņā ar neparasti svinīgo noskaņu.

Kad Garīgās Pasaules Sliekšņa pāreja ir notikusi, palicējiem ir nepieciešams aizvērt aizgājēja acis, nedaudz paklusēt – ļaut lai šis svinīgais brīdis izskan dvēselē. Tad iedegt sveces un turpināt lasīt piemērotu literatūru. Lasīt var balsī, mirušais to vēl dzird, bet galvenais ir lasīto dziļi pārdzīvot savā sirdī.

Ko šādā brīdī pārdzīvo mirušais? Pirmais mirklis viņam ir neparasti gaišs un svinīgs. Ir nokritis kāds aizskars un mirušais ir iegājis garu pasaulē kuru zemes dzīves laikā viņš tikai ir apjautis. Tagad tā viņam ir realitāte. „Es esmu gars starp gariem!”, viņš pārdzīvo. Pamošanās garu pasaulē nāves brīdī ir viens no skaistākajiem mirkļiem cilvēka esamībā.
Pēc tam mirušais redz savu nodzīvoto dzīvi plašā panorāmā. Viņš redz vienlaicīgi visus savas dzīves notikumus kā vienotā attēlā. Mirušais apcer savu nodzīvoto dzīvi! Vinš meklē augstāku jēgu šai dzīvei. Cik labi ir, ja palicēji spēj veltīt mirušajam savas labās domas, apdomāt to, kāda nozīme aizgājējam bija viņu dzīvē. Tas palīdz mirušajam pašam labāk tikt skaidrībā ar nodzīvotās dzīves augstāko jēgu kas tik ļoti un radikāli atšķiras no mūsu sabiedrības pieņemtajiem standartiem par to.

Apmēram trīs dienas pēc sliekšņa šķērsošanas mirušais ir savā ēteriskajā jeb dzīvības ķermenī. Tā ir smalka miesa kura dod dzīvību fiziskajai miesai. Izjūtas atrodoties ētermiesā ir līdzīgas kā dzīvojot fiziskajā miesā. Šajā laikā mirušais arī ierodas atvadīties no tuviniekiem kuri atrodas tālumā. Mirušo dzīvības miesā nav grūti ieraudzīt, sevišķi tuviniekiem. Šis fakts arī izskaidro tos daudzos gadijumus, kad frontē kritušie, vai citādā nāvē mirušie ierodas no lieliem attālumiem atvadīties no saviem piederīgajiem.

Jāatceras, ka aizgājējs vēl atrodas daļēji saistīts ar atstāto fizisko miesu, tāpēc šajā
laikā pie mirušā fiziskā līķa ir ieteicams turpināt lasīt gara literatūru un veltīt aizgājējiem labas domas. Viņi ir jāsagatavo nākošā sliekšņa pārejai. Ap aizgājēja fizisko līķi jādedzina sveces.
Tas bija labi zināms mūsu senčiem un arī Senajās Baznīcās kur obligāti tika ievērota aizgājēja apstāvēšana dienu un nakti. Mūsdienās līķis tiek aiztransportēts uz morgu, kur nevienu neinteresē nāves garīgais aspekts un piederīgie vairāk rūpējas par bēru norises materiālā aspekta kārtošanu. Tas viss rada aizgājējam lielas ciešanas.

Pēc apmēram trim dienām mirušais atstāj savu ētermiesu un ieiet astrālajā pasaulē. Tagad sākas darbs pie cilvēka zemes pieredzes pārstrādes, tikai šoreiz izejot no augstāka redzes viedokļa. Mirušais pārdzīvo visus savus zemesdzīves darbus un notikumus. Kad viņš atskatā tiek līdz kādam notikumam kur viņš kādam citam cilvēkam ir nodarījis sāpes, tad tagad vinš izjūt tieši tādas pašas ciešanas pats. Bet nevis tāpēc kā kādreiz pārprastā baznicu mācībā tiek stāstīts, ka grēciniekus svilina un moka velni ellē, bet gan tāpēc, ka tagad cilvēks ierauga savus darbus no dievišķi garīga viedokļa. Viņam atveras gara acis, viņš nu patiesi saprot, kāda nozīme viņa dzīves notikumiem ir kopīgajā pasauļu esamībā. Šis redzējums mirušajam rada dziļas sāpes. Šīs sāpes vinš kā impulsu savā bezapziņā, labot nodarīto, paņem līdzi savā nākošajā zemes dzīvē. Tā veidojas cilvēka karma..

Arī otrādi, pie saviem cēlajiem un labajiem darbiem mirušais pārdzīvo savu labo darbu sekas uz sevi.
Jāatzīmē, ka šajā zemes dzīves pārskatā piedalās mirušā sargeņģelis un arī citas garīgas būtnes. Katru reizi, kad mirušai nonāk līdz kādam savam zemesdzīves sliktam darbam, viņš pārdzīvo it kā nosodījumu, kas strāvo no šīm cēlajām par mirušo daudz augstāk stāvošajām būtnēm. Un tas vēl vairāk pastiprina viņa sāpes un mirušā apziņa it kā sāk dzist. Pie labajiem darbiem viņš sajūt pozitīvu apstiprinājumu no šo augsto, garīgo būtņu puses un mirušā apziņa pastiprinās.

Ezotērikā šo stāvokli nosauc par kamaloku. Tas ilgst apmēram vienu trešdaļu no cilvēka zemesdzīves laika. Precīzāk, tik ilgi cik mirušais ir gulējis savā zemes dzīvē.
Tā mēs varam stadīties priekšā, ka cilvēks kas nomiris 70 gados kamalokā atradīsies divas reizes ilgāk, nekā tas kas nomiris 35 gados.

Arī dzīves atskats norit pretējā virzienā t.i., mirusais vispirms redz notikumus kas ar viņu notikuši pirms pašas nāves, tad nedaudz senākus notikumus, un tā viņš aiziet līdz savai bērnībai, tad līdz savam dzimšanas brīdim fiziskajā pasaulē. Šajā mirklī mirušais noliek savu astrālo miesu, kurā viņš ir atradies kamalokas laikā un pāriet zemākajā gara sfērā jeb apakšējā dēvahanā. Līdzi viņš ir paņēmis to atziņu pērli, kuru viņš caur ciešanām ir ieguvis kamalokas laikā. Tagad sākas tīri garīga esamība, cilvēks ir kļuvis tīrs gars, un to aprakstīt zemes valodas vārdos ir gandrīz neiespējami. Jānorada gan, ka parasti pēc kāda laika cilvēka garabūtnes apziņa tiek dzēsta un tikai iesvētītie un augsti attīstītas cilvēkbūtnes var apzinīgi ieiet augstākajā dēvahanā un apzinīgi pārdzīvot kosmisko pusnakts stundu kas ir viduspunkts starp nāvi un jaunu dzimšanu. Šajā mirklī cilvēka garabūtne sāk gatavot savu nākošo zemesdzīvi. Tad norit ceļš pretējā virzienā. Te pārdomas jāpārtrauc, jo tālāks apskats izietu ārpus šī raksta tēmas.

U.Saveļjevs

Pārpublicēts no žurnāla „Mistērija”, 2004.g. novembris.

« Atpakaļ


Mūsu draugi

© Latvijas Antroposofiskā biedrība, 2004-2010. Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.